Auga zinātniskais ģints nosaukums Leucanthemum cēlies no grieķu λευκός, leucos ‘balts’ un ἄνθος, anthos ‘zieds’, kas piešķirts augam, pateicoties tā lielajiem, viegli atpazīstamajiem ziediem. Savukārt sugas nosaukums vulgare (no latīņu vulgaris ‘vienkāršs, parasts’) attiecināms uz auga plašo sastopamību. 

Kurvjziežu dzimta (Compositae, syn. Asteraceae) cēlusies Dienvidamerikā kainozoja ēras paleogēna periodā aptuveni pirms 70–50 miljoniem gadu. Šīs dzimtas augi strauji evolucionējuši un izplatījušies visos kontinentos. Fosilie atradumi, kas attiecināmi uz kurvjziežu dzimtu, konstatēti arī Antarktīdā, kaut mūsdienās neviens kurvjziedis šajā kontinentā nav sastopams. Asteru rinda ir vislielākā divdīgļlapju klasē. Tajā iekļauj aptuveni 25 000 augu sugu, kas atbilst aptuveni 10–12 % no visiem ziedaugiem. Sevišķi daudz sugu ir atklātās augsnēs mērenā un subtropu klimata joslā, bet maz sugu sastopamas tropu joslas zemieņu lietusmežu apgabalos. Šīs rindas evolucionārie panākumi saistāmi ar to, ka kurvjziežiem ir salikti ziedi, to forma viegli atpazīstama, mēlziedi kalpo kā norādes uz zieda centru, kur atrodas nektārs un putekšņi, kā arī tā ir ērta nosēšanās platforma apputeksnētājkukaiņiem; to auglis – sēklenis – attīstās no vienkāršas sēklotnes par mazu viensēklas augli, kam ir ciets perikarps, – tas augli pasargā no apēšanas, ļauj viegli izplatīties vidē, kā arī ilgstoši saglabāties sēklu bankā.

Parastās pīpenes dabiskais areāls ir Eiropa, Krievija (izņemot pašu austrumu daļu), Kaukāza reģions. Tā plaši introducēta arī citur pasaulē, tāpēc mūsdienās sastopama arī Ziemeļamerikā, Centrālamerikā, Dienvidamerikas ziemeļu un rietumu daļā, atsevišķās valstīs Āfrikā (Gvinejas līča valstīs, Dienvidāfrikā, Etiopijā, Eritrejā), Āzijā (Indijā, Pakistānā, Nepālā, Šrilankā, Korejā), Austrālijas dienvidaustrumu daļā, Jaunzēlandē.

Parastā pīpene ir daudzgadīgs, vidēji liels kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Stublājs (20–70 cm) stāvs, maz zarots, brūnsarkans. Apakšējās lapas lāpstveida, sakārtotas piezemes rozetē. Stublāja lapas pamīšas, sēdošas vai ar īsiem kātiņiem. Lapu forma lāpstveidīga, zobainu malu vai plūksnaini daivaina. Ziedi sakārtoti kurvītī, lieli (līdz pat 8 cm diametrā), pa vienam zaru vai stublāja galā. Kurvīti apņem jumstiņveidā sakārtotas zālainas vīkala lapas ar brūnu malu. Zieda vidū dzelteni stobrziedi, bet ārmalā dzidri balti, līdz 2 cm gari mēlziedi. Stobrziedus veido piecas kopā saaugušas vainaglapas, piecas saaugušas putekšņlapas un viena auglenīca. Stobrziedos izdalās nektārs, kas pievilina kukaiņus. Pirmie atveras mēlziedi ārmalā, zieda centrā esošie – vēlāk. Šāda ziedēšanas stratēģija ļauj paildzināt ziedēšanas ilgumu. Primāri augu apputeksnē kukaiņi, Centrāleiropā parastās pīpenes apputeksnē vairāk nekā 100 dažādu sugu bezmugurkaulnieki: vaboles (Coleoptera), plēvspārņi (Hymenoptera), tauriņi (Lepidoptera), divspārņi (Diptera), arī kamenes (Bombus) un bites (Anthophila). Novērojama arī pašappute. Auglis – vārpstveidīgs, pelēkbrūns sēklenis (garumā ap 1–3 mm). Parastās pīpenes zied jūnijā, jūlijā, bet suga labi ataug attālā un zied atkārtoti, tāpēc atsevišķi eksemplāri zied līdz vēlam rudenim.

Parastā pīpene ir hemikriptofīts, kurai ir vairāk vai mazāk ložņājošs saknenis. Suga efektīvi vairojas gan ar sēklām, gan veģetatīvi – arī neliels sakneņa gabals ir pietiekams, lai no tā izveidotos jauns augs. Pēc Graima augu stratēģijas tipa (plant strategy type according to Grime) parastajai pīpenei ir jaukta (CSR) augšanas stratēģija un ruderāli–konkurējoša (CR) stratēģija. Dabiskajā areālā parastā pīpene ir raksturīga suga daudzās zālāju ekosistēmās, kurās jaukta tipa stratēģija ir lielākajai daļai augu. Savukārt sugas reakcija uz augsnes traucējumu, kam seko sugas masveida savairošanās, norāda uz tās ruderāli–konkurējošo dabu. 

Parastā pīpene ir raksturīga suga dažāda mitruma un auglības pakāpes dabiskos zālājos (Cl. Molinio – Arrhenatheretea, All. Arrhenatherion): pļavās, ganībās. Tā ir tipiska suga arī traucētos biotopos: aizzeļošās atmatās, ceļmalās, reizēm izcirtumos. Parastā pīpene sastopama arī krūmājos un parkveida ainavās. Parastā pīpene ir ekoloģiski plastiska suga, tā pārcieš sausuma periodus (sevišķi vasaras beigās) un ir salizturīga.

Vidēji viens augs veģetācijas sezonā veido 14 ziedu kurvīšus, taču ne vienmēr visi no tiem ražo sēklas. Pļavās augošās parastās pīpenes viens augs gadā saražo aptuveni 2689 dzīvotspējīgas sēklas (vidēji 111–219 vienā kurvītī). Optimālos apstākļos viens augs gada laikā var saražot pat 26 000 sēklu. Sēklas labi akumulējas sēklu bankā. Liela daļa sēklu (ap 40 %) saglabā dīgtspēju arī 10 gadus pēc izsēšanās. Vairums sēklu paliek līdzās vecākaugam, vien neliela daļa sēklu izplatās tālāk par 0,6 m no vecākauga. Sēklu dīgšanai nav nepieciešams miera periods, tāpēc tās var uzdīgt tajā pašā veģetācijas sezonā. Lielākā daļa sēklu dīgst pavasarī, atsevišķu sēklu dīgšana turpinās visu veģetācijas sezonu. Sīkās sēklas viegli izplatās vidē ar dzīvnieku un transportlīdzekļu palīdzību, augsnes un kūstmēslu pārvešanu, kā arī ar ūdeni.

Suga labi panes traucējumus – augsnes mehānisku apstrādi, tāpēc tā masveidā savairojos atmatās vai intensīvās ganībās, kā arī ruderālās vietās – piemēram, karjeros, ceļmalās. Pēc traucējuma, kad pieejama brīva augsne, sēklu bankā esošās sēklas strauji sadīgst. Traucējumam mazinoties, kā arī palielinoties noēnojumam no citām sugām, to izkonkurē citi augi, sevišķi graudzāles. Parastā pīpene labi pielāgojusies arī mērenai apsaimniekošanai – pļaušanai un noganīšanai. Pļaušanas laikā tās sēklas tiek izplatītas apkārtējā vidē, liela daļa (ap 40 %) saglabā dīgtspēju arī pēc to iziešanas caur dzīvnieka barības traktu, kā arī augi mēdz atkārtoti uzziedēt attālā.

Parastās pīpenes izplatību pasaulē veicinājusi tās apzināta un nejauša pavairošana, tāpēc tā plaši sastopama ārpus dabiskā sugas areāla. Mūsdienās parastās pīpenes sēklas ļoti bieži tiek iekļautas dažādos sēklu maisījumos. Starp pilsētu pļavās (urban meadows) audzētajiem augiem tās nodrošina vislielāko putekšņu produkciju. Pastāv uzskats, ka parastās pīpenes invāzija pasaulē palielināsies, turpinoties klimata pārmaiņām. 

Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (International Union for Conservation of Nature, IUCN) parasto pīpeni nav iekļāvusi pasaules apdraudēto sugu sarakstā. Amerikā suga ievesta pirms 1800. gada kā dekoratīvs augs, kur tā nekontrolēti pārgājusi savvaļā. Tā atzīta par invazīvu sugu vairāk nekā 40 pasaules valstīs (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Austrālijā, Jaunzēlandē, Indijā). Austrālijā un ASV novērots, ka, blīvi savairojoties parastajai pīpenei, tā nomāc vietējo floru, izmaina augsnes apstākļus – veicina augsnes eroziju un noplicināšanu. Parastā pīpene negaršo lopiem (liellopiem, cūkām), tāpēc to masveidīga savairošanās pasliktina ganību kvalitāti. Valstīs, kurās parastā pīpene ir invazīva suga, tā kolonizē zālienus un ganības, ar to ir grūti cīnīties, jo sugai ir augsta reģenerēšanās spēja. Kā papildus negatīvu faktoru var minēt to, ka ASV teritorijā parastā pīpene ir arī saimniekaugs vairākām infekcijām, kas skar lauksaimniecības kultūras, piemēram, kartupeļus, kukurūzu.

Parastā pīpene nav indīga, taču īpaši jutīgiem cilvēkiem var izraisīt kontaktdermatītu.

Parastās pīpenes ziedi ir ļoti dekoratīvi, un tiem ir simboliska nozīme. Par auga popularitāti liecina tas, ka zemēs, kas atrodas šī auga dabiskajā areālā, tam ir ļoti daudz tautas nosaukumu, kas bieži ir populārāki nekā sugas oficiālie nosaukumi.

Ar parasto pīpeni saistītas daudz un dažādu tautu leģendas un tradīcijas. Šī suga iedvesmojusi mākslniekus, dzejniekus un rakstniekus. Dāņu rakstnieks Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen) tai veltījis pasaku “Margrietiņa” (Het Madeliefje, 1838), bet angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs (William Shakespeare) šo augu aprakstījis vairākās lugās, tostarp traģēdijā “Hamlets” (The Tragedy of Hamlet, Prince of Denmark, 1603), kurā Ofēlija dēvēta par margrietiņu, simbolizējot nevainību un šķīstību. Viena no Eiropā populārākajām tradīcijām ir zīlēt parastās pīpenes ziedos, atraujot to mēlziedus un skaitot “mīl, nemīl”. 

Viduslaikos pīpeni kaisīja uz grīdas, jo uzskatīja, ka tās smarža aizbiedējot blusas. Tautas medicīnā parastās pīpenes ekstraktu izmantoja kā diurētisku, tonizējošu un antispazmatisku līdzekli. Tāpat tautas medicīnā augu lieto plaušu slimību (tuberkulozes, astmas), ādas un acu slimību ārstēšanā. Tomēr pīpenes ārstnieciskās īpašības nav tik spēcīgas un unikālas, tāpēc uzskaitīto kaišu ārstēšanai izmanto efektīvākus augus un līdzekļus. Jaunas pīpeņu lapiņas var izmanot salātu pagatavošanai, bet neatvērušos pumpurus var marinēt un izmantot līdzīgi kā kaperus.

Pierādīts, ka parastā pīpene efektīvi samazina augsnes piesārņojumu ar smagajiem metāliem un eļļas produktiem. 

Parastā pīpene ir ļoti variabla suga. Saskaņā ar dažādiem zinātniskiem avotiem tā var būt sadalīta vairākās sugās, pasugās un varietātēs. Tai radītas vairākas dekoratīvās šķirnes. Selekcijā visvairāk šķirņu radītas Šasta pīpenei (Leucanthemum x superbum), kas ir parastās pīpenes un lielziedu pīpenes (Leucanthemum maximum) hibrīds, no kuras attīstītas vismaz 69 šķirnes (pildītas, nokarenas, dzeltenīgas formas un citas). 

Latvijas teritorijā parastā pīpene sastopama bieži. Latvijā šo sugu tautā bieži sauc par margrietiņu, arī par grietiņu, govmīžu, baltpuķi, babeni, asinslapu, mārīti. 1994. gadā Latvijas Botāniķu biedrība parasto pīpeni izraudzījās par Latvijas nacionālo puķi. Tā ir viena no populārākajām Jāņu zālēm, no tās tiek vīti vainagi gan vasaras saulgriežu, gan Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku laikā.