Sākumā Republikāniskajā Straupes psihoneiroloģiskajā slimnīcā bija piespiedu ārstēšana. Slimnīca bija pakļauta LPSR Iekšlietu ministrijai, un pacienti tur nonāca ar tiesas spriedumu. Viņus atveda milicijas speciālajā transportā. Apkārt slimnīcai bija žogs, milicijas darbinieki dežurēja kārtības un drošības uzturēšanai. Slimniekus ārstēja vismaz pusgadu. Vēlāk piespiedu ārstēšana tika pārcelta uz Olaines profilaktoriju; Straupes narkoloģiskās slimnīcas darbu radikāli pārveidoja, lai pacienti varētu ārstēties brīvprātīgi. Brīvprātīgā ārstēšanās notika īsāku laiku, divus mēnešus (ar ārsta norīkojumu). Lielākoties slimnīcā ārstējās rīdzinieki. Ja pacients maksāja pats, bija iespēja ārstēties anonīmi (ārstēšanās kurss ilga piecas dienas).
Slimnīcā sākumā varēja ārstēties 125, vēlāk 150 alkoholiķi. 1976. gadā slimnieku gultu skaits palielinājās līdz 175. Slimniekus ārstēja ar darba terapiju, tāpēc vajadzēja strādāt kolhozā Straupē un Stalbē, kā arī lielākajos Cēsu uzņēmumos. Lai pacienti uz darbu nebūtu jāvadā, Cēsīs atvēra slimnīcas filiāli ar 20–25 vietām. Par darbu pacientiem maksāja un nopelnīto izmaksāja, kad pacients devās mājās, vai arī avansā (piemēram, lai nopirktu cigaretes). Slimnīca nodrošināja pacientus ar darba apģērbu un slimnīcas apģērbu (pidžamu un halātu).
Slimnīcā 01.10.1963. strādāja galvenais ārsts un divi ārsti narkologi, vidējais medicīnas personāls – virsmāsa (vecākā māsa), māsa saimniece, procedūru māsa, desmit palātas māsas, medicīnas laborants, ārstnieciskās vingrošanas instruktors, māsa dežurante, kā arī jaunākais medicīnas personāls – 24 sanitāri. Vēlāk ārstu un personāla skaits pieauga. Ārstēšanā izmantoja dažādas metodes, arī hipnozi. Kādreiz populāra bija aversijas terapija (deva zāles ar alkoholu, kas šajā kombinācijā izraisīja vemšanu). Aversijas terapijai bija atsevišķa telpa ar 20 gultām. Vēlāk radās citas, modernākas metodes (ampulas, kuras iešuva zem ādas, vai medikamenti, kurus ievadīja intravenozi), kas uz zināmu laiku atturēja no tieksmes pēc alkohola. Straupē, pirmo reizi Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), implantēja intramuskulāro esperālu. Tas bija depo preparāts, kas radīja īpašu nesavienojamības reakciju ar alkoholu.
Slimnīcā ārstējās arī sievietes (viņas dzīvoja atsevišķā pils daļā) un narkomāni, kuri lietoja tabletes. Alkoholiķes strādāja virtuvē, veļas mazgātavā, gludinātavā, lāpīja drēbes, uzkopa telpas. Pie slimnīcas uzcēla siltumnīcas, kurās audzēja tomātus, gurķus un puķes ne tikai pašu vajadzībām, bet arī pārdošanai.
Blakus esošajā baznīcā 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā ierīkoja koncertzāli un muzeju, 1976. gadā atjaunoja ērģeles un baznīcas jumtu. Slimnīcā talantīgākie pacienti sniedza koncertus. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas draudze atguva baznīcu.
01.07.1990. pie slimnīcas izveidoja Pusaudžu narkomānu un toksikomānu rehabilitācijas kolektīva “Saulrīti” nodaļu, kur notika ārstniecības un mācību process. Mērķis bija atkarīgo pusaudžu ārstēšana un mācību turpināšana pēc individuālās mācību programmas pedagogu vadībā. Nodaļa atradās 10 km attālumā no Straupes, un to likvidēja kopā ar slimnīcu.