Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība (LTAB) pastāvēja no 1923. līdz 1937. gadam, kad to iekļāva Veselības veicināšanas biedrībā. Tā bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām sabiedriskajām organizācijām Latvijā, kas palīdzēja daudziem cilvēkiem, it īpaši bērniem, uzlabot veselību par finansējumu, ko ieguva labdarības darbā.

Tuberkuloze (dilonis) ir pazīstama jau sen, un tās izplatība ir atkarīga no sabiedrības labklājības līmeņa, kā arī no sadzīves sanitāri higiēniskajiem apstākļiem un zinātnes sasniegumiem. Strauji attīstoties rūpniecībai un pieaugot iedzīvotāju skaitam pilsētās, 19. gs. otrajā pusē saslimšana ar tuberkulozi kļuva epidēmiska, jo līdz 20. gs. vidum, kad ārstēšanā sāka izmantot antibiotikas un bērnus masveidīgi potēt, nebija iespējams šo sērgu izskaust. 

Lai ierobežotu slimības straujo izplatību, 19.–20. gs. mijā tika dibinātas labdarības biedrības cīņai pret tuberkulozi. Arī Rīgā 19.07.1901. tika izveidota Vidzemes Tuberkulozes apkarošanas biedrība, lai vāktu līdzekļus no ziedojumiem, kā arī izveidotu un uzturētu sabiedrībai pieejamas tuberkulozes ārstniecības iestādes.

Vidzemes Tuberkulozes apkarošanas biedrība pirms Pirmā pasaules kara uzturēja divas sanatorijas tuberkulozes slimniekiem (Biķerniekos un Stukmaņos). Pirmais pasaules karš biedrības darbību mazināja un vēlāk pārtrauca, jo lielākā daļa iedzīvotāju evakuējās un pietrūka līdzekļu darbībai. Tā kā kara un bēgļu gadi palielināja tuberkulozes slimnieku skaitu, tad pēc Latvijas Neatkarības kara, stabilizējoties ekonomiskajai situācijai valstī, dažādas organizācijas jaunajā Latvijas Republikā arvien lielāku vērību pievērsa tuberkulozes apkarošanai.

Bijušie Vidzemes Tuberkulozes apkarošanas biedrības biedri (ārsti Aleksandrs fon cur Mīlens, Heinrihs Bose, Mārtiņš Zīle, Augusts Kirhenšteins, Fēlikss Lūkins u. c.) nolēma atjaunot biedrību, pārdēvējot to par Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrību. Tā 09.08.1923. Rīgas apgabaltiesā tika reģistrēta kā bezpeļņas organizācija. Jaunizveidotā LTAB 1923. gada nogalē noturēja pirmās apspriedes, bet 27.01.1924. Latvijas Universitātes aulā notika LTAB atklāšanas sapulce.

LTAB galvenie uzdevumi bija atjaunot darbību sanatorijās, ierīkot bērnu vasaras kolonijas (nometnes), aizgādību par tuberkulozi (dispanserus), rīkot lekcijas un tamlīdzīgi. Līdzekļus šiem mērķiem biedrība vāca no biedru iemaksām (divi lati gadā), ziedojumiem, sarīkojumiem un loterijām, slimnieku iemaksām, valsts un pašvaldības pabalstiem. Viens no LTAB finansējuma avotiem bija peļņas sadale no azartspēlēm – naudas spēļu automātiem. Valsts visu peļņu novirzīja trim organizācijām, arī LTAB, kas ieguva 40 % peļņas (40 % – Aizsargu štābs, 20 % – Kara invalīdu savienība).

LTAB pārvaldes orgāni bija: valde, padome un pilna biedru sapulce. Valde, kas vadīja biedrības ikdienas darbu, sastāvēja no septiņiem locekļiem (no tiem divi bija ārsti, kurus deleģē valdē ārstu kolēģija). Padome sastāvēja no 24 locekļiem, no tiem seši bija ārsti. Padomē ar balsstiesībām ietilpa arī organizāciju delegāti no Latvijas Sarkanā Krusta, Veselības departamenta, slimo kasēm, Rīgas veselības nodaļas, skolu departamenta, armijas sanitārās pārvaldes, Finanšu un Zemkopības ministrijas, kā arī veterinārvaldes. Biedrības biedri (ārsti) no sava vidus izvēlēja ārstu kolēģiju sešu locekļu sastāvā. Kolēģijai bija balsstiesības padomē. Padome uzraudzīja valdes darbību, instruēja to un pārzināja visas biedrības darbību.

LTAB padomes pirmais priekšnieks bija sabiedriskais darbinieks, advokāts un diplomāts Frīdrihs Grosvalds, kurš pēkšņi nomira 08.04.1924. Nākamie LTAB padomi vadīja M. Zīle, A. Kirhenšteins, Pauls Kalniņš, F. Lūkins. Pēdējais LTAB padomes priekšnieks no 1935. līdz 1937. gadam bija ārsts Augusts Pētersons.

Pirmajā valdē 1924. gadā ievēlēja ārstus F. Lūkinu, Emīlu Ogriņu, A. fon cur Mīlenu un Zālamanu Feinmanu, kā arī Rīgas pilsētas valdes locekli Valteru Sadovski, Žēlsirdīgo māsu savienības priekšnieci Martu Celmiņu un sabiedrisko darbinieci Elzu Klaustiņu. LTAB valdes priekšniece visu biedrības pastāvēšanas laiku (1923–1937) bija E. Klaustiņa.

Pilnsapulci sasauca vismaz reizi gadā, ne vēlāk par 1. maiju, kā arī, ja to pieprasīja padome, revidenti vai vismaz 1/10 Rīgā dzīvojošo biedru. Pilnā sapulce vēlēja padomes locekļus, revīzijas komisiju un goda biedrus, pārbaudīja gada pārskatu un budžetu, izlēma statūtu grozījumus, nekustamu īpašumu iegūšanu un biedrības likvidāciju.

Ar valdes atļauju varēja nodibināt biedrības nodaļas, ja nodaļās bija ne mazāk kā 15 biedri. LTAB bija nodaļas Apē, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Krāslavā, Liepājā, Limbažos, Rēzeknē, Secē, Valmierā, Ventspilī.

LTAB statūtos bija paredzēti arī biedrības un nodaļu delegātu kongresi. LTAB amatpersonas vai pārstāvji piedalījās arī Starptautiskās tuberkulozes un plaušu slimību apkarošanas savienības (International Union Against Tuberculosis and Lung Disease) kongresos Lozannā (1924), Vašingtonā (1926), Romā (1928) un Oslo (1930).

Liela nozīme līdzekļu piesaistei bija Baltās puķes dienai, kas visbiežāk tika rīkota maija otrajā svētdienā, lai vāktu ziedojumus. Pirmā LTAB rīkotā Baltās puķes diena notika 18.05.1924., pēdējā – 19.05.1940. Šī tradīcija bija saglabājusies no cariskās Krievijas laikiem, kad pirmoreiz Liepājā jau 26.05.1911., bet Rīgā 05.05.1912. tika rīkota Baltās puķes diena.

Margrietiņa (pīpene) kļuva par Baltās puķes dienas simbolu brīvprātīgai līdzekļu vākšanai cīņai pret tuberkulozi visā pasaulē. Šajā dienā (parasti pavasara svētdienā) par ziedojumu iegūto papīra margrietiņas balto ziedu piesprauda pie apģērba, ar to greznoja ratus, ievietoja veikala skatlogos un citur. LTAB rīkotajā Baltās puķes dienā notika korso (ziediem rotātu pajūgu un auto kolonnas) brauciens, orķestru koncerti dārzos un bulvāros, kā arī mūziķu uzstāšanās restorānos un vakarā balle – ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās.

Ziedojumu vācēji, kas gandrīz visi bija vidusskolu skolēni vai studējošā jaunatne, gāja pa divi (viens ar ziedojumu bundžu, otrs – ar baltajām papīra puķēm, ko piesprauda ziedotājiem). Vidēji vienā bundžā bija līdz 20 latiem, visvairāk sīknaudā. Nākamajās dienās ziedojumi tika vākti kantoros, veikalos un iestādēs.

LTAB uzturēja vairākus aizgādniecības punktus (dispanserus), kuros sniedza konsultācijas un bezmaksas palīdzību trūcīgiem tuberkulozes slimniekiem. Paši trūcīgākie saņēma bezmaksas zāles, zivju eļļu, pienu, sviestu, arī apģērbu, gultas veļu, traukus. Aizgādniecības punkta galvenais mērķis bija cīņa pret tuberkulozes izplatību, kā arī sniegt saslimušajiem nepieciešamos padomus, lai slimība neprogresētu un lai slimie ar savu klepu un krēpām neapdraudētu pārējos pilsoņus.

Aizgādpunkts Rīgā tika atvērts 01.05.1924., un tas atradās Rīgas pilsētas 1. slimnīcas ambulancē (poliklīnikā) Bruņinieku ielā 5 (līdz 31.08.1926.). Sākumā punktā strādāja divi ārsti speciālisti. Bērnus pieņēma ārsts Gerhards Feders, pieaugušos – Marija Veinberga-Skuja. 1933. gadā strādāja astoņi ārsti speciālisti un četras māsas. Arī LTAB nodaļas Liepājā, Jelgavā, Cēsīs un Valmierā nodibināja savus aizgādniecības punktus.

No 01.09.1926. LTAB aizgādniecības punkts pārgāja uz plašākām telpām Tērbatas ielā 58 (ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies). Taču saistībā ar lielo slimnieku pieplūdumu arī šīs telpas kļuva par šaurām, tāpēc Veselības veicināšanas biedrība ierādīja plašākas telpas tuberkulozes dispanseram Rīgā, Martas ielā 5 (atklāja 05.1938). Aizgādniecības punktu Rīgā vadīja bērnu ārsts Gedimins Ebels.

Svarīga nozīme tuberkulozes ierobežošanā bija sanatorijām, kuras Latvijā starpkaru periodā bija pieejamas visiem tuberkulozes slimniekiem, neskatoties uz viņu rocību un mantisko stāvokli. Priekšzīmīgākās sanatorijas tuberkulozes slimniekiem uzturēja Latvijas Sarkanais Krusts (plaušu tuberkulozes slimniekiem Cēsīs un Tērvetē, kaulu tuberkulozes slimniekiem Krimuldā un Liepājā). Arī Latvijas Valsts darbinieku biedrība un slimo kases ierīkoja savas sanatorijas.

Pirmā sanatorija (bērniem ar kaulu tuberkulozi) Latvijā bija pie Ventspils (Pārventas jūrmalā 3,5 km aiz Ventspils dzelzceļa stacijas), ko pēc Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas (Императорская Военно-медицинская академия) profesora, ķirurga un bērnu kaulu tuberkulozes pētnieka Nikolaja Veljaminova (Николай Александрович Вельяминов) iniciatīvas atklāja 1900. gadā. Tā darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. No dzelzceļa stacijas bērnus uz sanatoriju nogādāja ar zirgu tramvaju. Sanatorijā bija moderns medicīniskais aprīkojums, ko atveda no Pēterburgas. 

Vidzemes Tuberkulozes apkarošanas biedrība 1913. gadā Stukmaņos (netālu no tagadējām Pļaviņām) pie Akmeņu kroga atklāja tuberkulozes sanatoriju “Valdšteina” ar 21 vietu, ko plānoja paplašināt, taču Pirmais pasaules karš sanatorijas darbību pārtrauca. Sanatoriju tās īsās pastāvēšanas laikā (1913–1914) vadīja ārsts Hanss Šlaus (Johannes Leonard Ernst Schlau), kurš bija papildinājis zināšanas plaušu slimībās Davosas un Somijas sanatorijās. Vēlāk H. Šlaus strādāja Valmierā, kur bija apriņķa slimnīcas direktors (1921–1939, līdz izceļoja uz Vāciju), arī ilggadējs LTAB Valmieras nodaļas vadītājs un LTAB valdes loceklis (sekretārs).

Biķernieku mežs (tagadējais Šmerlis), kas atradās 7 km no Rīgas centra, starpkaru periodā attīstījās par plašu ārstniecības kompleksu, kad Rīgas pilsēta, daļēji pēc LTAB lūguma, netālu no 1928. gadā izveidotās Meža skolas atvēra tuberkulozes slimnīcu – sanatoriju (mūsdienās bijusī Šmerļa slimnīca). 1926. gadā likti pamati slimnīcas galvenajai ēkai, ko pabeidza 1930. gadā, un pilnībā jauno sanatorijas kompleksu ar 120 vietām svinīgi atklāja 26.02.1931. Pirms Pirmā pasaules kara Vidzemes Tuberkulozes apkarošanas biedrībai šeit piederēja meža atpūtas vieta ar koka ēkām darbiniekiem (paviljoni un divstāvu ēka centrā, kur atradās ēdamzāle; otrajā stāvā bija telpas kalpotājiem). Procesu pārraudzīja ārsts F. Lūkins. Tieši šajā ēkā, ko LTAB saņēma mantojumā no bijušās Vidzemes Tuberkulozes apkarošanas biedrības, 1925. gada vasarā tika ierīkota pirmā LTAB Biķernieku sanatorija bērniem (ar 80 vietām). Šeit atpūtās bērni – visvairāk vecumā no 8 līdz 12 gadiem – ne tikai no Rīgas strādnieku rajoniem (Grīziņkalna, Sarkandaugavas, Mīlgrāvja), bet arī no Liepājas u. c. Vidējais uzturēšanās ilgums sanatorijā bija 50 dienas (6–8 nedēļas). LTAB Biķernieku sanatorija vairāk bija kā bērnu vasaras atpūtas kolonija (nometne), tāpēc tika meklētas iespējas atvērt sanatorijas, kas darbotos visu gadu.

Drīz LTAB izdevās iekārtot bērnu sanatoriju Ogrē – bijušajā Grīvas muižā (sākotnēji ar 40 gultām, vēlāk gultu skaitu palielināja līdz 80). Kā sanatorijas ārsts līdz mūža beigām Ogrē strādāja Hildeberts fon Tīzenhauzens (Hildebert Hjalmar Carl Edmund von Tiesenhausen).

1927. gadā LTAB savā īpašumā ieguva Aktieru arodbiedrības uzcelto atpūtas namu Iļķenē pie Gaujas, kur ierīkoja sanatoriju ar 100 gultām bērniem vecumā no 3 līdz 15 gadiem. Sanatorija atradās 7 km no Ropažu (tagad Garkalnes) dzelzceļa stacijas Gaujas labajā krastā, un to nosauca par “Gaujas” sanatoriju.

Biķerniekos, Ogrē un Iļķenē uzņēma tikai bērnus un pusaudžus, kuri mācījās pamatskolā, tāpēc radās nepieciešamība pēc sanatorijas vai atpūtas nama vidusskolēniem. 1927. gadā ar Izglītības ministrijas skolu departamenta palīdzību LTAB ierīkoja vasaras atpūtas koloniju (nometni) vidusskolniecēm Cesvaines pilī. Savukārt vecāko klašu puišiem bija vasaras kolonijas Zaļeniekos un Rūjienā. 1934. gadā Krāslavā atvēra otru vasaras atpūtas koloniju vidusskolniecēm. Studentiem un lauku jauniešiem (vecumā no 15 līdz 30 gadiem) 1930. gadā atvēra sanatoriju Īlē.

Kopš 1935. gada sezonāli no aprīļa vidus līdz septembrim LTAB nomāja telpas no Rīgas centrālās kopējās slimokases bērnu sanatorijai bijušajā Ulbrokas muižā (ar 180 gultām).

No 1934. gada smagāk slimu pacientu ārstēšanai, kuriem bija nepieciešama izolācija (50 gultas), LTAB izmantoja papildu sanatoriju Rīgā, Narvas ielā 1. Tā atradās īrētās telpās.

Veselības veicināšanas biedrības tuberkulozes apkarošanas sekcija 01.05.1939. atklāja vēl vienu sanatoriju pie Gaujas Cēsīs, ko nosauca par Cēsu “Gaujaslīču” sanatoriju.

Arī dažas LTAB nodaļas uzturēja sanatorijas bērniem. Jelgavas nodaļa 19.07.1927. atvēra vasaras sanatoriju bērniem Kalna Lediņos, 5 km no Jelgavas, blakus Jelgavas–Bauskas šosejai. Šajā sanatorijā vienlaikus varēja ārstēties 20–35 bērni. Sanatorija tika nosaukta pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārdā.

1928. gadā LTAB Biķernieku sanatorijas telpās tika atvērta pirmā Meža (sanatorijas) skola Latvijā (80 bērniem, vēlāk 100). Meža skolā bērni, cik Latvijas klimatiskie apstākļi atļāva, mācījās brīvā dabā. Mācību stundas bija īsākas, bet starpbrīži – garāki. No rītiem bērni ar tramvaju aizbrauca līdz Biķernieku mežam (Šmerlim) un vakarā atgriezās mājās, turklāt brokastis, pusdienas un launagu viņi saņēma skolā. Oficiālais skolas nosaukums bija Rīgas pilsētas 3. īpatnējā pamatskola. Šī Meža skola darbojās visus okupācijas gadus un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (Rīgas Sanatorijas internātpamatskola). 1976. gadā ar tuberkulozi slimo bērnu izglītošanai tika nodibināta Juglas sanatorijas internātskola Saulriešos, bet mūsdienās Meža skola pārtapusi par speciālo skolu bērniem ar garīgās veselības traucējumiem (pārbūvēta 2010. gadā).

No 12.1926. līdz 06.1928. iznāca LTAB mēnešraksts (žurnāls) “Tautas Veselība”, kas bija 24 lappušu biezs un publicēja populārzinātniskus rakstus, noderīgus padomus veselības kopšanā un ārstniecības jautājumos, kā arī informēja par svarīgākajiem notikumiem biedrības darbībā. Pavisam iznāca 16 burtnīcas. Mēnešraksta atbildīgais redaktors bija profesors A. Kirhenšteins, vēlāk – Nikolajs Vētra (no 07.1927.). Žurnāla tirāža bija 2000 eksemplāru.

1933. gadā tika iedibināts LTAB apbalvojums – Goda zīme (pirmā un otrā šķira), kā arī Atzinības zīme (trešā šķira), ko piešķīra par panākumiem tuberkulozes apkarošanā. Līdz 1937. gadam, kad LTAB pievienoja Veselības veicināšanas biedrībai, šos apbalvojumus saņēma 88 personas. 

Pirmie, kas saņēma apbalvojumus, bija LTAB amatpersonas: E. Klaustiņa, F. Lūkins, A. fon cur Mīlens, G. Feders, A. Kirhenšteins un M. Veinberga-Skuja. LTAB Goda zīmes I šķiru saņēma arī Valsts prezidents Alberts Kviesis, ministru prezidents Ādolfs Bļodnieks, tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubuls, Pauls Stradiņš un H. Bose, bet II šķiru – H. fon Tīzenhauzens.

LTBAB aktīva darbība ir atjaunota 2018. gadā. LTBAB valdes priekšsēdētājs ir ārsts Rišards Zaļeskis. Mūsdienās LTBAB mērķi ir veicināt tuberkulozes izplatības ierobežošanu valstī, sekmējot sabiedrības un tuberkulozes pacientu informētību tuberkulozes un plaušu veselības jautājumos, kā arī atbalstot nozares cilvēkresursu profesionālās kapacitātes attīstību tuberkulozes pacientu ārstēšanā un aprūpē, lai uzlabotu tuberkulozes pacientu dzīves kvalitāti. LTBAB ik gadu 24. martā atzīmē Pasaules Tuberkulozes dienu, organizējot dažādus pasākumus, lai aktualizētu tuberkulozes izaicinājumus un problēmas valstī. Sadarbībā ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” Pasaules Veselības organizācijas Sadarbības centru Latvijā Multirezistentas tuberkulozes ārstēšanas pētniecībā un izglītībā LTBAB organizē tālākizglītības pasākumus nozares speciālistiem par novitātēm tuberkulozes diagnostikā un ārstēšanā un iesaistās starptautiskos projektos. Tāpat kopš 2017. gada LTBAB pasniedz Jāņa Leimaņa balvu nozares pārstāvjiem par ilggadēju ieguldījumu tuberkulozes un citu plaušu slimību ierobežošanā.