Auguste Dubulta bija viena no četrām sievietēm, kura starpkaru Latvijā ieguva būvinženieres grādu. A. Dubulta bija LU asistente, Satiksmes ministrijas inženiere projektētāja, specializējās dzelzceļu būvniecībā un ceļu būves mehanizācijā.

Dzimusi namīpašnieka Pauļa Johana Baumaņa un Olgas Matildes Baumanes (dzimusi Zilberga) ģimenē, kristīta Dubultu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Brālis – Artūrs Frīdrihs Baumanis. Bērnību pavadījusi Majoros, Rīgas jūrmalā.

1935. gadā precējusies ar Satiksmes ministrijas ierēdni Jāni Albertu Dubultu; dēls Reinis Dubults.

No 1910. gadā A. Dubulta mācījās Majoru–Dubultu Labdarības biedrības pamatskolā, bet no 1912. gada pārgāja mācīties uz Majoru–Dubultu Labdarības biedrības tirdzniecības skolu. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Krieviju. No 1915. gada mācījās uz Maskavu evakuētajā Dobeles tirdzniecības skolā, bet no 1917. līdz 1919. gadam – Rīgas Skolotāju un izglītības draugu biedrības komercskolā. Beidza komercskolas sešas klases, 7. klase palika nepabeigta, jo kopā ar vecākiem 03.1919. atgriezās Latvijā. No 12.1919. gada studēja LU Inženierzinātņu fakultātē. Sākotnēji A. Dubulta ieskaitīta kā hospitante, jo viņas iegūtā izglītība neatbilda LU prasībām. Pirms studiju uzsākšanas un paralēli studijām apmeklēja Latviešu izglītības biedrības rīkotos Augstskolu sekcijas kursus. Pēc Augstskolu sekciju kursu eksāmenu nokārtošanas 18.12.1919. ieskaitīta par pilntiesīgu LU studenti. Studijas beidza 12.1926., iegūstot būvinženiera grādu. Studiju laikā specializējās dzelzceļu būvniecībā, izstrādāja diplomdarbu “Preču šķirošanas stacijas projekts”.

Studiju laikā A. Dubulta nepilnus trīs gadus (09.1920.–05.1923.) strādāja Kara ministrijas (līdz 1922. gadam – Apsardzības ministrija) Galvenā štāba Satiksmes daļā pie rasējumu veidošanas. Vasarās piedalījusies prakses darbos: Latvijas valsts uzņēmumā “Latvijas dzelzceļi” 1923. gadā kā remontstrādniece un 1924. gadā kā tehniskais uzraugs, 1925. gadā kā brigadiere Liepājas–Glūdas dzelzceļa būvniecības 1. distancē, 1926. gadā kā tehniskais uzraugs Liepājas–Glūdas dzelzceļa būvniecības 2. un 3. distancē.

Studiju laikā iesaistīta akadēmiskajā un zinātniskajā darbā. Bija subasistente Inženierzinātņu fakultātes Ģeodēzijas katedrā (05.1923.–06.1923.). Kā subasistente vadīja studentu praktiskos darbus ģeodēzijā Vecāķos, Rīgā. 10.1924. ievēlēta par subasistenti Inženierzinātņu fakultātes Dzelzceļu būvniecības katedrā. Pēc studiju beigšanas atstāta LU sagatavoties akadēmiskajam darbam kā Dzelzceļu būvniecības katedras jaunākā asistente (09.1927.–07.1931.). Ar Kultūras fonda stipendijas atbalstu 1928. gadā zinātniskos nolūkos apmeklēja Vāciju, Austriju un Čehoslovākiju, 1934. gadā – Angliju un Franciju. 07.1929. LU piešķīra A. Dubultai divu gadu ilgu bezalgas atvaļinājumu. Tas tika izmantots praktisko zināšanu papildināšanai – A. Dubulta 07.1929.–05.1931. strādāja kā būvdarbu vadītāja būvinženiera LU docenta Alfrēda Razuma būvfirmā “Inž. A. Razums”. Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta lēmumu būvfirmai “Inž. A. Razums” tika uzticēti Rīgas–Rūjienas dzelzceļa līnijas būvniecības darbi. Visa līnija tika iedalīta četrās distancēs, A. Dubulta vadīja 1. distances (Rīga–Carnikava) būvniecības darbus. 05.1931. viņa atstāja LU jaunākās asistentes vietu un sāka strādāt Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamentā Tiltu daļā kā inženiere projektētāja. Izvērtējusi, kā arī pati sastādījusi dažādus būvniecības projektus, tai skaitā izveidojusi Balvu–Baltinavas 1. šķiras ceļa projektu 20 km garumā, aizsargdambju projektus Gaujas krastā pie Carnikavas un Strenčiem. No 09.1935. A. Dubulta pārgāja strādāt uz Latvijas Valsts kontroli kā revidenta palīga vietas izpildītāja, no 09.1936 – revidenta palīdze. Šo amatu A. Dubulta ieņēma līdz 20.10.1940.

Pēc padomju okupācijas Latvijā 09.1940. A. Dubultu ievēlēja par Latvijas Valsts universitātes Inženierzinātņu fakultātes Ceļu katedras asistenti. Specializējās ceļu būves mehanizācijā. Vācu okupācijas laikā 07.1941. A. Dubultu ievēlēja par Inženierzinātņu fakultātes Satiksmes ceļu katedras jaunāko asistenti. 1943. gada vasaras atvaļinājumu pavadīja laukos Irlavas pagastā, bet rudenī kara darbības dēļ nevarēja atgriezties Rīgā un turpināt darbu universitātē.

Padomju otrreizējās okupācijas sākumā A. Dubulta dzīvoja Tukumā un strādāja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Iekšlietu Tautas komisariāta Šoseju pārvaldes Tukuma apriņķa nodaļā, kas organizēja sagrauto ceļu un tiltu atjaunošanu. 05.1945. A. Dubulta lūdza Latvijas Valsts universitāti atjaunot viņu asistentes amatā. Ievēlēta par Inženierzinātņu fakultātes asistenti (07.1945.–07.1946.).

Par tālāko dzīves gaitu ziņu nav.

Pēc studiju beigšanas bija Latvijas Būvinženieru biedrības un Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības biedre.

A. Dubulta pieder starpkaru periodā akadēmiski izglītoto sieviešu paaudzei, kuras vārds un profesionālā darbība nav izcelta. Viņa bija viena no nedaudzajām sievietēm, kura ieguva izglītību inženierzinātnēs, ko uzlūkoja par sievietei neierastu nodarbošanās jomu. Viņa bija viena no trim sievietēm, kura tika atstāta sagatavoties akadēmiskajam darbam LU Inženierzinātņu fakultātē. Profesionālajā darbībā piedalījās vietējās nozīmes dzelzceļa tīklu projektēšanā un būvē, veicinot valsts dzelzceļa infrastruktūras attīstību.