Valsts statistiskās pārvaldes goda zīme bija viens no organizāciju apbalvojumiem starpkaru periodā Latvijā. Goda zīmei bija trīs pakāpes. To piešķīra gan valsts un pašvaldību darbiniekiem, Valsts statistiskās pārvaldes brīvprātīgajiem korespondentiem, skaitīšanas darbiniekiem, privātpersonām, karavīriem, aizsargiem un robežsargiem, kā arī ārzemniekiem par sevišķiem nopelniem valsts labā statistisko ziņu vākšanā un apstrādāšanā. Visā tās pastāvēšanas laikā tika piešķirtas 849 Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmes.

Starpkaru periodā Latvijā bez valsts apbalvojumiem pastāvēja arī dažādu organizāciju apbalvojumi: Aizsargu Nopelnu krusts, Latvijas Sarkanā Krusta goda zīme, Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības goda zīme, Latvijas Ugunsdzēsēju biedrību un organizāciju savienības goda zīme, kā arī citu organizāciju cildinājumi. Lai sevišķi pateiktos par pašaizliedzīgu darbu un iekļautos sabiedrībā pastāvošo apbalvojumu klāstā, Valsts statistiskā pārvalde arī izveidoja savu goda zīmi. Noteikumi par to pieņemti 1935. gada 30. novembrī, bet stājās spēkā tā paša gada 4. decembrī.

Lai gan daudzi Valsts statistiskās pārvaldes brīvprātīgie korespondenti par savu nozīmīgo darbu saņēma gan Triju Zvaigžņu ordeņa, gan Atzinības krusta goda zīmi, ne mazāks gods bija saņemt arī Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmi. Atšķirībā no augstāko valsts apbalvojumu iegūšanas ar Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmi apbalvotajam nebija jāmaksā par sev piešķirtā cildinājuma saņemšanu.

Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmi piešķīra par “[..] sevišķiem nopelniem valsts labā pie statistisko ziņu vākšanas un apstrādāšanas”. Ar “sevišķiem nopelniem” saprata izcilu, apzinīgu un pašaizliedzīgi paveiktu darbu datu vākšanā, apkopošanā un analīzē.

Goda zīmi varēja saņemt plašs personu loks. Tie bija valsts un pašvaldību darbinieki, brīvprātīgie Valsts statistiskās pārvaldes korespondenti, skaitīšanas darbinieki, privātpersonas, karavīri, aizsargi un robežsargi, kā arī ārzemnieki.

Apbalvošanai nebija noteiktas kārtības. Ja apbalvojamās personas nopelni Valsts statistiskās pārvaldes skatījumā bija ievērības cienīgi, tad personu varēja uzreiz apbalvot ar augstākas pakāpes goda zīmi, piemēram, otro pakāpi. Taču, līdzīgi kā ar valsts apbalvojumiem, nesāt varēja tikai augstāko saņemto goda zīmes pakāpi. Proti, ja persona bija saņēmusi trešo pakāpi, bet pēc tam arī otro, tad turpmāk nēsāja tikai otro pakāpi. Tas pats attiecās arī uz pirmo pakāpi.

Goda zīmi varēja nesāt tikai svētku dienās un īpašos svinīgos gadījumos, taču ikdienā jebkurš apbalvotais varēja nesāt attiecīgās pakāpes lentes atgriezumu jeb t. s. bareti ar Valsts statistiskās pārvaldes monogrammu. Savukārt, ja persona pēc goda zīmes saņemšanas tika notiesāta, tad tā zaudēja tiesības nesāt sev piešķirto goda zīmi.

Nozaudēšanas vai sabojātas goda zīmes gadījumā Valsts statistiskā pārvalde dublikātus neizsniedza.

Vēl bez Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmes pārvalde izsniedza 1925. gada otrās un 1935. gada ceturtās tautas skaitīšanas goda zīmes, kā arī 1935. gada vispārīgās sējumu un mājlopu un pirmās tirdzniecības un rūpniecības skaitīšanas goda zīmes.

Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmei bija trīs pakāpes. Vizuāli tās bija līdzīgas un veidotas ausekļa formā, kura zaru šķēluma galos (iekšpusē un ārpusē) likti nošķelti ausekļa zari. Goda zīmes aversa centrā atradās reljefētas divas krustotas rakstāmspalvas (to gali atradās starp ausekļa zariem), kuras ietvēra reljefēts lauru lapu vainags. Savukārt goda zīmes reversa centrā atradās lauru lapu vainags un gada skaitlis “1919” (Valsts statistiskās pārvaldes dibināšanas gada skaitlis).

Pirmās (zeltīta) un otrās (sudrabota) pakāpes goda zīmes centrālais auseklis bija pārklāts ar tumši sarkanu emalju (aversā un reversā), bet trešās (sudrabota) pakāpes goda zīmes aversa puses centrālais auseklis bija pārklāts ar tumši zaļu emalju. Šai pakāpei reversa puse bija plakana, bet saglabāja lauru lapu vainagu un gada skaitli “1919”.

Pirmajai un otrajai goda zīmes pakāpei bija vienādas lentes sarkanbaltsarkanā krāsā, bet trešajai pakāpei – zaļa lente ar divām baltām un tām pa vidu vienu platāku zilu svītru katrā malā. Visu trīs pakāpju goda zīmju lenšu centrā atradās stilizēta monogramma ar Valsts statistiskās pārvaldes nosaukuma pirmajiem trīs burtiem – “V S P”. Lenšu platums – 30 mm.

Goda zīmes dizaina autors ir grafiķis Vilhelms Krūmiņš; tā izgatavota no 835 raudzes sudraba ordeņu un medaļu fabrikā “V. F. Müller” Rīgā.

Ar Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmi apbalvotas 849 personas (783 vīrieši, 66 sievietes). No tām tikai 90 bija Valsts statistiskās pārvaldes darbinieki. Vairākums jeb 721 persona bija t. s. brīvprātīgie korespondenti jeb personas, kuras pēc brīvprātības principa bija piedalījušās dažādu statistikas datu vākšanā. Daudzi brīvprātīgie kā korespondenti strādāja desmit un vairāk gadus. Brīvprātīgo korespondentu dominance apbalvoto personu ziņā ir skaidrojama ar faktu, ka, piemēram, lauksaimniecības statistikas datu iegūšana bija pastāvīgi svarīga. Līdzīgi arī sīktirdzniecības datu ievākšana un piesūtīšana pārvaldei nodrošināja pārvaldei aprēķināt dzīves dārdzības līmeni gan pilsētās, gan laukos. Valsts statistiskā pārvalde ar preses starpniecību aicināja kļūt par brīvprātīgajiem korespondentiem.

Piemēram, pēc Valsts statistiskās pārvaldes ziņām 1934. gadā ap 2000 cilvēku darbojās kā brīvprātīgie lauksaimniecības korespondenti.

Starp apbalvotajiem Valsts statistiskās pārvaldes darbiniekiem sabiedrībā pazīstamākās personas bija tās izveidotājs un ilggadējs direktors Marģers Skujenieks (1. pakāpe, 1937. gads), direktora vietas izpildītāji – sūtnis Voldemārs Salnais (1. pakāpe, 1937. gads) un statistiķis Aleksandrs Maldups (1. pakāpe, 1937. gads), Demogrāfiskās nodaļas vadītājs Vilmārs Salnītis (2. pakāpe, 1938. gads), sekretārs Pauls Dāvidsons (2. pakāpe, 1938. gads) un vecākais statistiķis Jānis Skuja (2. pakāpe, 1938. gads).

Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmi saņēmušas arī politiski nozīmīgas personas, to vidū Ministru prezidents un Valsts prezidenta amata izpildītājs Kārlis Ulmanis (1. pakāpe, 1937. gads), zemkopības ministrs Jānis Birznieks (1. pakāpe, 1938. gads), Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis (1. pakāpe, 1938. gads), Pašvaldību departamenta direktors Juris Zankēvics (1. pakāpe, 1938. gads), Rīgas statistikas biroja direktors Ernests Bulmerinks (2. pakāpe, 1938. gads) un citi.

Goda zīmi saņēmuši arī četri ārzemnieki – Igaunijas Lauksaimniecības kameras (Eesti Põllumajanduskoda) direktors Teniss Kints (Tõnis Kint, 1. pakāpe, 1938. gads), Igaunijas Valsts statistikas centrālbiroja (Riigi Statistika Keskbüroo) Satiksmes statistikas vadītāja Johanna Kītsa (Johanna Kiits, 2. pakāpe, 1938. gads) un Igaunijas Valsts statistikas centrālbiroja sekretārs Hanss Puskars (Hans Puskar, 2. pakāpe, 1938. gads), kā arī Lietuvas Centrālā statistikas biroja (Centralinis statistikos biuras) Lauksaimniecības nodaļas vadītājs Jozs Petrušausks (Juozus Petrušauskas, 2. pakāpe, 1938. gads).

Apbalvošanu ar Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmi pārtrauca 1938. gada 18. novembrī, jo to noteica jaunais Likums par ordeņiem un goda zīmēm, kas stājās spēkā 1938. gada 11. augustā. Līdz ar to visvairāk personu apbalvoja 1938. gada 17. novembrī, kopā – 441 personu.