Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība (LAISA) dibināta 12.06.1928., bet pēc statūtu pārreģistrācijas 06.03.1939. tās nosaukums bija “Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu biedrība”. Organizācija veicināja akadēmiski izglītoto sieviešu kopdarbību, iesaistījās sieviešu darba, profesionālo un civiltiesību aizstāvēšanā, mēģināja vecināt sieviešu zinātniskās aktivitātes, pārstāvot Starptautisko akadēmiski izglītoto sieviešu savienību (International Federation of University Women, IFUW; dibināta 11.07.1919.) Latvijā.

LAISA bija izstrādāti un Rīgas apgabaltiesā apstiprināti organizācijas statūti, kas noteica organizācijas mērķus, darbību, tiesības un citus būtiskus jautājumus.

Statūti definēja, ka LAISA mērķis un uzdevumi bija apvienot visu tautību Latvijas akadēmiski izglītotās sievietes, veicināt akadēmiski izglītoto sieviešu saprašanos, sekmēt viņu zinātnisko un garīgo darbību, atbalstīt viņas finansiāli, aizstāvēt profesionālās intereses, kā arī stiprināt izglītotas sievietes nozīmi Latvijas sabiedrībā, saimnieciskajā un kultūras dzīvē.

LAISA pārvaldi veidoja pilnsapulce un valde. Saskaņā ar statūtiem apvienības valdē bija deviņas LAISA biedru vēlētas amatpersonas: valdes priekšsēdētāja, divas priekšsēdētājas biedres, kasiere, kasieres biedre, divas sekretāres, bibliotekāre un biedru pārzinātāja. Faktiskais valdes locekļu skaits un amatu sadalījums dažādos ievēlēšanas periodos mēdza būt atšķirīgs.

LAISA pastāvēšanas laikā apvienību vadīja trīs valdes priekšsēdētājas: Milda Palēviča 1928.–1929. gadā, Lilija Frīdenberga 1929.–1930. gadā un Austra Kārkliņa 1930.–1940. gadā.

LAISA darbība bija organizēta komisijās un sekcijās. Kā patstāvīgas struktūrvienības LAISA izveidoja Revīzijas komisiju (1928), Kulturālo komisiju (1928), Ārzemju sakaru komisiju (1928), Sabiedriski-tiesisko komisiju (1929). LAISA informatīvā izdevuma izdošanai un satura veidošanai 1929. gadā izveidoja Redakcijas komisiju. Izglītoto sieviešu profesionālo interešu aizstāvēšanai LAISA veidoja profesionālās sekcijas. Apvienība 01.1931. izveidoja Agronomju sekciju un 04.1933. – Vēsturnieču sekciju.

Kā atsevišķa struktūrvienība 1928. gadā tika izveidota Rakstu krātuve, ko organizēja LAISA biedre dabaszinātniece Anna Dauvarte. Rakstu krātuve pildīja bibliotēkas funkcijas, apkopojot LAISA biedru zinātniskos un populārzinātniskos rakstus, literāros sacerējumus, recenzijas u. c.

LAISA statūti noteica, ka apvienība var veidot nodaļas ārpus Rīgas, kur atradās valdes sēdeklis. 1931. gadā tika izveidota LAISA nodaļa Cēsīs, tomēr juridisku pārkāpumu dēļ apvienības valde jaunās nodaļas izveidi neakceptēja.

09.08.1929. LAISA tika uzņemta Starptautiskajā akadēmiski izglītoto sieviešu savienībā.

1930. gadā LAISA pievienojās Latvijas Sieviešu organizāciju padomei (LSOP).

Latvijas Augstskolas (mūsdienās Latvijas Universitāte) izveidošana 1919. gadā nodrošināja sievietēm pilnvērtīgas tiesības iegūt augstāko izglītību un būtiski veicināja izglītoto sieviešu skaita pieaugumu un pārstāvniecību profesionālajā nozarē. Tas radīja nepieciešamību izveidot atsevišķu organizāciju, kas pārstāvētu izglītoto sieviešu intereses un tiesības. Iecere par LAISA izveidi tika aizgūta no Starptautiskās akadēmiski izglītoto sieviešu savienības, kas izplatīja informatīvus materiālus par tās darbu valstīs, kur šāda tipa organizācija vēl nebija izveidota.

Rīgas apgabaltiesā LAISA statūtus reģistrēja 16.05.1928., bet 12.06.1928. notika apvienības dibināšanas sēde.

Sākotnēji LAISA īrēja telpas Brīvības bulvārī 24, kas piederēja Latvju sieviešu nacionālajai līgai, 1929. gadā LAISA pārcēlās uz Jaunu sieviešu kristīgās savienības telpām Brīvības bulvārī 55, bet no 1933. gada apvienība atradās Latvijas Arhitektu biedrībai piederošajās telpās Torņa ielā 11.

LAISA darbības laiks iedalāms trijos posmos. Sākumposmu (1928–1930) raksturo apvienības organizēšanas darbs un darbības izvēršana. Šajā laikā tika sasniegts nozīmīgākais LAISA mērķis – kļūt par pilntiesīgu Starptautiskās akadēmiski izglītoto sieviešu savienības locekli. Vidusposmu (1930–1934) raksturo entuziastisks darbs, iesaistoties cīņā par sieviešu politiskajām un civiltiesībām, tai skaitā sadarbojoties ar LSOP. Noslēguma posmu (1934–1940) raksturo LAISA darbības panīkums un aktivitāšu ierobežošana. Šajā darbības posmā LAISA vadība atbalstīja darbības principu – pulcēties slēgtos biedru diskusiju un lekciju vakaros, nevairojot apvienības redzamību sabiedrībā. Vienlaikus LAISA ierobežoja savas aktivitātes, lai nedublētos ar LSOP darbu.

LAISA tika slēgta Latvijas padomju okupācijas laikā 14.11.1940., oficiāli apvienības likvidācija tika pabeigta 05.04.1941.

Apvienībā par biedrēm uzņēma gan Latvijas, gan ārzemju augstskolas beigušās Latvijas pilsones un akadēmiski izglītotās ārzemnieces, kuras pastāvīgi dzīvoja un darbojās Latvijā. Organizācijā par biedrēm netika uzņemtas mākslas un mūzikas augstskolu, tai skaitā Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Konservatorijas (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), absolventes.

LAISA biedru skaits bija mainīgs un neliels. Dibināšanas brīdī organizācijā bija 82 biedres. 1931. gada beigās apvienībā bija 192 sievietes, – tas bija lielākais biedru skaits visā LAISA pastāvēšanas laikā. 1934. gadā LAISA bija 151 biedre, bet 1939. gadā – 136 biedres.

Ievērojamākās LAISA biedres: filozofe Milda Palēviča, rakstniece Angelika Gailīte, zvērināta advokāte Otīlija Ķempele, ārste Olga Rode-Dzelzkalēja, inženiere Auguste Dubulta, arhitekte Lidija Hofmane-Grīnberga, botāniķe Marija Galeniece, filoloģe Alīse Karlsone, agronome Dagmāra Talce-Niedra.

LAISA bija četras goda biedres – rakstniece Anna Brigadere, dzejniece Aspazija, dzejniece Elza Stērste, sabiedriskā darbiniece Anna Rūmane-Ķeniņa.

Labi pamanāma bija LAISA līdzdarbība sievietes līdztiesību veicināšanā. LAISA īstenoja sadarbību ar valsts pārvaldes iestādēm, kas atbildēja par likumprojektu izstrādi. LAISA pārstāves piedalījās Tieslietu ministrijas apspriedēs par strādājošas mātes un bērna darba tiesību aizsardzību, kā arī likumprojekta izstrādē par mazgadīgo tiesām.

1932. gadā LAISA izveidoja atsevišķu sieviešu juristu komiteju, kas izstrādāja priekšlikumus par jauniem civiltiesiskiem regulējumiem, kā arī veica Igaunijas civillikuma projekta tulkojumu, ar ko iepazinās Latvijas Tieslietu ministrija.

LAISA kopā ar LSOP izvērsa plašas kampaņas pret 1931.–1933. gadā Saeimā apspriestajiem likumprojektiem par precēto sieviešu darba tiesību ierobežošanu. Nozīmīgs bija 12.11.1931. publiskotais LAISA memorands pret likumprojektu, kas paredzēja aizliegt precētiem vienas ģimenes locekļiem strādāt valsts un pašvaldību iestādēs.

LAISA regulāri ievāca datus par sieviešu intelektuālo darbu Latvijā – darbības virzieniem, zinātniskajiem, akadēmiskajiem, profesionālajiem un kulturālajiem sasniegumiem. Dati tika iesniegti Starptautiskajā akadēmiski izglītoto sieviešu savienībā, kas tos izmantoja, sagatavojot ziņojumus un memorandus par sieviešu stāvokli dažādās jomās.

No 1929. līdz 1939. gadam LAISA sagatavoja un neregulāri izdeva informatīva rakstura žurnālu “Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienības Ziņojumi”. Atspoguļojot organizācijas nosaukuma maiņu, 1939. gadā izdevuma nosaukumu mainīja uz “Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Biedrības Ziņojumi”. Līdz 1939. gadam iznāca 21 izdevuma numurs.

Izdevums primāri bija domāts LAISA biedrēm un plašāk netika izplatīts. Izdevums vispārīgi informēja par LAISA valdes, komisiju un sekciju darbību, biedru pētnieciskajām aktivitātēm (pētniecisko darbu, dalību starptautiskos zinātniskos pasākumos), Starptautiskās akadēmiski izglītoto sieviešu savienības un citu valstu akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības aktivitātēm, kā arī tajā tika publicēti LAISA biedru vakaros nolasītie referāti, tematiski raksti, par tādām tēmām kā sievietes tiesiskais un sociālekonomiskais stāvoklis Latvijā un pasaulē. Žurnālā publicēja arī pārskatus par biedru zinātniskajām aktivitātēm un komandējumiem.