Humānu un ekonomisku iemeslu dēļ ASV iestājoties par Kubas neatkarību, 1898. gadā izcēlās karš starp ASV un Spāniju. Tā rezultātā Spānija zaudēja savas kolonijas – Filipīnas, Guamu, Kubu un Puertoriko, piedzīvojot pazemojošu sakāvi, kas ieguva apzīmējumu “1898. gada katastrofa” (spāņu Desastre del 1898). Tikmēr, iegūstot kolonijas, ASV stiprināja savu ārpolitisko ietekmi pasaulē.

Spānijas un ASV karš bija daļa no Kubas neatkarības kara no Spānijas (1895–1898) un Filipīnu revolūcijas (1896–1898), bet plašāk – Spānijas koloniālās ietekmes un koloniju zaudēšanas 19. gs. un ASV ietekmes pieauguma pasaulē.

Kubas neatkarības karš piesaistīja lielu ASV sabiedrības interesi, ņemot vērā, ka tas norisinājās salīdzinoši tuvu valsts robežām un ASV pilsoņi bija Kubā ieguldījuši ekonomiskos līdzekļus. Negūstot panākumus konfliktā, spāņu karaspēks vērsās pret civiliedzīvotājiem, to starpā izpostot sējumus un iedzīvotāju mājvietas. Badā nonākušo civiliedzīvotāju attēli un situācijas apraksti, kā arī amerikāņu dzeltenās preses pārspīlējumi veicināja ASV pilsoņu nostāju par labu kubiešiem. 1898. gadā politiskā spriedze starp ASV un Spāniju jau bija ievērojami pieaugusi. Lai aizstāvētu savu pilsoņu intereses, 1898. gada janvārī viens no jaunākajiem ASV bruņukuģiem “Maine” tika nosūtīts uz Havanu. Tolaik precīzi nenoskaidrotos apstākļos 15. februārī karakuģis uzsprāga un nogrima, nogalinot vairāk nekā 250 apkalpes locekļus un veicinot ASV sabiedrības un politiķu atbalstu par labu valsts iesaistei karā. 1898. gada 20. aprīlī ASV prezidents Viljams Makkinlijs (William McKinley) parakstīja ASV Kongresa rezolūciju, pieprasot Spānijas karaspēka izvešanu un atbalstot Kubas neatkarību. Atbildot uz prasībām, Spānija pārtrauca diplomātiskās attiecības un 24. aprīlī Spānija pieteica karu ASV, bet 25. aprīlī ASV Kongress atbalstīja militāru iesaisti un pieteica karu Spānijai ar atpakaļejošu datumu – 21. aprīli.

Gan Spānija, gan ASV nebija nopietni sagatavojušās karam, taču ātri kļuva redzams ASV tehnoloģiskais pārākums. Karš sākās ar ASV īstenoto jūras blokādi ap Kubu. Pirmā konflikta kauja norisinājās jūrā 1. maijā, ASV veiksmīgi uzvarot Spāniju Manilas līcī pie Filipīnām. Kaujas tika uzsāktas arī Kubā. No 1. līdz 3. jūlijam Sanhuana augstienes kaujā (Battle of San Juan Heights) ASV karaspēks uzvarēja Spānijas armijas vienības. Kaujās piedalījās arī viens no zināmākajiem Spānijas un ASV kara varoņiem, tolaik vēl topošais ASV prezidents Teodors Rūzvelts (Theodore Roosevelt), kurš organizēja 1. brīvprātīgo kavalērijas vienību (pazīstamu arī kā “Skarbie jātnieki”, Rough Riders). 3. jūlijā ASV uzvarēja Santjago de Kubas jūras kaujā. Piedzīvojot sakāves, 17. jūlijā spāņu karaspēks Santjago de Kubā padevās ASV, kas ļāva amerikāņiem novirzīt resursus ofensīvai Puertoriko. 12. augustā Spānija un ASV vienojās par pamieru, bet 13. augustā ASV paguva ieņemt Filipīnu galveno pilsētu Manilu.

Karā iesaistīto karaspēku lielums lēšams ap 300 000 ASV pusē un vairāk nekā 300 000 Spānijas pusē. 

Vairākums karā mirušo ap 4000 ASV pilsoņu un ap 16 000 Spānijas pilsoņu zaudēja dzīvību no dažādu slimību izraisītām komplikācijām. 10. decembrī Parīzē tika parakstīts miera līgums, kuru ASV Senāts ratificēja 1899. gada 6. februārī. Tas paredzēja, ka Spānija atteicās no Kubas par labu tās neatkarībai, kamēr Filipīnas, Guama un Puertoriko nonāca ASV kontrolē. Par īpašumiem Filipīnās Spānija saņēma kompensāciju 20 miljonu ASV dolāru apjomā. Konflikta rezultātā ASV anektēja Havaju salas. Teritoriālie ieguvumi stiprināja ASV ietekmi Karību jūras reģionā un pasaulē kopumā, lai gan koloniālās varas maiņa Filipīnās veicināja Filipīnu un ASV kara (Philippine-American War, 1899–1902) izcelšanos.

Spānijai zaudējot lielāko daļu 19. gs. beigās atlikušo koloniju, pazemojošā sakāve kļuva pazīstama kā “1898. gada katastrofa”, raisot plašas pārdomas Spānijas sabiedrībā par pārmaiņu nepieciešamību valstī. Vienlaicīgi kultūrā un intelektuālajā vidē atpazīstamību ieguva “1898. gada paaudze”, kuru bija ietekmējušas militārās norises un Spānijas starptautiskā prestiža ievērojamais kritums. Šīs paaudzes vidū bija tādas ievērojamas personības kā filozofs Migels de Unamuno (Miguel de Unamuno), Rīgā mirušais rakstnieks un diplomāts Anhels Ganivets (Ángel Ganivet), rakstnieks Visente Blasko Ibanjess (Vicente Blasco Ibáñez) un citi.

Konflikts ļoti plaši atspoguļots gan mākslā un literatūrā, gan kino. Tēmai veltītas gleznas, piemēram, Čārlza Džonsona Posta (Charles Johnson Post) “Asiņainā upe” (Bloody Ford, 1898), “Lauka slimnīca kaujas līniju aizmugurē 1898. gada 1. jūlijā” (Field Hospital Back of the Lines, July 1, 1898) u. c., Manuela Hordanas (Manuel Jordan) “Spānijas un ASV kara aina” (Escena de la Guerra Hispanoamericana, 1898), Frederika Remingtona (Frederic Remington) “Skarbo jātnieku uzbrukuma trieciens Sanhuana augstienē ” (Charge of the Rough Riders at San Juan Hill, 1898). Karavīru piemiņai veltīti dažādi pieminekļi, piemēram, 1902. gadā atklātais memoriāls Ārlingtonas Nacionālajā kapsētā (Arlington National Cemetery) ASV un turpat 1965. gadā izvietotā skulptūra, kas veidota pēc Teodoras Kitsones (Theodora Kitson) meta, 1925. gadā atklātais arhitekta Fēliksa Kabarrokasa (Félix Cabarrocas) un skulptora Moisēsa de Vertas (Moisés de Huerta) bruņukuģa “Maine” upuriem veltītais piemineklis Kubā.

Par pieredzēto konfliktā T. Rūzvelts sarakstīja autobiogrāfisku darbu “Skarbie jātnieki” (The Rough Riders, 1904). Ar konfliktu saistītās norises plaši atspoguļotas daiļliteratūrā, to starpā tādos darbos kā Pio Barohas (Pío Baroja) “Zinātnes koks” (El árbol de la ciencia, 1911), Mariselas Veras (Marisel Vera) “Cukura garša” (The Taste of Sugar, 2020), Lorēnas Viligas (Lauren Willig) “Divi kari un kāzas” (Two Wars and a Wedding, 2023).

Jau Spānijas un ASV kara laikā uzņemti dažādi dokumentāli filmu fragmenti, konflikts līdz mūsdienām turpinājis piesaistīt dokumentālo filmu veidotājus. Karš atspoguļots spēlfilmās, piemēram, “Vīriešu meistari” (Masters of Men, režisors Deivids Smits, David Smith, 1923), “Pāri Klusajam okeānam” (Across the Pacific, režisors Rojs del Ruts, Roy del Ruth, 1926), “Skarbie jātnieki” (The Rough Riders, režisors Viktors Flemings, Victor Fleming, 1927), “Takas beigas” (End of the Trail, režisors Erls Kentons, Erle C. Kenton, 1936), “Pēdējie Filipīnās” (Los últimos de Filipinas, režisors Antonio Romāns, Antonio Román, 1945), “Santjago” (Santiago, režisors Gordons Duglass, Gordon Douglas, 1956), “1898: pēdējie Filipīnās” (1898, Los últimos de Filipinas, režisors Salvadors Kalvo, Salvador Calvo, 2016).