Iestādes sākotnējais nosaukums bija Republikāniskā psihoneiroloģiskā slimnīca “Lielstraupe”, vēlāk Straupes psihoneiroloģiskā slimnīca (nosaukuma maiņa 06.05.1981.) un Straupes narkoloģiskā slimnīca (no 1985. gada). Atradās arhitektūras piemineklī Lielstraupes pilī (Straupes pagasts, Cēsu novads) no 15.10.1963. līdz 01.01.2018.

Stacionārā notika brīvprātīgo pacientu ārstēšana no hroniska alkoholisma un narkomānijas. 

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) galvenā psihiatre Zuzanna Sočņeva par atbilstošāko vietu slimnīcas ierīkošanai, kurā ārstētu alkoholiķus, izvēlējās Lielstraupes pili. Tajā no 1949. līdz 1958. gadam darbojās Mašīnu un traktoru stacijas pārvalde, pēc tam neilgu laiku tur atradās lauksaimniecības mācību telpas un traktoristu kopmītnes. Vēlāk pils stāvēja tukša.

Lielstraupes pils ir viena no viduslaiku pilīm, kas saglabājusies līdz mūsdienām, un tā ir vienīgā pils Latvijā, kas vienā korpusā ir apvienota ar baznīcu (pilsbaznīca). Vēsturiskās telpas pielāgoja slimnīcas vajadzībām, neko nepārbūvējot. Straupes psihoneiroloģiskā slimnīca tika izveidota 1962. gada decembrī, bija pakļauta LPSR Veselības ministrijai. Slimnīcu atklāja 15.10.1963.

Sākumā Republikāniskajā Straupes psihoneiroloģiskajā slimnīcā bija piespiedu ārstēšana. Slimnīca bija pakļauta LPSR Iekšlietu ministrijai, un pacienti tur nonāca ar tiesas spriedumu. Viņus atveda milicijas speciālajā transportā. Apkārt slimnīcai bija žogs, milicijas darbinieki dežurēja kārtības un drošības uzturēšanai. Slimniekus ārstēja vismaz pusgadu. Vēlāk piespiedu ārstēšana tika pārcelta uz Olaines profilaktoriju; Straupes narkoloģiskās slimnīcas darbu radikāli pārveidoja, lai pacienti varētu ārstēties brīvprātīgi. Brīvprātīgā ārstēšanās notika īsāku laiku – divus mēnešus (ar ārsta norīkojumu). Lielākoties slimnīcā ārstējās rīdzinieki. Ja pacients maksāja pats, bija iespēja ārstēties anonīmi (ārstēšanās kurss ilga piecas dienas).

Slimnīcā sākumā varēja ārstēties 125, vēlāk 150 alkoholiķi. 1976. gadā slimnieku gultu skaits palielinājās līdz 175. Slimniekus ārstēja ar darba terapiju, tāpēc vajadzēja strādāt kolhozos Straupē un Stalbē, kā arī lielākajos Cēsu uzņēmumos. Lai pacienti uz darbu nebūtu jāvadā, Cēsīs atvēra slimnīcas filiāli ar 20–25 vietām. Par darbu pacientiem maksāja un nopelnīto izmaksāja, kad pacients devās mājās, vai arī avansā (piemēram, lai nopirktu cigaretes). Slimnīca nodrošināja pacientus ar darba apģērbu un slimnīcas apģērbu (pidžamu un halātu).

Slimnīcā 01.10.1963. strādāja galvenais ārsts un divi ārsti narkologi, vidējais medicīnas personāls – virsmāsa (vecākā māsa), māsa saimniece, procedūru māsa, desmit palātas māsas, medicīnas laborants, ārstnieciskās vingrošanas instruktors, māsa dežurante, kā arī jaunākais medicīnas personāls – 24 sanitāri. Vēlāk ārstu un personāla skaits pieauga. Ārstēšanā izmantoja dažādas metodes, arī hipnozi. Kādreiz populāra bija aversijas terapija (deva zāles kopā ar alkoholu, kas šajā kombinācijā izraisīja vemšanu). Aversijas terapijai bija atsevišķa telpa ar 20 gultām. Vēlāk radās citas, modernākas metodes (ampulas, kuras iešuva zem ādas, vai medikamenti, kurus ievadīja intravenozi), kas uz zināmu laiku atturēja no tieksmes pēc alkohola. Straupē pirmo reizi Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) implantēja intramuskulāro esperālu. Tas bija depo preparāts, kas radīja īpašu nesavienojamības reakciju ar alkoholu.

Slimnīcā ārstējās arī sievietes (viņas dzīvoja atsevišķā pils daļā) un narkomāni, kuri lietoja tabletes. Alkoholiķes strādāja virtuvē, veļas mazgātavā, gludinātavā, lāpīja drēbes, uzkopa telpas. Pie slimnīcas uzcēla siltumnīcas, kurās audzēja tomātus, gurķus un puķes ne tikai pašu vajadzībām, bet arī pārdošanai.

Blakus esošajā baznīcā 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā ierīkoja koncertzāli un muzeju, 1976. gadā atjaunoja ērģeles un baznīcas jumtu. Slimnīcā talantīgākie pacienti sniedza koncertus. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas draudze atguva baznīcu.

01.07.1990. pie slimnīcas izveidoja Pusaudžu narkomānu un toksikomānu rehabilitācijas kolektīva “Saulrīti” nodaļu, kur notika ārstniecības un mācību process. Mērķis bija atkarīgo pusaudžu ārstēšana un mācību turpināšana pēc individuālās mācību programmas pedagogu vadībā. Nodaļa atradās 10 km attālumā no Straupes, un to likvidēja kopā ar slimnīcu.

23.12.2017. Straupes narkoloģiskā slimnīca pārtrauca pacientu uzņemšanu. No 01.01.2018. narkoloģijas profila pacientus, kuriem bija nepieciešama narkoloģiskā palīdzība, uzņēma Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā (70 km attālumā no Straupes). Bijušās Straupes narkoloģiskās slimnīcas telpas (Lielstraupes pili ar trīspadsmit ēkām) Veselības ministrija līdz 02.2018. nodeva Pārgaujas novada pašvaldībai. Slimnīcu likvidēja, jo atsevišķas ēkas daļas bija avārijas stāvoklī un telpu tehniskais stāvoklis, kā arī aprīkojums neatbilda normatīviem par pamatprasībām ārstniecības iestādē. Likvidācijas brīdī slimnīcā bija 33 gultas, no kurām visas nebija aizņemtas, jo pacienti uzturējās īslaicīgi. Daļai darbinieku piedāvāja darbu Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Pirmais galvenais ārsts vēl pirms slimnīcas atvēršanas bija Jurijs Gasilovskis, kurš 1961. gadā ieguva ārsta diplomu Rīgas Medicīnas institūtā un tika iecelts amatā 11.12.1963. ar LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenās psihiatres Z. Sočņevas rekomendāciju. Lai gan jaunais ārsts 1963. gada sākumā vienu mēnesi bija komandējumā Ļeņingradā kvalifikācijas celšanas kursos par alkoholisma un narkomānijas mūsdienīgu ārstēšanu un profilaksi, slimnīcas izveidē viņam panākumu nebija, jo slimniekus vajadzēja uzņemt no 01.07.1963. un iekārtot 200 gultas, taču plāns netika izpildīts. J. Gasilovskis uzrakstīja atlūgumu. No 01.07.1963. slimnīcas galvenais ārsts bija narkologs psihoterapeits Leons Samoiļenko, kuram bija lielāka darba pieredze (1943. gadā absolvēja Harkivas Medicīnas institūtu, Харьковский медицинский институт, tagad Harkivas Nacionālā medicīnas universitāte, viņš arī vadīja psihoneiroloģiskās slimnīcas Jelgavā un Strenčos). 21.09.1966. par slimnīcas galveno ārstu iecēla Jāni Strazdiņu, kurš 1966. gadā pabeidza Rīgas Medicīnas institūtu. Paralēli darbam viņš uzsāka pils restaurāciju. Vēlāk galvenie ārsti bija Emilians Brokāns (1974–1975), Ēriks Kapzems (1975–1980; 1982–1987), Jānis Caunītis (1980–1982), Viesturs Rudzītis (1987–1994). Visilgāk (no 1994. līdz 2008. gadam) slimnīcu vadīja ārsts narkologs Edmunds Rudzītis, kurš dzimis Straupes pagastā un no 1974. gada strādāja Straupes narkoloģiskajā slimnīcā. No 2009. gada līdz 2016. gada oktobrim slimnīcu vadīja Pēteris Kuprēvičs. Pēdējā slimnīcas vadītāja bija Maija Ancveriņa.