Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss (LSKP) dibināts 22.09.1919. kā Latvijas regulārās armijas aizmugures atbalsta organizācija, kuras darbība aptvēra visu Latvijas teritoriju. Iestājoties miera laikam, LSPK darbība tika pārstrukturēta, un tā tika reģistrēta kā biedrība. LSPK veica bērnu un trūcīgo ģimeņu sociālās apgādes un aprūpes darbu, kā arī īstenoja kultūras dzīves popularizēšanu.

Latvijas Neatkarības kara laikā LSPK darbojās saskaņā ar 11.1919. apstiprinātajām Pagaidu instrukcijām, kas noteica organizācijas galveno mērķi – regulārās armijas aizmugures brīvprātīga atbalstīšana, sadarbojoties ciešā sasaistē ar armijas pārvaldēm. Līdzās armijas palīdzības darbam LSPK uzdevums bija līdzdalība civiliedzīvotāju sociālās palīdzības darbā. Karam noslēdzoties, 26.05.1920. tika pieņemti LSPK statūti, kas tika vairākkārt pārreģistrēti, katru reizi ieviešot nelielas izmaiņas. Statūtos definētie LSPK darbības galvenie mērķi palika nemainīgi – armijas aizmugures dienestu atbalsts kara laikā, sociālās apgādes un palīdzības darbs. Paplašinot darbību, par LSPK mērķi tika noteikta arī kultūras dzīves veicināšana, stiprinot sieviešu un visas tautas garīgo attīstību, nacionālo pašapziņu, kā arī rūpes par sievietes sabiedriskā un saimnieciskā līmeņa celšanos.

Ideju par LSKP izveidi Latvijas Neatkarības kara laikā 03.09.1919. aktualizēja Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Nepieciešamību izveidot šādu organizāciju noteica smagie kara apstākļi, cilvēkresursu trūkums, kā arī sieviešu gatavība aktīvi iesaistīties Latvijas neatkarības izcīnīšanā. LSPK tika veidots pēc Lielbritānijas Sieviešu palīdzības korpusa (United Kingdom’s Women’s Defense Relief Corps, 1914) parauga. Korpuss oficiāli tika dibināts 22.09.1919., bet aktīvu darbību organizācija uzsāka līdz ar Pāvela Bermonta komandētās Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumu Rīgai 10.1919.

Kara noslēgumā LSKP netika likvidēta, bet tās darbība tika pakārtota atbilstoši miera laika uzdevumiem. Līdz ar statūtu izstrādi LSKP ieguva patstāvīgas un juridiskas organizācijas statusu. 11.05.1927. LSKP tika reģistrēta kā biedrība ar darbības rajonu visā Latvijā un valdes sēdekli Rīgā.

LSKP tika slēgta pēc Latvijas padomju okupācijas 02.08.1940., bet oficiāli apvienības likvidācija tika pabeigta 14.03.1941.

Neatkarības kara laikā LSPK atradās Latvijas armijas virspavēlnieka padotībā. Korpusa priekšnieks 09.1919.–07.1920. bija kapteinis Arturs Galindoms.

Sākot ar 07.1920. LSPK pārvaldi veidoja pilnsapulce, valde un revīzijas komisija. Pilna biedru sapulce ievēlēja LSPK valdi, kurā bija deviņas amatpersonas: priekšniece un divas vietnieces, sekretāre-biedrzine un vietniece, kasiere-mantzine un trīs valdes locekles. Amatu sadalījumu valdē noteica tās locekles.

LSKP vadīja četras priekšnieces: Alise Sūna 1920.–1924. gadā, Emma Albertiņa-Balode 1924.–1932. gadā, Emīlija Zauere 1932.–1933. gadā un Zelma Bite 1933.–1940. gadā.

LSPK darbība tika organizēta nozarēs un nodaļās. Rīgā nozares tika organizētas pēc darbības principa, piemēram, Armijas apgādes nozare, Kareivju apbedīšanas nozare, Sociālās apgādes nozare, Ziedojumu vākšanas nozare un citas. Izvēršot LSKP darbu ārpus Rīgas, pēc teritoriālā principa tika organizētas korpusa nodaļas, bet lielākajās pilsētās – nozares, kas ietvēra vairākas pēc darbības virziena vai teritoriālā principa veidotas nodaļas. 1919. gada beigās LSPK bija deviņas nozares Rīgā, Cēsu, Valmieras, Limbažu un Jelgavas nozares un 96 lauku nodaļas. Lai dibinātu saikni ar ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem, tika izveidotas arī divas ārzemju nodaļas – Helsinkos un Tallinā. Karam noslēdzoties, vairākums LSKP nodaļu un nozaru pakāpeniski tika likvidētas. 1939. gadā darbojās vairs tikai Rīgas nozare un septiņas nodaļas ārpus Rīgas – Liepājas, Cēsu, Jelgavas, Lejasciema, Bārbeles, Slokas un Jaunjelgavas.

LSPK darbojās vairākās citās organizācijās: Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemiņas fondā, Latvijas Bērnu palīdzības savienībā, Tautu Savienības veicināšanas biedrībā Latvijā. LSPK bija viena no Latvijas sieviešu organizācijas padomes dibinātājām 08.1925. un tās dalīborganizācija līdz 1934. gadam.

10.1935. LSKP apvienojās ar biedrību “Dzelzceļniece”, saglabājot nosaukumu “Latvijas sieviešu palīdzības korpuss”.

Saskaņā ar Pagaidu instrukcijām LSPK varēja iestāties neatkarīgi no tautības un vecuma. Vēlāk pieņemtie statūti noteica, ka par biedrēm varēja uzņemt Latvijas pilsones, ne jaunākas par 18 gadiem, sākot ar 1939. gadu – ne jaunākas par 21 gadu. Biedres veica vienreizēju iestāšanās maksu un ikgadēju biedru naudas maksājumu. Sākot ar 1927. gadu, lai iestātos korpusā, kandidātēm bija nepieciešams iesniegt divu biedru rakstiskus ieteikumus.

Biedru gradācija: aktīvie, goda, mūža biedri un biedri-veicinātāji, par kuriem varēja uzņemt abu dzimumu personas, viņi maksāja biedru naudu, bet viņiem nebija balsstiesību un nevarēja tik ievēlēti LSPK amatos.

Precīzu biedru skaitu ir grūti noteikt, jo kara laika apstākļos netika veikta stingra biedru uzskaite un visā LSPK darbības pastāvēšanas laikā biedru skaits bija mainīgs. 1919. gada beigās LSK bija vairāk nekā 2000 biedru, bet pēc kara biedru skaits pakāpeniski saruka. LSPK 20. gs. 30. gados apvienoja vairāk kā 100 aktīvās biedres.

Biedrībā darbojās daudzas sabiedrībā ievērojamas sievietes, piemēram, sabiedriskā darbiniece Justīne Čakste, politiķe Klāra Kalniņa, pedagoģe Natālija Draudziņa, māksliniece Zelma Skrabāne, ārste Marija Lamstere-Saliņa, rakstniece Ivande Kaija, Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšniece Elza Klaustiņa, uzņēmēja Kristīne Bakmane un citas. LSPK darbību Neatkarības karā raksturo arī traģiska epizode – LSPK darbinieces Elzas Žiglēvicas nāve. Iznēsājot karavīriem pusdienas no Latviešu biedrības namā ierīkotā karavīru ēdināšanas punkta, 10.11.1919. E. Žiglēvicu ievainoja sprāgstošs vācu spēku raidīts šāviņš, un 29.10.1919. viņa mira. Pēc nāves 1928. gadā E. Žiglēvica tika apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira).

Nozīmīgākais bija LSPK darbs Neatkarības kara laikā, kas aptvēra plašu darbības loku. LSPK ierīkoja un uzturēja kareivju ēdināšanas punktus un tējnīcas. Būtiska bija korpusa dalība armijas apgādē, nodrošinot kareivjus ar apģērbu, veļu, produktiem, kara slimnīcas ar nepieciešamajiem sanitārajiem materiāliem. LSKP uzņēmās kritušo kareivju bēru un nepieciešamo priekšdarbu organizēšanu un apglabāšanu. Sadarbībā ar Amerikas Sarkanā Krusta organizāciju LSKP organizēja palīdzības darbu karavīru ģimenēm, bērniem, invalīdiem un citām sociāli visneaizsargātākajām sabiedrības grupām.

Iestājoties miera laikam, LSKP nozīme ievērojami samazinājās. Organizācija turpina sociālās palīdzības darbu, kas ietvēra atbalstu bēgļiem, kuri atgriezās Latvijā, maznodrošinātajām ģimenēm. Lielākā uzmanība tika pievērsta rūpēm par bērniem. Ar Amerikas Sarkanā Krusta palīdzību 08.07.1920. izveidoja ar kaulu tuberkulozi slimiem bērniem domātu sanatoriju Jūrmalā.

Ar valdības atbalstu korpuss 05.12.1920. Sarkandaugavā izveidoja un līdz 1932. gadam uzturēja karā kritušo kareivju bāreņu patversmi. Turpinot uzņemties rūpes par bērniem no trūcīgām un nelabvēlīgām ģimenēm, LSPK 1932. gadā Rīgā izveidoja bērnu internātu, kas 1935. gadā tika pārcelts uz Dubultiem.

Labi saskatāma bija LSPK iesaiste sieviešu, jo īpaši maznodrošināto, izglītošanā, rīkojot dažādus arodnieciskās izglītības kursus (aušanas, šūšanas, mājturības) un tematiskos kursus, piemēram par veselības kopšanu.

Ar mērķi veicināt kultūras dzīvi organizācija rīkoja dažādus izklaides pasākumus, kuros tika nopelnīti arī finanšu līdzekļi LSKP darbībai, kā arī tika veikti ziedojumi. Par ikgadējiem LSKP rīkotiem pasākumiem kļuva Vijolīšu diena maija sākumā un Māras tirgus septembrī, kuru laikā tika rīkoti pasākumi un atrakcijas visām ģimenēm.