Pauls Galenieks bija latviešu botāniķis, vairāk nekā 30 zinātnisku rakstu un darbu autors, kura ievērojamākie pētnieciskie darbi saistīti ar rožu pētniecību. 1940. gadā aktīvi piedalījās Latvijas okupācijas īstenošanas procesā. Bija profesors Latvijas Universitātē (LU) un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā (JLA, mūsdienās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte), abās vadīja Botānikas katedras. Piedalījies LU Botāniskā dārza (1922) un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas botāniskā dārza (1956, mūsdienās Nacionālais botāniskais dārzs) dibināšanā.

P. Galenieks dzimis mežsarga Matīsa Galenieka un viņa sievas Ženijas (dzimusi Šmīdere) ģimenē, kurā bija astoņi bērni, no kuriem viens mira agrā bērnībā. Ģimenes mājvietas apkārtne raisīja P. Galeniekā interesi par dabaszinātnēm, īpaši botāniku (tostarp dendroloģiju) un ornitoloģiju.

Izglītību P. Galenieks ieguva Pampāļu divgadīgajā ministrijas skolā, Saldus pilsētas skolā, Rīgas Ata Ķeniņa reālskolā un Jelgavas reālskolā. No 1911. līdz 1917. gadam P. Galenieks mācījās Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātē, kuru beidza 1917. gadā, institūtam atrodoties bēgļu gaitās Maskavā. 

Krievijā P. Galenieks iepazinās ar Annu Caunīti, ar kuru 1917. gadā apprecējās. Viņiem piedzima divi bērni – Ausma un Imants.

Pēc pirmās sievas A. Galenieces nāves P. Galenieks 1927. gadā apprecējās ar botāniķi Mariju Liniņu. Viņiem piedzima divi bērni – Venta un Tālis.

1921. gadā P. Galenieks kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā un uzsāka darbu LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļas Sistemātiskās botānikas katedrā (1940. gada septembrī fakultāti sadalīja Fizikas un matemātikas fakultātē un Dabaszinātņu fakultātē, kopš 1953. gada – Bioloģijas fakultāte). No 1944. gada līdz 1950. gadam viņš bija Bioloģijas fakultātes dekāns, līdz 1960. gadam – Botānikas katedras vadītājs. 

P. Galenieks LU bija Botānikas katedras asistents, vēlāk privātdocents (1927), docents (1937), profesors (1939). 1922. gadā P. Galenieks kopā ar profesoru Nikolaju Maltu un dārznieku Mārtiņu Pālenu uzsāka LU Botāniskā dārza izveidi Dreiliņos. Šeit tika iesētas arī 1920. gadā ārstniecības augu ekspedīcijā Altajā P. Galenieka ievāktās sēklas. 1926. gadā dārzs tika pārcelts uz Rīgu, Kandavas ielu. Pēc Otrā pasaules kara P. Galenieks piedalījās dārza, kas bija cietis karā, atjaunošanā un līdz 1949. gadam bija tā direktors.

1923. gadā P. Galenieks piedalījās Latvijas Dabaszinātņu biedrības dibināšanā un kļuva par tās izdevuma “Daba” (1924–1931) redaktoru. 1924. gadā tika izdota P. Galenieka sarakstītā mācību grāmata vidusskolām “Botānika”, turpmākajos gados grāmata tika vairākkārt izdota. 

Līdztekus akadēmiskajai darbībai P. Galenieks nodarbojās ar zinātnes popularizēšanu, lasot lekcijas un organizējot sēņu un skujkoku skates, kā arī publicējot populārzinātniskus rakstus ar pseidonīmu Omegars. 20. gs. 30. gados viņš tika uzņemts par vecbiedru LU akadēmiskajā vienībā “Kāvi”. Strādāja avīzes “Jaunākās Ziņas” redakcijā.

1936. gada 26. jūlijā Ministru kabinets pieņēma lēmumu pārcelt uz Jelgavu LU Lauksaimniecības fakultāti, tā izveidojot jaunu augstskolu – JLA. Paralēli darbam LU P. Galenieks iesaistījās darbā arī JLA un kopš 1939. gada bija vecākais docents.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā okupācijas varas apstākļos P. Galenieks kandidēja kā bezpartejiskā “Darba tautas bloka” saraksta kandidāts pretlikumīgajās Tautas saeimas vēlēšanās, pēc ievēlēšanas ieņēma prezidija locekļa amatu. Tautas saeimas sastāvā P. Galenieks piedalījās Augusta Kirhenšteina delegācijā, kas 30. jūlijā devās uz Maskavu un lūdza uzņemt Latviju Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS).

1940. gada decembrī P. Galenieks tika ievēlēts par deputātu PSRS Tautību padomē.

No 1940. gada jūlija viņš bija JLA pagaidu rektors, bet vācu okupācijas laikā, 1941. gadā, tika atstādināts no amata, viņu apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. P. Galenieks tika attaisnots, jo nebija bijis komunistiskās partijas biedrs, tomēr 1942. gadā kā augsta Latvijas PSR amatpersona – Augstākās padomes deputāts – tika ieslodzīts Salaspils nometnē, bet vēlāk atkal atbrīvots, un policijas uzraudzībā dzīvoja savās lauku mājās Baldones pagasta Rozītēs.

Pēc padomju otrreizējās okupācijas P. Galenieks atgriezās akadēmiskajā darbā, bet vairāki padomju varas pārstāvji uz viņu raudzījās ar aizdomām, tostarp Arvīds Pelše, kurš savā rakstā “Kam tic profesors Pauls Galenieks” 1946. gadā izteicies, ka “ar profesora muti sākusi runāt no kapa vecā mirusī buržuāziskā Latvija”. 1948. gadā P. Galenieks sāka saņemt pārmetumus, ka savā zinātniskajā darbā noliedz Ivana Mičurina (Иван Владимирович Мичурин) un Trofima Lisenko (Трофим Денисович Лысенко) idejas, bet atzīst ģenētiku un iedzimtības mācību, tādējādi pieļaujot nopietnas ideoloģiskās kļūdas.

P. Galenieks turpināja strādāt Latvijas Valsts universitātē un JLA. Pēckara gados akadēmija darbojās Rīgā, jo 1944. gadā Jelgavas pilsēta bija ievērojami cietusi karadarbībā. P. Galenieks JLA nostrādāja līdz 1957. gadam, kad tā tika pārcelta atpakaļ uz Jelgavu.

1952. gadā P. Galenieks piedalījās Vissavienības Botāniķu biedrības Latvijas nodaļas (mūsdienās Latvijas Botāniķu biedrība) dibināšanā.

1956. gadā Galenieks piedalījās Latvijas Zinātņu akadēmijas Botāniskā dārza (mūsdienās Nacionālais botāniskais dārzs) dibināšanā Salaspilī.

Nozīmīgākais P. Galenieka ieguldījums Latvijas botānikā saistāms ar rožu pētniecību. 1936. gadā P. Galenieks aizstāvēja disertāciju “Latvijas rozes” un ieguva doktora grādu. Disertācija bija pirmais plašais pētījums par Latvijas savvaļas rozēm – tajā apkopota informācija par visām Latvijā sastopamajām rožu sugām un to izplatību, kā arī ietvertas ziņas par rožu pētījumu un sistemātikas vēsturi. Savās mājās, Baldones pagasta Rozītēs, P. Galenieks izveidoja dendroloģiskos stādījumus un lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā. Mūsdienās šie stādījumi atrodas valsts aizsardzībā.

1953. gadā tika izdota P. Galenieka iztulkotā Čārlza Darvina (Charles Robert Darwin) grāmata “Sugu izcelšanās” (On the Origin of Species, 1859). P. Galenieka redakcijā tika izdots enciklopēdiska rakstura darbs “Latvijas PSR flora” (1953–1959). P. Galenieks darbojās Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā, kur izstrādāja botānikas terminus, veidoja jaunvārdus. Starp viņa radītajiem augu nosaukumiem ir dižauza, dižmeldrs, dižskābārdis, mārdadzis, sīkpaparde, aslaivīte, dziedenīte, linlape, vairodzene, dižā aslape un citi.

LU muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Galenieku mantojuma apakškolekcijā glabājas vairāk nekā 300 vienību liels liecību klāsts par P. Galenieka dzīvi un darbu. LU Muzejā glabājas zinātnieka ievāktie herbāriji, starp kuriem liela daļa ir Latvijas savvaļas rožu paraugi, kas ievākti disertācijas izstrādes laikā. LU Muzeja herbārijā glabājas arī Altajā ievākts silpurenes (Pulsatilla sp.) eksikāts un meža jāneglītes (Pedicularis sylvatica) pirmais atradums Latvijā.

1926. gadā par interglaciālā kūdras slāņa floras pētījumiem un 1937. gadā par rakstu krājuma “Latvijas zeme, daba un tauta” 2. sējumu (kopā ar profesoru Nikolaju Maltu) apbalvots ar Krišjāņa Barona prēmiju.

Padomju otrreizējās okupācijas laikā, 1959. gadā, par savu ieguldījumu zinātnē P. Galenieks saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu.

1936. gadā Baldones dzejnieks Pēteris Aigars veltīja P. Galeniekam savu dzejoli “Rožu draugs”.