Tukuma leprozorijas mērķis bija lepras apkarošana (ierobežošana). Tukuma leprozorija no 1900. gada atradās bijušajā Raudas krogā, 7 km no Tukuma uz ziemeļiem, tagad Sēmes pagasta Brīvniekos. Līdz mūsdienām leprozorijas ēkas nav saglabājušās.
Tukuma leprozorijas mērķis bija lepras apkarošana (ierobežošana). Tukuma leprozorija no 1900. gada atradās bijušajā Raudas krogā, 7 km no Tukuma uz ziemeļiem, tagad Sēmes pagasta Brīvniekos. Līdz mūsdienām leprozorijas ēkas nav saglabājušās.
1896. gadā reģistrētie 128 lepras slimnieki Kurzemē: Talsu apriņķī – 50, Ventspils – 37, Tukuma – 14, Grobiņas – 11, Bauskas – 10, Dobeles – 4, Kuldīgas – 1, Aizputes – 1. Jaunjelgavas un Ilūkstes apriņķos lepru nekonstatēja. Pieaugot saslimstībai ar lepru, biedrība atvēra četras leprozorijas: Bauskā (1894), Ārlavā (1895), Talsos un Tukumā (abas 1896). To uzdevums bija ierobežot saslimstību ar lepru Kurzemē.
31.01.1893. tika dibināta Kurzemes lepras apkarošanas biedrība (pēc Vidzemes lepras apkarošanas biedrības parauga), un to vadīja Dundagas barons Kristians fon der Ostens (Christian Theodor Ferdinand von der Osten), saukts Sakens. Kurzemes lepras apkarošanas biedrības Tukuma nodaļu vadīja pilsētas birģermeistars Karls Hiks (Karl Hick).
Lepras apkarošanā nozīmīgs bija 1897. gads, kad Berlīnē sanāca 1. Starptautiskais lepras kongress (I Internationaler Lepra-Kongress), kurā šī slimība atzīta par nopietnu parādību ar tikai tai piemītošām izpausmēm, diagnosticēšanas un ārstniecības metodēm. 08.1909. Norvēģijas pilsētā Bergenā notika 2. Starptautiskais lepras kongress (II Internationaler Lepra-Kongress), kurā piedalījās 150 dalībnieki no 43 valstīm, arī 14 no Krievijas (divi no Kurzemes guberņas, viens no viņiem bija Talsu leprozorijas ārsts Ivans Sadikovs). Kongresā diskutēja par ārstēšanas metodēm, jo 20. gs. sākumā joprojām nebija atrasti medikamenti, kas ārstētu slimību. Kā vislabāko veidu atzina slimnieku ievietošanu leprozorijās, kur bija iespēja viņus arī nodarbināt.
No 1896. līdz 1900. gadam Tukuma leprozorija ar 10 vietām atradās grūti sasniedzamās Ķebļu (arī Kiblu) mājās Raudā, 10 km no Tukuma. 7 km no Tukuma pie ceļu sazarojuma uz Plieņiem un Sēmi atradās agrāk Raudas muižai piederošs krogs, kas 1900. gadā tika slēgts. Šo zemes gabalu kopā ar būvmateriāliem Raudas muižas īpašnieks, jurists no Rīgas Antons Mencendorfs (Joachim Anton Mentzendorff) ziedoja leprozorijas izveidei. Raudas krogs pēc pārbūves ar trim ēkām varēja uzņemt 30 lepras slimniekus. Viņi atradās diakonu māsas, kura dzīvoja leprozorijā, uzraudzībā. Galvenā leprozorijas ēka, kur dzīvoja spitālīgie, bija vienstāva mūra ēka ar izbūvētu augšstāvu (pirmajā stāvā bija 13 istabas, augšstāvā – četras) un šindeļu jumtu. Atsevišķā vienstāva koka ēkā atradās kantoris. Tur dzīvoja arī leprozorijas pārzine (žēlsirdīgā māsa). Vēl bija mūra stallis, malkas šķūnis, pagrabs, aizgalds cūkām un līķu kambaris (piebūve pie staļļa).
Tukuma leprozorijā 1920. gadā bija trīs algoti darbinieki – pārzine, virēja (virtuvene) un apkalpotāja (istabene). Visilgāk šos amatus pildīja pārzine Hermīne Sproģe, virēja Anna Mihailova un apkalpotāja Eda Veismane, kura uzkopa istabas un mazgāja veļu. Viens no leprozorijas iemītniekiem – Miķelis Ķeniņš – palīdzēja saimniecības darbos (malkas zāģēšanā u. c.), strādājot nepilnu laiku. Leprozorija pašu vajadzībām nobaroja arī vienu vai divas cūkas gadā. Saimniecībā palīdzēja arī darbspējīgie slimnieki. Viņi uzkopa istabas, mazgāja un lāpīja savu veļu, izkurināja pirti nespējniekiem, galdniecībā izgatavoja leprozorijai noderīgas lietas.
Pie leprozorijas bija arī pusotras pūrvietas zemes dārzam, kur pašu vajadzībām tika audzēti kartupeļi, bietes, kāposti un dažādas saknes. Izaudzēt ražu bija pagrūti, jo zeme bija slikta (pelēka smilts) un trūka laba mēslojuma. Pie slimnieku mājas bija arī mazs augļu un ogu dārzs, ko 1900. gadā ierīkoja slimnieki.
Leprozoriju ar ziedojumiem atbalstīja Tukuma Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze. Gandrīz katru mēnesi (10–12 reizes gadā) mācītājs leprozorijā noturēja dievkalpojumus.
Viena no pirmajām Tukuma leprozorijas iemītniecēm bija atraitne Babe Gudrā (arī Gottrei) no Irlavas pagasta, kura slimoja ar lepru no 1877. gada (42 gadu vecuma). Tā kā lepra ir lipīga, ar to slimoja ģimenes (Vēveri-Vēverīši no Slampes pagasta Vēverīšiem; vairāki ģimenes locekļi nomira). Smagākos gadījumos lepras slimnieki ārstējās Tukuma pilsētas slimnīcā. Saslimušo vidū bija arī zvejnieki, jo lepra īpaši izplatījās piekrastē. Vairāki spitālīgie leprozorijā tika ievietoti piespiedu kārtā, ar policijas paziņojumu. Diezgan bieži pacienti tika atkārtoti pārvietoti starp leprozorijām.
01.1919., lieliniekiem iebrūkot Tukumā, no leprozorijas izbēga visi spitālīgie. Policija līdz 23.05.1919. atrada visus izbēgušos (lielākā daļa bija devusies mājās), tos apcietināja un nogādāja Liepājas slimnīcā, lai mazinātu lepras tālāku izplatību.
Īpaši grūti finansiālā ziņā leprozorijai bija 1920. gadā, kad pieauga dārdzība. 01.1921. Tukuma leprozorija no Amerikas Sarkanā Krusta (American Red Cross) saņēma dāvanā drēbes, veļu utt. 01.01.1921. Tukuma leprozorijā bija 21 spitālīgais (pastāvīgo gultu skaits bija 20). 1920. gadā leprozorijas telpas tika remontētas.
01.05.1921. (neilgi pirms leprozorijas likvidācijas) Tukuma leprozorijā bija 22 slimnieki (8 vīrieši un 14 sievietes). No tiem pie Tukuma pilsētas piederīgi bija divi, pārējie bija laucinieki. Neskatoties uz Tukuma leprozorijas pārzines H. Sproģes vairākkārtēju lūgumu (adresētu Tukuma apriņķa ārstam 03.06.1921. un 19.07.1921.), ka racionālāk būtu leprozoriju slēgt nevis 1921. gada rudenī, kad novāktas ogas, augļi un saknes, bet agrā pavasarī, kad tukšs pagrabs un klēts, Tukuma leprozoriju slēdza 10.1921. Uz Rīgas leprozoriju 25.10.1921. pārveda 20 slimniekus (6 vīriešus un 14 sievietes), jo īsi pirms likvidācijas pacients Jānis Zābaks nomira, bet vēl vienu (Ernestu Jurševicu) pārveda uz Talsu leprozoriju. Pārvešana uz Rīgu notika Tukuma apriņķa feldšera pavadībā. No leprozorijas slimniekus un inventāru pieskatīja apkalpotāja E. Veismane. Likvidētās leprozorijas inventārs tika sadalīts starp Talsu un Rīgas leprozorijām.
Sākotnēji Tukuma leprozoriju pārraudzīja Tukuma apriņķa ārsts un medicīnas doktors Nikolajs Jorbans (Nicolai Ernst Jorban), no 1906. gada šo amatu ieņēma ārsts un medicīnas doktors Vilhelms Bīlovs (Wilhelm Bülow). Ārsts regulāri ieradās vizītē leprozorijā, pārbaudīja slimniekus un vajadzības gadījumā izrakstīja viņiem zāles.
Leprozorijas pārzine (vadītāja) bija žēlsirdīgā māsa H. Sproģe, kura pašaizliedzīgi pildīja savus pienākumus līdz leprozorijas slēgšanai. H. Sproģe piedzima Jaunpils pagastā un mācījās Struteles pagastskolā, tad iestājās Jelgavas Diakonu namā, kur kopa slimniekus. Vēlāk viņa strādāja Sabilē un Talsos, tad atkal Jelgavā, kur bija audzinātāja Jelgavas Diakonu nama bērnu patversmē. Pēc leprozorijas slēgšanas H. Sproģe dzīvoja tēva mājās Jaunpilī un kopa privātus slimniekus, divreiz uz vairākām nedēļām aizvietojot Tukuma Diakonu namā žēlsirdīgo māsu (1922–1923), bet no 1924. līdz 1931. gadam H. Sproģe aprūpēja slimniekus un nespējniekus Jelgavas Diakonu namā. 1932. gadā viņa pensionējās. H. Sproģe bija Latvijas Žēlsirdīgo māsu savienības biedre.
Maija Pozemkovska "Tukuma leprozorija". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/193063-Tukuma-leprozorija (skatīts 19.05.2024)