Studentu mobilizācijas gaitā 05.06.1916. Maskavā iesaukts Krievijas armijā. Pēc 3. Maskavas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolas beigšanas 10.1916. kā virsnieks (praporščiks) iedalīts 56. kājnieku rezerves pulkā Maskavā, taču atstāts piekomandējumā skolai kā kursa virsnieka palīgs. 21.07.1917. atkomandēts uz 56. kājnieku rezerves pulku, jaunākais virsnieks. 23.07. pārvietots uz 17. kājnieku rezerves pulku Kijivā, jaunākais virsnieks. 27.09.1917. pārvietots uz latviešu strēlnieku pulkiem, pēc atvaļinājuma 02.11.1917. ieradās un iedalīts Rezerves latviešu strēlnieku pulkā Vidzemē, 15. rotas, no 22.01.1918. – sakaru mācību komandas jaunākais virsnieks. Podporučiks (30.12.1917.; Latvijas armijā pēc 07.11.1917. piešķirtās pakāpes netika atzītas, taču šajā gadījumā tika pieļauts izņēmums, balstoties uz dienesta biedru pretrunīgajām liecībām). Pēc vācu karaspēka ienākšanas 25.02.1918. atvaļināts un atlaists mājās, vācu okupācijas laikā dzīvoja Rīgā. Rudenī turpināja studijas BTA Rīgā.
No 13.12.1918. tieši piedalījās Studentu rotas izveidošanā Rīgā. No 20.12.1918. brīvprātīgi bija Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants), dienējis Atsevišķajā (Studentu) rotā, 1. posma komandieris. 02.01.1919. rotas sastāvā atkāpās no Rīgas, cauri Jelgavai ieradās Liepājā. No 15.02. frontē Kurzemē pret Padomju Latvijas armiju 1. latviešu atsevišķā bataljona 3. atsevišķās rotas sastāvā piedalījās kaujās. Pēc rotas komandiera Nikolaja Grundmaņa bojāejas 07.03.1919. iecelts par 3. atsevišķās (Studentu) rotas komandieri, pēc bataljona pārformēšanas par 1. latviešu atsevišķo brigādi no 31.03.1919. – 3. atsevišķā bataljona komandieris. Pēc vācu apvērsuma pret Latvijas Pagaidu valdību 18.04.1919. kā brigādes (frontes) delegācijas pārstāvis komandēts uz Liepāju. 14.07.1919. atgriezās Rīgā no Liepājas, 18.07. iedalīts Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvajā daļā, kur uzreiz A. Galindomu piekomandēja Lielbritānijas Militārajai misijai (British Military Mission) kā sakaru virsnieku. Vēlāk sevišķu uzdevumu virsnieks, 22.09.1919.–08.1920. arī Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa priekšnieks. Kapteinis (11.12.1919.), no 01.09.1920. virsnieks Apsardzības ministrijas (vēlāk Kara ministrija) Ēku un būvju valdē (vēlāk pārvalde), Rīgas nodaļas (vēlāk rajons) Tehniskās daļas (vēlāk nodaļa) vadītājs. 12.07.1922. rajona likvidācijas dēļ iecelts par Ēku un būvju pārvaldes sevišķu uzdevumu inženiera vietas izpildītāju, no 01.04.1924. – Kara saimniecības pārvaldes sevišķu uzdevumu inženieris, no 01.05.1924. – Kara būvniecības pārvaldes vecākā sevišķu uzdevumu inženiera vietas izpildītājs. 15.04.1927. iecelts par pārvaldes Imobiļu un mobilizācijas daļas priekšnieku. Pulkvežleitnants (18.11.1928.). No 19.05.1933. armijas jaunizveidotās Apgādes pārvaldes Būvniecības daļas priekšnieks. Pulkvedis (18.11.1934.). Projektējis Armijas ekonomisko veikalu, Kara muzeju, Indras evaņģēliski luterisko baznīcu, Oskara Kalpaka piemiņas vietu un pieminekli pie Airītēm, piemiņas vietu Nāves salā, Latvijas jahtkluba vasaras mītni Bulduros, kara invalīdu namu Tīnūžos u. c. celtnes. Nacionālās celtniecības padomes, Uzvaras laukuma izbūves komitejas u. c. organizāciju vadības institūciju loceklis. 1933.–1937. gadā bija četros triju nedēļu ārzemju dienesta komandējumos Eiropā (Itālijā u. c.). 1933.–1940. gadā Latviešu–poļu tuvināšanās biedrības valdes loceklis. No 08.11.1939. kara resora pārstāvis Ministru kabineta izveidotajā komisijā “vācu atstāto skolu un citu sabiedrisko ēku un telpu turpmākās izmantošanas jautājuma pētīšanai”.
Padomju okupācijas laikā 18.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā, darbojās nacionālajā pagrīdes organizācijā “Tēvijas Sargi”. 02.1941. ar ģimeni izceļoja uz Vāciju, dzīvoja Heilbronnā, Bādenē-Virtembergā, no 15.05.1941. strādāja par zīmētāju armijas kazarmu celtniecībā, darbojās Latviešu karavīru nacionālajā savienībā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 12.1943. atgriezās Latvijā, strādāja par inženieri arhitektu būvniecības darbos Rīgā. 1944. gada vasarā iecelts par Rīgas aizsargu pulka štāba priekšnieku (pulks līdz galam netika saformēts). 28.09.1944. devies uz Vāciju bēgļu gaitās, strādāja nocietināšanas darbos Heilbronnā. 20.01.1945. Sabiedroto nakts gaisa uzlidojumā Heilbronnā smagi ievainots, zaudēja labo kāju. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja bēgļu nometnēs Vācijā, no 09.1945. gada Eslingenē, no 01.1946. skolotājs Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un atjaunošanas administrācijas (United Nations Relief and Rehabilitation Administration, UNRRA) Tehniskajā skolā Eslingenē. Divas reizes ievēlēts par organizācijas “Daugavas Vanagi” Centrālās valdes locekli, bija Eslingenes nodaļas priekšnieks, studentu korporācijas “Selonija” un Latviešu korporāciju apvienības seniors, Arhitektu kopas priekšnieks, Veco strēlnieku kopas loceklis, Kristīgo jaunekļu apvienības (Young Men’s Christian Association, YMCA) nodaļas priekšnieks, arhitektoniski izveidojis latviešu kapus, bija Latvijas Sarkanā Krusta kopas un Kapu komitejas priekšsēdētājs. 1952. gadā izceļoja uz ASV, dzīvoja Bostonā. Strādājis arhitektu birojā līdz 1965. gadam. Bija Latviešu kara invalīdu apvienības biedrs. Mūža nogalē kopā ar dzīvesbiedri gatavojās pārcelties uz Vāciju. Miris no sirdstriekas Bostonas slimnīcā.