Zuzanna Sočņeva bija ilggadēja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Veselības aizsardzības ministrijas galvenā psihiatre (1964–1990), Psihiatriskās palīdzības dienesta organizatore, Rīgas Medicīnas institūta (RMI, tagad Rīgas Stradiņa universitāte, RSU) docente.

Z. Sočņeva piedzima dzelzceļnieka Grigorija Koņuhova un viņa sievas Leokādijas (dzimusi Vasiļevska) ģimenē kā vienīgais bērns. Vecvecāki bija Latgales poļi. Bērnībā tēva darba dēļ Z. Sočņeva bieži mainīja dzīvesvietu (Neveļa, Pleskava, Smoļenska, Vitebska). Otrā pasaules kara laikā 08.1943. ģimeni nacistiskās okupācijas vara evakuēja no Vitebskas uz Latviju (sākumā uz tagadējo Maltas pagastu, bet drīz Koņuhovi pārcēlās uz Rīgu).

Divreiz precējusies – pirmoreiz 19.09.1946. ar filozofu Marģeru Sočņevu. Šajā laulībā piedzima divi dēli. Vecākais dēls Arturs Sočņevs bija ārsts imunologs, RSU profesors, bet jaunākais dēls Igors Sočņevs – ārsts narkologs. Vēlāk Z. Sočņeva apprecējās otrreiz; dažus gadus viņas uzvārds bija Rusinova.

Skolas gaitas Zuzanna uzsāka 1933. gadā Pleskavā, vēlāk mācījās Smoļenskā un Vitebskā. Beigusi Rīgas pilsētas krievu vidusskolu (1945). No 17.09.1945. Z. Sočņeva studēja medicīnu Latvijas Valsts universitātē (tagad Latvijas Universitāte, LU). Z. Sočņeva 03.07.1951. pabeidza RMI Ārstniecības fakultāti kā ārste.

Z. Sočņeva Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) Behtereva Psihoneiroloģijas institūtā (Психоневрологический институт Бехтерева) aizstāvēja disertāciju par Latvijas psihiatriskās palīdzības galvenajiem etapiem un divdesmit gadu perspektīvu (Основные этапы развития психиатрической помощи в Латвии и ее дальнейшие перспективы) un 29.06.1973. ieguva medicīnas zinātņu kandidāta grādu.

No 1951. līdz 1952. gadam Z. Sočņeva bija ārste ordinatore Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, no 1952. līdz 1953. gadam – Rīgas Psihoneiroloģiskā dispansera galvenā ārste, bet no 18.05.1953. līdz 1993. gadam – Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenā ārste. No 1993. līdz 2003. gadam Z. Sočņeva turpināja darbu kā slimnīcas Sociālā dienesta vadītāja. No 1993. līdz 1998. gadam viņa bija Latvijas Policijas akadēmijas Kriminālistikas katedras docente tiesu psihiatrijā.

No 1980. gada līdz 1992. gadam Z. Sočņeva bija RMI Psihiatrijas katedras docente, kā arī pasniedzēja Ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātē, lasījusi psihiatrijas kursu, lekcijas par psihisko slimību, tiesu, kara un darba ekspertīzēm un psihiatrijas deontoloģiju (medicīnas personāla profesionālās ētikas daļa, kas attiecas uz rīcības principiem, attieksmi pret slimniekiem un medicīnas darbinieku savstarpējām attiecībām).

Būdama Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīcas vadītāja, Z. Sočņeva bija enerģiska un sekmīga organizatore. Viņa ir autore vairāk nekā 40 populārzinātniskiem darbiem (piemēram, par Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīcas attīstību 150 gadu laikā), līdzautore pētījumam par hroniskā alkoholisma problēmu, kas bija pamatots anonīmā anketēšanā. Rakstīja arī par psihiskām blakusparādībām, cerebrālo trieku un iekšķīgo slimību ārstēšanu. Z. Sočņeva veica šizofrēnijas izplatības statistisko analīzi.

20. gs. 60. gados pēc Z. Sočņevas iniciatīvas pilsētu un rajonu poliklīnikās atvēra ambulatoros psihiatriskās palīdzības kabinetus un ieviesa Psihiatriskās palīdzības dienesta diennakts konsultatīvo tālruni. Vēlāk izveidoja arī psihoterapeitiskās, narkoloģiskās, psiholoģiskās un suicidoloģiskās palīdzības dienestu. 20. gs. 70. gados Z. Sočņeva izveidoja ātrās psihiatriskās palīdzības dienesta brigādes. Viņa bija stacionārās palīdzības iniciatore un organizatore darbam ar psihiski smagi slimiem bērniem. Pēc Z. Sočņevas ierosinājuma Latvijā 1963. gadā atvēra pirmo specializēto Straupes narkoloģisko slimnīcu, kas darbojās līdz 2018. gadam.

Z. Sočņeva īpaši uzsvēra kompleksas ārstniecības pieejas nozīmi, konsekventi papildinot medikamentozo terapiju ar darba un kultūras terapiju.

Z. Sočņeva PSRS laikā bija ilggadēja Latvijas PSR Neirologu un psihiatru biedrības vadītāja (1974–1990), Vissavienības Neiropatologu un psihiatru zinātniskās biedrības (Всесоюзное научное медицинское общество невропатологов и психиатров) valdes locekle, LPSR Augstākās tiesas konsultatīvās padomes locekle.

No 1953. gada Z. Sočņeva bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedre, taču komunistiskajā pagrīdes organizācijā bija jau no skolas laikiem Rīgā (1943–1945).

Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārste (1972). Saņēmusi daudzus padomju okupācijas laika apbalvojumus, tostarp Darba Sarkanā Karoga ordeni (1971), Tautu Draudzības ordeni (1981), ordeni “Goda Zīme” (1963).