Biedrība tika dibināta 03.12.1930. ar nosaukumu “Sieviešu teologu biedrība Latvijā”. Pēc statūtu pārreģistrācijas 20.06.1939. biedrības nosaukums bija “Latvijas Sieviešu teologu biedrība” (LSTB). Biedrība veicināja akadēmiski izglītoto teoloģu un teoloģiju studējošo sieviešu kopdarbību, organizēja dažādas publiskās aktivitātes, regulāras tikšanās reizes, rīkoja priekšlasījumus, noturēja dievkalpojumus.

LSTB bija izstrādāti un Rīgas apgabaltiesā apstiprināti organizācijas statūti, kas noteica organizācijas mērķus, darbību, tiesības un citus būtiskus jautājumus. Statūti definēja, ka LSTB mērķis un uzdevumi bija apvienot sievietes, kuras studējušas un studē teoloģiju, rosināt teologu sadarbību, zinātnisko un garīgo darbību, veicināt biedreņu tikumisko dzīvi un materiālo labklājību, kā arī sekmēt latviešu kultūras dzīvi un tautas garīgo atdzimšanu.

LSTB pārvaldi veidoja biedrības priekšniece, pilnsapulce, valde un revīzijas komisija. Augstākā vara biedrības pārvaldē bija pilnsapulcei, un tā notika reizi gadā, kurā biedrības valde informēja biedrus par iepriekšējā darbības gadā paveikto, atskaitījās par LSTB finanšu rādītājiem, pārvēlēja biedrības priekšnieci, valdi un revīzijas komisiju. LSTB valdē bija piecas amatpersonas: biedrības priekšniece – valdes priekšsēdētāja, priekšnieces biedre, sekretāre, oikonome (pārzine) un kasiere. Amatu sadalījumu valdē noteica tās locekles. Pēc vajadzības valdes locekļiem varēja uzticēt arī citus amatus.

LSTB pastāvēšanas laikā biedrībai bija divas priekšnieces – valdes priekšsēdētājas: Zenta Brauere (1930–1936, 1939–1940) un Agnese Pone (1936–1939).

1932. gadā LSTB pievienojās Latvijas Sieviešu organizāciju padomei.

Latvijas Augstskolas (mūsdienās Latvijas Universitāte, LU) Teoloģijas fakultātes izveidošana 1919. gadā nodrošināja sievietēm pilnvērtīgas tiesības iegūt augstāko teoloģisko izglītību. Tā rezultātā radās nepieciešamība izveidot atsevišķu organizāciju, kas pārstāvētu akadēmiski izglītoto teoloģu intereses un tiesības, kā arī veicinātu teoloģu sadarbību. Pēc teoloģes Z. Braueres iniciatīvas biedrības organizēšana tika uzsākta 1929. gada nogalē. Rīgas apgabaltiesā LSTB statūtus reģistrēja 03.12.1930. Biedrības valdes sēdeklis atradās Rīgā, sākotnēji Z. Braueres dzīvoklī Tērbatas ielā 18, sākot ar 1936. gadu – biedres Veltas Vītolas dzīvoklī Brīvības ielā 13.

LSTB izstrādāja kopīgu stratēģiju sieviešu teoloģu darbībai draudzēs un plašākā sabiedrībā, regulāri organizēja biedru vakarus, kuros biedres praktizēja sprediķu noturēšanu, analizēja dalībnieču sprediķus, lasīja referātus un parauga lūgšanas, diskutēja par grāmatām. Biedrība rīkoja priekšlasījumus, kuros par ētiski filozofiskām un reliģiskām tēmām uzstājās ne tikai LSTB biedres, bet sabiedrībā plašāk zināmas personas, piemēram, teologs Voldemārs Maldonis, filozofs Teodors Celms, teologs Kārlis Kundziņš, pedagogs Aleksandrs Dauge, teologs Alberts Freijs un citi. Sākot ar 1933. gadu LSTB biedres iesaistījās Latvijas Sieviešu organizāciju padomes organizētajos Mātes dienas pasākumos, uzņemoties dievkalpojumu noturēšanu un sprediķošanu.

Starpkaru periodā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) sievietes neordinēja. Viens no LSTB dibināšanas iemesliem bija cīņa par sieviešu vienlīdzīgām tiesībām reliģiskajās institūcijās. Neatkarīgi no LSTB darbības un pārstāvētā viedokļa LELB Sinode 31.03.1932. pieņēma rezolūciju, kas atļāva sievietēm sprediķot baznīcā, taču viņas drīkstēja to darīt no pults, ne no kanceles, kas tika uzskatīta par sakrālo telpu. Pēc šī lēmuma pieņemšanas jautājumu par sieviešu ordināciju LSTB vairs neapsprieda.

Pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izveides tika uzsākta plaša biedrību pārorganizēšana, apvienošana un pārreģistrācija. LSTB pārreģistrācija tika apgrūtināta, jo tika apšaubīta šādas organizācijas nepieciešamība. Biedrību izdevās pārreģistrēt tikai 20.06.1939.

Pēc Latvijas padomju okupācijas LSTB 20.09.1940. sasauca biedru pilnsapulci. Pamatojoties uz jaunajiem politiski ideoloģiskajiem apstākļiem un biedrības mazo biedru skaitu, biedru pilnsapulce pieņēma lēmumu par LSTB likvidēšanu. Saskaņā ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu LSTB tika slēgta 30.11.1940., bet oficiāli biedrības likvidācija tika pabeigta 20.02.1941.

Saskaņā ar statūtiem LSTB varēja tikt uzņemtas sievietes ne jaunākas par 21 gadu, kas studējušas vai studē teoloģiju. Biedru gradācija: aktīvās biedres, goda biedri, biedres veicinātājas un biedres interesentes (kandidātes). Biedres veica vienreizēju iestāšanās maksu un ikgadēju biedru naudas maksājumu. Biedres veicinātājas un biedres interesentes maksāja biedru naudu, bet viņām nebija balsstiesību un viņas nevarēja tikt ievēlētas biedrības amatos.

LSTB biedru skaits bija neliels. Precīzas ziņas par biedru skaitu saglabājušās no 1939. gada, kad biedrībā bija 24 biedres un septiņas biedres interesentes.

LSTB biedru konfesionālā piederība statūtos nebija atrunāta, bet faktiski biedrības biedrenes bija piederīgas luteriskajai baznīcai un bija studējušas LELB virzienā orientētajā LU Teoloģijas fakultātē.

Ievērojamākās LSTB biedres: pirmā akadēmiski izglītotā latviete teoloģe un skolotāja Z. Brauere, teoloģe un pirmā latviete, kura ordinēta mācītāja amatā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā (1974. gadā Eslingenē, Vācijā), A. Pone, skolotāja un biogrāfe Milda Zālīte, teoloģe un mācītāja Vera Fricsone.

Par goda biedriem varēja ievēlēt personas, kurām bija sevišķi nopelni biedrības, latviešu tautas un Latvijas valsts labā. LSTB bija četri goda biedri – arhibīskaps Teodors Grīnbergs, sabiedriskā darbiniece Anna Rūmane-Ķeniņa un LU Teoloģijas fakultātes profesori K. Kundziņš un V. Maldonis.