Kembridžas skolas pārstāvji akcentēja konteksta nozīmi vēsturisko tekstu interpretācijā, pievēršoties politikas zinātnes attīstībai. Intelektuālās vēstures pētnieki, balstoties valodas un zinātnes filozofijā, analizēja valodas un autora nolūka nozīmi vēsturiskā fona rekonstruēšanā. 

Kembridžas skola aplūkoja politikas un vēstures saikni. Skolas pārstāvji kritizēja teleoloģisku pagātnes notikumu interpretāciju un anahronismu vēstures pētījumos. 

Kembridžas Universitātes Politikas zinātņu nodaļas vadītāja Džona Grevila Agarda Pokoka (John Greville Agard Pocock) 1962. gadā publicētais raksts “Politiskās domas vēsture: metodoloģiskie meklējumi” (The History of Political Thought: A Methodological Enquiry) tiek uzskatīts par pirmo publicēto tekstu, kurā ir pieteikta Kembridžas skolas pieeja. Dž. G. A. Pokoks, ietekmējoties no zinātņu filozofa Tomasa Kūna (Thomas Kuhn), aplūkoja valodas saikni ar politiskajām paradigmām un šo paradigmu ietekmi uz domāšanu. 

Vēsturnieka Džona Danna (John Dunn) 1969. gadā publicētais darbs “Džona Loka politiskā filozofija” (The Political Thought of John Locke) kļuva par vienu no centrālajiem tekstiem Kembridžas skolas attīstībā. Dž. Danns secina, ka politiskās domas pētnieki vai nu pievēršas filozofiskajai, vai arī vēsturiskajai perspektīvai. Taču Dž. Danns, atsaucoties uz valodas filozofu Džonu Langšovu Ostinu (John Langshaw Austin), akcentē, ka tekstu filozofiskā interpretācija nav nošķirama no teksta tapšanas vēsturiskajiem nosacījumiem.

Intelektuālās vēstures pētnieka Kventina Skinera (Quentin Skinner) 1969. gada eseja “Nozīme un saprašana ideju vēsturē” (Meaning and understanding in the history of ideas) ir viens no kanoniskajiem Kembridžas skolas pieejas izklāstiem. K. Skiners asi kritizē amerikāņu vēsturnieka Artura Onkena Lavdžoja (Arthur Oncken Lovejoy) ideju vēstures metodoloģiju, kas 20. gs. vidū bija ieguvusi plašu popularitāti, sevišķi Ziemeļamerikas akadēmiskajā vidē. A. O. Lavdžoja ideju vēstures pieeja paredz pētīt nevis domātāju sistēmas, bet gan sadalīt sistēmas elementos jeb “ideju vienībās”. Pēc A. O. Lavdžoja domām, filozofiskās skolas vai tendences veido ideju kopumi un to oriģinalitāte balstās nevis jaunās idejās, bet gan jaunos zināmo ideju savienojumos. “Ideju vienības” A. O. Lavdžojs raksturo kā implicētus vai skaidri formulētus iepriekšpieņēmumus, filozofiskas teorēmas vai zinātniskas hipotēzes. Ideju vēsturnieka uzdevums ir, pirmkārt, noteikt un izolēt “ideju vienību”, otrkārt, analizēt vienības izpausmes dažādos intelektuālajos laukos: filozofijā, zinātnē, reliģijā, mākslā, literatūrā un politikā. K. Skinera vērtējumā A. O. Lavdžoja pieejai piemīt vairāki trūkumi. Vēsturnieks, analizējot “ideju vienību”, var vadīties pēc maldīga pieņēmuma, ka pētītā doktrīna vienmēr ir bijusi imanenti klātesoša vēsturē. Otrkārt, pieeja raisa diskusijas par to, vai kāda ideja ir parādījusies noteiktā laika posmā.

K. Skiners akcentē, ka vēsturniekiem ir raksturīgi meklēt koherenci, ne tikai pieņemot, ka ir universālas idejas, kuru nozīmes nav atkarīgas no vēsturiskā konteksta, bet arī analizējot viena autora tekstuālo korpusu. K. Skiners atsaucas gan uz Dž. L. Ostina, gan uz filozofa Ludviga Vitgenšteina (Ludwig Wittgenstein) atziņām, uzsverot, ka tekstos paustās idejas nav iespējams saprast, neanalizējot autora nolūku un teksta tapšanas apstākļus. Ir nepieciešams ņemt vērā sabiedrību, kādā autors dzīvoja un pie kuras viņš vērsās ar saviem darbiem. Piemēram, itāļu filozofa Nikolo Makjavelli (Niccolò Machiavelli) sacerējumus nevar pilnvērtīgi izprast, ja neņem vērā N. Makjavelli laikā dominējošās diskusijas politikas filozofijā.

Dž. G. A. Pokoku, Dž. Dannu un K. Skineru vienoja atziņa par nepieciešamību noteikt, kāds ir bijis teksta autora nolūks un kā šo tekstu ir interpretējuši vēlākie domātāji. Pētot politiskās domas attīstību, viņi pievērsās jomām, kas nav tieši saistītas ar politiku, bet kas atklāj plašāku politisko ideju vēsturisko kontekstu.

Kembridžas skolas idejiskie aizsākumi ir rodami angļu vēsturnieka Pītera Lasleta (Peter Laslett) pētījumos par angļu filozofu Džonu Loku (John Locke) un vēsturnieka Dankana Forbsa (Duncan Forbes) darbos par Deivida Hjūma (David Hume) politikas filozofiju. Gan P. Laslets, gan D. Forbss docēja lekcijas Kembridžas Universitātē laikā, kad augstskolā studēja K. Skiners, Dž. Danns un Dž. G. A. Pokoks. 20. gs. 70. gadi, kad K. Skiners un Dž. G. A. Pokoks publicēja savus ietekmīgākos darbus, bija Kembridžas skolas uzplaukuma periods.

Pēc esejas “Nozīme un saprašana ideju vēsturē” publicēšanas un tajā pausto atziņu kritikas K. Skiners pievērsās vēstures metodoloģijas aspektiem arī vēlākajos darbos. Atbildot uz postmodernisma tēzi par autorības atcelšanu jeb autora nāvi, 1972. gada esejā “Motīvi, intences un tekstu interpretācijas” (Motives, Intentions and the Interpretation of Texts) K. Skiners nošķir vairākas jēdziena “nozīme” lietojumus – pirmkārt, teksta semantisko nozīmi, otrkārt, teksta ietekmi uz lasītāju, treškārt, intencionālo nozīmi. Intencionālās nozīmes ietvaros K. Skiners nošķir ilokāciju un motīvu. Autora motīvi, piemēram, peļņas gūšana, tekstā var neatklāties. Taču, ja autors tekstā skaidro savus motīvus, tie ir jāņem vērā, interpretējot uzrakstīto. K. Skiners skaidro, ka izprot intencionālo nozīmi nevis kā privātu, bet kā publisku faktoru. 1970. gadā publicētajā rakstā “Runu aktu saprašana un interpretācija” (Conventions and the Understanding of Speech Acts) K. Skiners secina, ka intencionālā nozīme ir tikai viens no aspektiem, kas jāņem vērā tekstu interpretācijā, un ir jāievēro arī citi nozīmju veidi. 

Vairāki ietekmīgi vēsturnieki ir kritizējuši K. Skinera pētījumus, norādot uz metodoloģiskajiem izaicinājumiem. Vēsturnieks Entonijs Bleks (Antony Black) secina, ka K. Skiners aplūko domātāju darbus pārlieku šaurā kontekstā, kas neatklāj viņu atziņu plašāko nozīmi un ietekmi. Savukārt politikas teorētiķa Keneta Minoga (Kenneth Minogue) vērtējumā K. Skinera darbiem ir raksturīgs nekritiski teleoloģisks redzējums.

Gordons Šokets (Gordon Schochet), Biku Pareks (Bhikhu Parekh), Roberts Nāndors Berki (Robert Nandor Berki) un citi politikas teorētiķi kritizē Kembridžas skolas pieejas novēršanos no nemainīgu ideju analīzes, norādot, ka ir universālas atziņas, kas tiek pārmantotas no gadsimta uz gadsimtu. Filozofs Šeldons Volins (Sheldon Wolin), kritizējot K. Skineru, raksturo Rietumu intelektuālo tradīciju kā diskusiju lauku par mūžīgajām problēmām, kas tiek ietvertas relatīvi stabilā jēdzieniskajā sistēmā. Uzsverot katra vēsturiskā notikuma unikālo raksturu, Kembridžas skolas pieejā kļūst problemātiski pievērsties pēctecībai. Politikas teorētiķis Džozefs Femia (Joseph Femia) secina, ka, saskaņā ar K. Skineru, politiskās domas attīstību veido nesaistītu intelektuālo notikumu kopums. Taču vēsturniekam ir nepieciešams salīdzināt notikumus, noteikt analoģijas un izmantot vispārējus konceptus, pretējā gadījumā vēsturnieka darbs kļūst neiespējams. 

K. Skiners, Dž. Danns un Dž. G. A. Pokoks sākotnēji attīstīja intelektuālās vēstures pieeju pētījumos par politikas filozofijas vēsturi. Vēlākajos gados K. Skiners pievērsās jautājumiem par ideoloģiju un liberālismu.

K. Skiners ir viens no ietekmīgākajiem domātājiem intelektuālās vēstures pieejas attīstībā. Uz filozofa darbiem atsaucas Pīters Gordons (Peter Gordon), Darins Makmaons (Darrin McMahon), Semjuels Moins (Samuel Moyn) un citi intelektuālās vēstures pieejas teorētiķi, pievēršoties ne tikai politikas, bet arī literatūras, mākslas un zinātnes vēsturei.