Johanna Paula strādāja kā kristīgā misionāre Zviedrijas Baznīcas misijas (Svenska Kyrkans Mission) un Leipcigas Luterāņu misijas (Das Evangelisch-Lutherische Missionswerk Leipzig) stacijās Indijā (1922–1952), uzņemoties misijas stacijas vadību. Viņa arī strādāja meiteņu internātskolā, veidoja skolas, sniedza medicīnas aprūpi un strādāja zenanu (indiešu mājas daļa, kurā uzturas sievietes) misijā.

J. Paula dzimusi Nikolaja Frīdriha Paula (Nicolai Friedrich Paul) un viņa sievas Marijas (dzimusi Āboliņa) ģimenē. Bērnību un jaunību pavadīja Rīgā, kur tēvs strādāja par grāmatvedi akciju sabiedrībā Lange & Sohn Rīgas kuģu būves un mašīnfabrikā. Ģimenē bija seši bērni. Tēvs nomira 1900. gadā, un māte audzināja bērnus viena. 

J. Paula kopš sešu gadu vecuma mācījās privātskolā Klīversalas tuvumā, kopš 1900. gada mācījās Rīgas pilsētas meiteņu skolā, ko pabeidza pēc sešām klasēm. 1908. gadā viņa nokārtoja mājskolotājas eksāmenu. Viņa apguva arī “Albertina” savienības žēlsirdīgo māsu kursus 1918. gadā, vecmāšu apmācības kursu 1919. gadā. 

J. Paula no 1921. gada oktobra līdz 1922. gada martam mācījās zviedru valodu Upsālā (Zviedrijā) un apguva misijas kursu Birmingemā (Lielbritānijā). 

J. Paula 1921. gada 9. oktobrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā iesvētīta misijas darbam. 1922. gada 31. martā no Liverpūles devās uz savu misijas lauku Indijā. 

Misijas darba sākumā Madurā, Indijā (tagad Maduraja), mācījusies tamilu valodu (no 1922. gada aprīļa līdz augustam). Pēc tam līdz 1923. gada jūnijam strādājusi Zviedrijas Baznīcas misijas stacijās Virudupati (meiteņu skolā), tad līdz 1927. gada jūlijam Porajarā. Arī Kumbakonamā (no 1927. gada jūlija līdz 1929. gada jūnijam un pēc atvaļinājuma Eiropā no 1931. gada aprīlim līdz 1940. gada februārim). Porajarā J. Paula attīstīja skolu meitenēm līdz astoņu klašu līmenim. Arī Kumbakonamā misionāre veidoja skolu. 1931. gadā kopā ar savām Bībeles sievām apmācībā vadīja 180 skolnieces. 

Pēc atgriešanās no atvaļinājuma J. Paula turpināja strādāt Kumbakonamā, līdz viņu 1940. gada martā pārcēla uz misijas staciju Porajarā, kur viņa bija vadītāja. Kara stāvokļa dēļ misionāri piedzīvoja ierobežojumus, un 1940. gada jūlijā Porajaras stacija apvienota ar Trankebāras staciju (tagad Tarangambadi).

01.12.1940. J. Paulai piešķīra sešu mēnešu atvaļinājumu. Tā kā uz Eiropu šajā laikā doties nebija iespējams, viņa to pavadīja Indijā Šijali (tagad Sīrkāži) misijas stacijā, cenšoties uzlabot savu veselību. J. Paulas darba gaitas noslēdzās Trankebāras misijas stacijā, kur viņa sāka darboties 15.06.1941. kā misijas stacijas vadītāja. Katrā no šīm misijas stacijām viņa bija iesaistīta meiteņu skolu uzraudzīšanā un skolnieču mācīšanā. Tāpat J. Paula bija darbiniece zenanu misijā, apmācot indiešu Bībeles sievas. Ja bija nepieciešams, viņa arī nodarbojās ar medicīnas misiju un sniedza pirmo medicīnisko palīdzību tiem, kuri ieradās misijas stacijā. Trankebāras misijas stacijas vadīšanu J. Paula noslēdza 05.03.1945., kad tika paredzēts brauciens uz mājām, taču ceļošana bija neiespējama. Mājupceļam viss tika sagatavots 07.02.1946., tomēr J. Paula vēl pavadīja laiku Indijā, kalpojot ar savām prasmēm, kaut arī vairs oficiāli nebija misijas biedrības sastāvā.

Sākotnēji būdama Zviedrijas Baznīcas misionāre, 01.06.1927. (saskaņā ar Leipcigas misijas un Zviedrijas misijas vienošanos) J. Paula kļuva par Leipcigas misijas misionāri. 01.01.1938. Leipcigas misijas direktors Karls Īmels (Carl Ihmels) J. Paulai piešķīra īpašu amatu, kas tomēr nedeva finansiālu labumu. Tomēr, sākoties Otrajam pasaules karam, viņa atkal kļuva par Zviedrijas misijas darbinieci. Lēmums par šo misijas biedrību maiņu tika pieņemts 01.11.1939., bet lēmuma īstenošana notika tikai pēc 1941. gada oktobra.

J. Paula no Indijas atgriezās 1952. gadā, pensionējās un dzīvoja Vācijā. Tomēr jau kopš 1952. gada otrās puses viņai bija vēlme atgriezties Indijā un pavadīt mūža nogali tur, jo, lai gan Vācijā dzīvoja divi viņas brāļi un māsa, viņa jutās kā cilvēks, kurš zaudējis dzimteni. Praktisku šķēršļu dēļ tas gan nebija iespējams (J. Paula jau bija ievērojamā vecumā, un misija nebija gatava apmaksāt viņas ceļu).

J. Paulas dzīve un darbs sniedz ieskatu misijas darbā 20. gs. vidū. Misionāre apmācīja, izskoloja, ārstēja un centās pievērst kristietībai vietējos iedzīvotājus Indijā.