Organizācija dibināta 08.1925. ar nosaukumu “Latvijas sieviešu organizāciju pagaidu padome”, bet pēc statūtu reģistrācijas 16.07.1929. tā darbojās kā “Latvijas sieviešu organizāciju padome” (LSOP). Pēc statūtu pārreģistrācijas 11.08.1938. biedrības nosaukums bija “Latvijas sieviešu organizāciju savienība”. LSOP apvienoja pilsonisko sieviešu sabiedriskās organizācijas un veicināja sieviešu kopdarbību, iesaistījās sieviešu politiskā aktīvisma veicināšanā, deva nozīmīgumu ieguldījumu sievietes darba un civiltiesību aizstāvēšanā.

LSOP mērķis bija apvienot Latvijas sieviešu organizācijas, celt sieviešu garīgo un tikumisko līmeni, izkopt sieviešu pilsonisko un valstisko apziņu un sekmēt materiālo un tiesisko stāvokli.

LSOP pārvaldi veidoja pilnsapulce, valde un revīzijas komisija. Pilna biedru sapulce notika reizi gadā, kurā biedrības valde informēja biedrus par iepriekšējās darbības gadā paveikto, atskaitījās par LSOP finanšu rādītājiem, pārvēlēja revīzijas komisiju un valdi. Valdē bija pieci amati – priekšsēdētāja, priekšsēdētājas biedre, sekretāre, sekretāres vietniece un kasiere. Amatu sadalījumu valdē noteica tās locekļu aizklāts balsojums. Saskaņā ar 1938. gada LSOP statūtu grozījumiem valde tika pārdēvēta par prezidiju, un tās sastāvu un amatu sadalījumu noteica LSOP pilnsapulces aizklāts balsojums.

LSOP pastāvēšanas laikā biedrībai bija trīs valdes priekšsēdētājas: Anna Rūmane-Ķeniņa (1926–1928), Milda Salnā (1928–1929), Berta Pīpiņa (1930–1940).

Starpkaru periodā Latvijas pilsonisko sieviešu organizācijas atbalstīja ideju, ka, izstrādājot un pieņemot likumus, kas skar sievietes tiesības, nepieciešama sievietes politiskā līdzdalība un sieviešu priekšstāvju ievēlēšana Saeimā. Jau 20. gs. 20. gadu vidū bija redzams fakts, ka sievietes kā politisko partiju pārstāves netika ievēlētas ne parlamentā, ne pilsētu, ne pagastu padomēs. Tas aktualizēja ieceri apvienot sieviešu sabiedriskās organizācijas, lai veicinātu sieviešu sabiedriski politisko aktīvismu. Pēc Latvju sieviešu nacionālās līgas iniciatīvas pirmie LSOP organizēšanas darbi tika uzsākti 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, ko 26.–27.09.1925. Rīgā sarīkoja lielākās sieviešu sabiedriskās organizācijas. Oficiāla LSOP statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz 16.07.1929.

Viss LSOP darbības laiks iedalāms trijos posmos. Sākumposmu (1925–1929) raksturo padomes organizēšana, statūtu izstrāde un darbības virzienu noteikšana. Vidusposmu (1929–1934) raksturo aktivitāšu kāpums un paplašināšana, iesaiste sievietes līdztiesības problēmu aktualizēšanā. Noslēguma posmu (1934–1940) raksturo darbības pielāgošana Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ideoloģiskajām nostādnēm un ierobežojumiem.

LSOP tika slēgta pēc Latvijas padomju okupācijas 14.11.1940., bet oficiāli apvienības likvidācija tika pabeigta 25.03.1941.

LSOP biedru sastāvu veidoja patstāvīgas sieviešu biedrības, kuru mērķi saskanēja ar LSOP statūtu vispārējiem noteikumiem un kuru darbība bija vērsta uz sieviešu tiesību aizstāvēšanu. Katru biedrību padomē pārstāvēja viena pārstāve un viņas vietniece.

Kaut arī LSOP pretendēja apvienot visas Latvijas pilsonisko sieviešu biedrības, šis mērķis netika sasniegts, un padomē ietilpstošo organizāciju skaits bija mainīgs. 1930. gadā LSOP apvienoja 15 sieviešu organizācijas, bet 1939. gadā – astoņas. Kopumā LSOP dažādos laika periodos bija apvienojušās: Latvju Sieviešu nacionālā līga, Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, Jaunu sieviešu kristīgā savienība, Sieviešu atturības biedrība “Baltā Lenta”, Latvijas Vecmāšu biedrība, Pirmā Rīgas vecmāšu savienība, Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība, Latvijas Sieviešu teologu biedrība, Kurzemes Sieviešu apvienība, biedrība “Dzelzceļniece”, Drēbnieču un šuvēju trūcīgo palīdzības biedrība “Glāsts”, Gulbenes un apkārtnes sieviešu apvienība, biedrība “Valsts darbiniece”, Latvijas Sieviešu pašpalīdzības biedrība Daugavpilī, Latvijas Sievietes darba tiesību aizsardzības biedrība “Open Door”.

1930.–1931. gadā LSOP ietilpa arī četras minoritāšu organizācijas: Rīgas vācu sieviešu apvienība (Rigaer Deutscher Frauenbund), Rīgas sieviešu biedrība (Rigaer Frauenverein), Rīgas jaunavu biedrība (Rigaer Jungfrauenverein) un Ebreju sieviešu padome Latvijā (Jüdischer frauenrat in Lettland).

Būtiska bija LSOP kā pilsonisko sieviešu kustības organizācijas centra līdzdalība sieviešu politiskā aktīvisma veicināšanā un līdzdalība likumprojektu izstrādē un apspriešanā. Pie LSOP 19.01.1931. tika izveidota Sieviešu vēlēšanu komiteja (SVK), kuras uzdevums bija organizēt atsevišķu sieviešu kandidāšu sarakstu. LSOP SVK izveidotais Sieviešu organizāciju kandidātu saraksts balotējās Rīgas domes vēlēšanās 1931. gadā, kurās tika ievēlēta advokāte Lilija Frīdenberga, un 4. Saeimas vēlēšanās, kurās balotējās kopā ar LSOP neietilpstošo Latvju sieviešu apvienību.

Nozīmīgs bija LSOP darbs projekta grozījumu izstrādes jaunam civillikumam, kurus 1932. gadā iesniedza Latvijas Tieslietu ministrijai. Izstrādājot jaunus civillikuma pamatprincipus, LSOP iepazinās un iztulkoja ziemeļvalstu likumus, kā arī Igaunijas civillikuma projektu.

LSOP kā prioritāti uzlūkoja sieviešu izglītošanu. LSOP vadībā tika sasauktas vairākas Latvijas sieviešu konferences, kur tika izvērtēta sievietes loma sabiedrībā, dzimumu līdztiesība, mātes un bērna aizsardzības politika, sieviešu politiskais aktīvisms, tai skaitā sieviešu kandidēšana Saeimas un citu vēlēto pārstāvniecību vēlēšanās, sievietes tiesības (civiltiesības, darba tiesības) un to paplašināšanas iespējas un aizsardzība, kā arī tādi jautājumi kā sievietes izglītība, veselība, sabiedriskā tikumība (prostitūcija, alkoholisms, aborta jautājums).

Padome sasauca Otro Latvijas sieviešu konferenci 09.09.1928., Trešo Latvijas sieviešu konferenci 23.–24.11.1930., Vislatvijas sieviešu kongresu 24.–25.02.1934. un Apvienoto pilsētu un lauku sieviešu kongresu 17.–18.04.1937., ko rīkoja kopā ar Latvijas Lauku sieviešu centrālbiedrību, kura apvienoja aizsardžu organizācijas un mājturības veicināšanas biedrības.

Sākot ar 1933. gadu nozīmīga bija LSOP dalība Mātes dienas, ko 1938. gadā pārdēvēja par Ģimenes dienu, svinēšanas tradīciju izkopšanā un norišu organizēšanā visas Latvijas mērogā. Mātes dienas pasākumu rīkošanu valsts mērogā kā jaunu tradīciju, pārņemot ārzemju praksi, 1932. gadā uzsāka sieviešu atturības biedrība “Baltā lente”. LSOP pārņemot Mātes dienas rīkošanu, biedrība “Baltā lente” no tā izstājās. Pēc LSOP iniciatīvas Izglītības ministrija 1934. gadā izveidoja Mātes dienas rīcības komiteju, kas nolēma svinēt Mātes dienu ik gadu maija otrajā svētdienā, kā arī sastādīja Mātes dienas pasākumu programmu. LSOP uz dažādiem Latvijas reģioniem sūtīja savas pārstāves – lektores, kuras sniedza padomus un norādījumus Mātes dienas svinību rīkošanai. Padome Mātes dienā piedalījās koncertu un priekšlasījumu rīkošanā biedrībās un radiofonā, aicināja apmeklēt Rīgas nespējnieku patversmes, sveicot tur esošās vientuļās mātes, rīkoja piemiņas brīžus pie aizmirsto māšu un ievērojamu cilvēku māšu kapiem. Lai godinātu visas mātes 1933. gada Mātes dienas svinībās LSOP uzstādīja piemiņas plāksni (uzraksts “Aizmirstās mātes piemiņai. Māte ir cilvēces mūžība. Lai mūžīga ir mātes piemiņa.”) pie aizmirstās mātes kapa Braslas kapos.

No 1934. līdz 1940. gadam LSOP izdeva žurnālu “Latviete”. Līdz 1940. gadam iznāca 36 izdevuma numuri. Žurnāla redaktores bija Lilija Brante un Austra Dāle.

Izdevumā tika publicēti kopsavilkumi par LSOP un tajā ietilpstošo organizāciju aktivitātēm, informācija par sievietes sasniegumiem zinātnē, mākslās, rakstniecībā, sabiedriskajā darbā Latvijā un ārzemēs, pārskati par sievietes ekonomisko un tiesisko stāvokli, ievērojamu sieviešu biogrāfijas un autobiogrāfijas, literāri sacerējumi.