Latvijas Sievietes darba tiesību aizsardzības biedrība (LSDTAB) “Open Door” dibināta 12.06.1934. Organizācija iestājās par sievietes līdztiesību ar vīrieti darba tiesībās, pētīja sievietes darba apstākļus un civiltiesību normas, rīkoja priekšlasījumus un publicēja viedokļu rakstus sabiedrības izglītošanai, pārstāvot Starptautisko “Open Door” organizāciju strādājošas sievietes ekonomiskajai emancipācijai (Open Door International for the Economic Emancipation of the Woman Worker; dibināta 15.06.1929.) Latvijā.

LSDTAB bija izstrādāti un Rīgas apgabaltiesā apstiprināti organizācijas statūti, kas noteica biedrības mērķus, darbību, tiesības un citus būtiskus jautājumus. Statūti definēja, ka LSDTAB mērķi bija: 1) censties, lai ikvienai sievietei būtu brīvība strādāt; 2) censties, lai darba likumdošanu, darba noteikumus, darba laika organizāciju, atalgojumu, darbā pieņemšanu un profesionālo izglītību nosaka nodarbošanās veids, nevis darbinieka dzimums; 3) panākt, lai sievietes tiesības strādāt netiktu ierobežotas ar likumdošanu vai citiem noteikumiem.

LSDTAB pārvaldi veidoja pilnsapulce un valde. Augstākā vara biedrības pārvaldē bija pilnsapulcei, un tā notika reizi gadā, kurā biedrus informēja par iepriekšējā darbības gadā paveikto, apstiprināja biedrības budžetu un turpmākās darbības plānu, ievēlēja valdi, revīzijas komisiju un kandidātus. Saskaņā ar statūtiem biedrības valdē bija septiņas amatpersonas, kuras ievēlēja uz trim gadiem: valdes priekšsēdētāja, divas priekšsēdētājas biedres, divas sekretāres, kasiere un biedrzine. Reizi gadā no valdes izlozes kārtībā izstājās divas valdes locekles (izņemot valdes priekšsēdētāju), kuru vietā tika ievēlētas kandidātes.

LSDTAB pastāvēšanas laikā biedrības valdes priekšsēdētāja bija Milda Palēviča.

1936. gadā LSDTAB tika uzņemta Starptautiskajā organizācijā “Open Door” kā nepilnvērtīga organizācijas locekle.

1938. gada decembrī LSDTAB pievienojās Latvijas Sieviešu organizāciju savienībai (LSOS; agrāk Latvijas Sieviešu organizāciju padome).

Pasaules ekonomiskās krīzes rezultātā 20. gs. 30. gadu sākumā Latvijā aktualizējās mēģinājumi ierobežot sievietes darba tiesības. Tas radīja nepieciešamību izveidot atsevišķu organizāciju, kas aizstāvētu sievietes līdztiesību darba tiesībās. Iecere par LSDTAB izveidi tika aizgūta no Starptautiskās organizācijas “Open Door”, kas izplatīja informatīvus materiālus par savu darbu. 24.–28.07.1933. Starptautiskā organizācija “Open Door” Prāgā organizēja starptautisku konferenci, ko apmeklēja un ar organizācijas darbu iepazinās arī M. Palēviča un sabiedriskā darbiniece Emīlija Purmale. Pēc M. Palēvičas iniciatīvas 08.02.1934. tika sarīkota LSDTAB izveidošanas sapulce. Rīgas apgabaltiesā LSDTAB statūtus reģistrēja 26.05.1934., bet 12.06.1934. Jaunu sieviešu kristīgās savienības telpās Elizabetes ielā 55 notika biedrības dibināšanas sēde. Biedrības valdes sēdeklis atradās Rīgā.

Līdz 1934. gada beigām LSDTAB nekādu darbību neizvērsa, reaģējot uz Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļas ieteikumu sakarā ar biedrību pārorganizēšanas un apvienošanās procesu pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izveides. Pilnvērtīgu darbu LSDATB uzsāka 1935. gada janvārī un par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzīja panākt biedrības uzņemšanu Starptautiskajā organizācijā “Open Door”. Dānijā rīkotajā konferencē 1935. gada augustā tika pieņemts lēmums LSDTAB tajā neuzņemt. Lēmuma pamatā bija fakts, ka LSDTAB statūtos nebija iestrādāts punkts, ka precēta vai neprecēta sieviete var brīvi lemt pieņemt vai nepieņemt algotu darbu. Saskaņā ar Latvijas civillikumiem precētas sievietes izvēle strādāt algotu darbu bija iespējama tikai ar vīra piekrišanu. Starptautiskā organizācija “Open Door” uzņēma LSDTAB 1936. gada maijā kā mērķu un darbības principu ziņā radniecisku organizāciju, kurai bija tiesības sūtīt trīs pārstāves uz tās ikgadējām konferencēm. Starptautiskā organizācija “Open Door” arī rosināja nākamo konferenci 1937. gadā organizēt Latvijā. Latvijas autoritārā valdība LSDTAB lūgumu atļaut rīkot konferenci noraidīja.

Pēc Latvijas padomju okupācijas LSDTAB oficiāli netika slēgta, bet aktīva tās darbība apsīka un faktiski tika pārtraukta 1940. gada oktobrī.

Saskaņā ar statūtiem LSDTAB varēja iestāties abu dzimumu personas neatkarīgi no politiskās piederības, kā arī juridiskas personas – citas biedrības. Visā biedrības pastāvēšanas laikā tās biedres bija tikai sievietes. Lai iestātos biedrībā, kandidātiem bija nepieciešams divu LSDTAB valdes locekļu rakstisks ieteikums. Biedri veica ikgadēju biedru naudas maksājumu (2 lati). LSDTAB biedru skaits bija neliels, nedaudz vairāk nekā 40 biedres.

Ievērojamākās LSDTAB biedres – M. Palēviča, Latvijas Universitātes docente bioloģe Marija Tauja, rakstniece Paula Balode, atturības kustības darbiniece Otīlija Riekstiņa, E. Purmale, literāte Herta Bremmane-Moora.

Biedrība iestājās par pilnīgu sievietes līdztiesību darba tiesībās un Starptautiskās organizācijas “Open Door” darbības un idejisko principu popularizēšanu, publicējot rakstus presē un organizējot dažādus pasākumus sabiedrības izglītošanai, piemēram, referātu vakarus, kuros ar dažādiem tematiem uzstājās ne tikai LSDTAB biedri, bet arī citas sabiedrībā plaši zināmas kultūras, sabiedriskās un akadēmiskās personības, piemēram, sabiedriskā darbiniece Anna Rūmane-Ķeniņa, profesors Pauls Jurevičs, rakstniece Zenta Mauriņa, filozofs Teodors Celms, dzejniece Karola Dāle un citi.

Kaut arī LSDTAB darbības laiks sakrita ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma pastāvēšanu, kas nozīmēja arī pielāgošanos režīma ideoloģiskajām nostādnēm un ierobežojumiem, biedrība konsekventi iestājās pret režīma propagandēto vienpusīgo un konservatīvo sievietes kā mātes un sievas lomu sabiedrībā.

Nozīmīgs bija LSDTAB priekšsēdētājas M. Palēvičas 1939. gadā izstrādātais un sagatavotais memorands par necienīgu izturēšanos pret sievietes darbu. Memorandu parakstīja septiņas sieviešu organizācijas – LSDTAB, LSOS, Latvju sieviešu nacionālā līga, Jaunu sieviešu kristīgā savienība, Latvijas Sieviešu teologu biedrība, Latvijas Sieviešu pašpalīdzības biedrība Daugavpilī, biedrība “Valsts darbiniece”. Memorands tika iesniegts Kārlim Ulmanim. Reaģējot uz to, valdība iecēla sievietes dažādās struktūrās – pilsētu padomēs, Darba centrālē, Profesiju kamerā, Lauksaimniecības kamerā, Rakstu un mākslas kamerā un Darba kamerā.