Nozīmīgākie veikumi Lai gan A. Ganiveta “Vēstules no Somijas” bieži vien aizēno citi darbi, kas bija ciešāk saistīti ar 19. gs. beigu apcerēm par Spāniju, tomēr šis darbs ir nozīmīga publikācija. Visos šajā krājumā apkopotajos rakstos Spānijas konsuls A. Ganivets izvērtē Somijas paradumus, kultūru, dabu, valodas, demogrāfiju, politiku, literatūru, ikdienas dzīvi un citus aspektus. Apvienojot ceļojumu literatūras iezīmes, etnogrāfiskus aprakstus un akadēmiska rakstura pārdomas par vietējo kultūru, “Vēstules no Somijas” sniedz informāciju un iespaidus par Somiju un Krievijas Impēriju 19. gs. beigās. A. Ganivets vērtējis sociālās, kultūras un politiskās attiecības starp trim galvenajām tautām – krieviem, zviedriem un somiem. A. Ganiveta skatījumā, neraugoties uz zemāku vietu sociālajā hierarhijā, somi veidoja “visīstāko” Somijas sabiedrības daļu. Šajā darbā viņš arī pauda savu apbrīnu par somu nacionālo eposu “Kalevala” (Kalevala, 1835) . Līdzās dokumentējošajam aspektam “Vēstulēm no Somijas” ir arī papildu pievienotā vērtība: A. Ganivetam Somija kalpoja kā “spogulis” vai salīdzinājums Spānijai. Norādot uz abu zemju perifēro atrašanās vietu attiecībā pret pārējo Eiropu, A. Ganivets abām valstīm prognozēja vai vismaz ieteica līdzīgu trajektoriju: tām vajadzētu pievērsties pašām sev, lai sasniegtu garīgu uzplaukumu (aktīvas rosības virzītu kultūras izaugsmi). Tieši šāda ir viena no galvenajām idejām, kuru A. Ganivets aizstāvēja savā nozīmīgākajā darbā “Spānijas ideārijs”. Būtiskākais viņa izpratnes perspektīvai ir fakts, ka viņš dzīvoja tālu no savas dzimtās zemes. Kā apgalvoja filozofs Hulians Mariass (Julián Marías), A. Ganivets Spāniju uztvēra kā kaut ko zaudētu, kā iztrūkumu, kas lika viņam rakstīt par valsti ar pastiprinātu patriotismu un dziļām bažām par tās nākotni.
“Spānijas ideārijā” galvenokārt ir meklējumi pēc Spānijas raksturīgākajām iezīmēm visā tās vēstures gaitā, centieni, kas A. Ganivetu vienoja ar pārējiem “1898. gada paaudzes” domātājiem. Pēc viņa teiktā Spānijas būtību var izsekot vismaz līdz Senekas (Lucius Annaeus Seneca) stoicismam, kuru raksturo pārliecība par savu iekšējo spēku un izturību ikdienas grūtību priekšā, – filozofijai, kas vēlāk harmoniski saplūda ar kristietību. Šī pārliecība kļuva par romiešu laika Spānijas teritorijas iedzīvotāju “ticības apliecību”, kurus A. Ganivets uzskatīja par daudz kulturālākiem un civilizētākiem nekā viņu vēlākos vestgotu valdniekus. Pretstatā šo barbaru trūcīgajam mantojumam, “Spānijas gars” guva milzīgu labumu no arābu iebrukuma, kas veicināja misticismu un apņēmīgas rīcības slavināšanu. Tieši šie apstākļi A. Ganiveta skatījumā veidoja Spānijas pastāvīgās tradīcijas un viņa dzimtenes nacionālo raksturu.
Ar šīm nacionālā rakstura būtiskākajiem elementiem ir saistīts A. Ganiveta jēdziens par “teritoriālo garu” (espíritu territorial). Viņš piedāvāja nāciju nostājas tipoloģiju starptautiskajā politikā balstīt ģeogrāfijā. Pēc viņa domām salu tautas ir agresīvas, kontinentālās tautas “pretojas”, bet pussalu tautas (tā kā tajās ir viegli iebrukt) pastāvīgi cenšas iegūt neatkarību. Tā kā Spānija atrodas Ibērijas pussalā, tās vēsture ir kā nebeidzama iebrukumu un cīņas par neatkarību virkne. Agresīvā Amerikas iekarošana bija metamorfoze, novirze, kas, neskatoties uz tās ilgumu, neatbilda Spānijas “dabiskajam” teritoriālajam garam.
A. Ganivets apgalvoja, ka impērijas pastāvēšana ir smags slogs iekarotājvalstij, kas teritoriālās paplašināšanās rezultātā nevis gūst lielākus labumus, bet galu galā tiek novājināta. Tieši tas notika ar Spāniju: visi tās resursi tika iztērēti tālās zemēs tukšai slavai. Šī iemesla dēļ A. Ganivets iebilda pret Spānijas dalību Eiropas jaunā imperiālisma procesā 19. gs. beigās. Viņš ieteica valstij ieskatīties sevī un neļaut iztērēt savus spēkus citur. Pārfrāzējot Svēto Augustīnu (Aurelius Augustinus Hipponensis), kurš rakstīja: “Nedodies tālu prom, atgriezies sevī: patiesība mājo dziļi pašā cilvēkā” (Noli foras ire, in te ipsum redi: in interiore homine habitat veritas), A. Ganivets rakstīja: “Nedodies tālu prom: patiesība mājo Spānijā” (Noli foras ire: in interiore Hispaniae habitat veritas). Šāda spēku koncentrācija Spānijai sniegtu to, no kā, viņaprāt, būs atkarīga nākotnes starptautiskā politika: intelektuālo prestižu un ideju ietekmi, nevis teritoriālo paplašināšanos, tāpēc esejai dots nosaukums “Spānijas ideārijs”: Spānijai bija jārada un jāeksportē idejas. Neskatoties uz savu introspektīvo pieeju Spānijas reģenerācijai, A. Ganivets, būdams arābu kultūras cienītājs, uzskatīja, ka Spānijai vajadzētu stiprināt attiecības ar saviem dienvidu kaimiņiem Āfrikā veidā, kas nav saistīts ar imperiālām interesēm un to pamatoja ar dabisko ģeogrāfisko tuvumu. Līdzīgi A. Ganivetam bija pašsaprotamas tās iezīmes, kas vienoja Spāniju ar pārējām spāniski runājošajām tautām Amerikā.
“Spānijas ideārija” autors norādīja, ka galvenā spāņu problēma ir abūlija jeb gribas trūkums un apātija, ko A. Ganivets daļēji skaidroja arī kā iepriekšējā perioda impērijas radītā sabiedrības noguruma sekas.
1898. gadā A. Ganivets un M. de Unamuno aizrautīgi apsprieda vairākus jautājumus, kas saistīti ar Spānijas vēsturi un pašreizējo situāciju. Viņi to darīja, izklāstot savus atšķirīgos viedokļus vēstulēs, kuras viņi vienojās publicēt laikrakstā El Defensor de Granada; vēlāk šo vēstuļu apkopojums tika publicētas grāmatā “Spānijas nākotne” (El porvenir de España, 1898). Šīs vēstules ir viena no nedaudzajām publikācijām, ko A. Ganivets sarakstīja Rīgā. M. de Unamuno apgalvoja, ka Spānijai ir jāatbrīvojas no pagānisma, atsakoties no Senekas morālisma, un apgalvoja, ka arābu iebrukums ir bijusi vislielākā traģēdija, ko valsts ir cietusi; A. Ganivets acīmredzami nepiekrita abiem šiem apgalvojumiem. Šīs domstarpības noveda pie pretrunīgiem viedokļiem par Spānijas iedzīvotāju etnisko sastāvu. M. de Unamuno aizstāvēja autohtono Spānijas iedzīvotāju nepārtrauktību, mazinot vēlāko iebrucēju atstāto ietekmi, kuru bijis skaitliski nedaudz un kuru nozīme vēsturē ir pārspīlēta. Turpretī A. Ganivets uzsvēra feniķiešu, romiešu un arābu mantojumu. Viņš norādīja, ka viņam un M. de Unamuno ir pretēji viedokļi par šo tēmu, ko noteica viņu izcelsmes vietas Spānijā. M. de Unamuno nāca no basku reģiona, par kuru valdīja priekšstats kā par reģionu, kas pretojies iebrucējiem. Savukārt A. Ganivets bija no Granadas Andalūzijā, kuru bija caurstaigājuši visi iebrucēji.
A. Ganiveta darbs “Ziemeļu cilvēki” ir literārs apskats par pieciem norvēģu rakstniekiem: Jūnasu Lī (Jonas Lie), Bjērnstjerni Bjērnsonu (Bjørnstjerne Bjørnson), Henriku Ibsenu (Henrik Ibsen), Vilhelmu Krāgu (Vilhelm Krag) un Knutu Hamsunu (Knut Hamsun; raksti par pēdējiem diviem tapuši Rīgā).
