Latvijas teritorijā 20. gs. sākumā bija sešas leprozorijas (četras Kurzemē un divas Vidzemē – Rīgā un Cēsīs). Cēsu leprozorija atradās Saulrītos, netālu no Cēsīm (tagad Cēsis, Piebalgas iela 83; ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies), un tās mērķis bija lepras ierobežošana Vidzemē. 

Lepra jeb spitālība ir viena no senākajām cilvēces slimībām, kas minēta jau Bībelē. Lepras izplatībai Latvijā bija divi posmi: pirmais ilga no 12.–13. gs. līdz 16. gs., otrais – no 19. gs. vidus līdz mūsdienām, kad, pateicoties pretlepras līdzekļiem un antibiotikām, tā gandrīz uzveikta. Pirmais konkrētais lepras gadījums Baltijā datējams ar 1222. gadu, un turpmāk lepra izplatījās tik strauji, ka slimnieku (spitālīgo) izolācijai tika ierīkotas leprozorijas visā Eiropā. Pavisam Latvijā 19. gs. beigās bija sešas leprozorijas: Rīgas, Ārlavas, Cēsu, Bauskas, Talsu un Tukuma.

19. gs. beigās Vidzemē (arī tās Igaunijas daļā, īpaši Sāmsalā) pieauga lepras slimnieku skaits, tāpēc 27.11.1888. Vīlandē pēc Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) profesora un ķirurga Eduarda fon Vāla (Eduard Georg von Wahl) ieteikuma tika dibināta Vidzemes ārstu biedrība (Die Gesellschaft livländischer Ärzte), kurā ietilpa dažādas mazākas biedrības, arī Vidzemes lepras apkarošanas biedrība, kas vāca ziedojumus leprozoriju ierīkošanai. Pirmā leprozorija Vidzemē tika izveidota Igaunijas daļā, Tērbatas tuvumā (Mūlē), 1891. gadā. E. fon Vāla skolnieks un Rīgas ķirurgs Ādolfs fon Bergmanis (Karl Adolf von Bergmann) bija iniciators un direktors Rīgas leprozorijai, ko atvēra 15.10.1891.

Vidzemes lepras apkarošanas biedrība dibināta 23.03.1891. Tērbatā, un tās galvenais mērķis bija ierīkot leprozorijas (Lepra-Asyl; tulkojams kā ‘patvērums’, ‘patversme’), kur lepras slimnieki varēja rast mītni un apkopšanu, cīnīties ar lepras tālāku izplatīšanos. Pirmo leprozoriju, kas bija arī pirmā visā Krievijas Impērijā, atklāja netālu no Tērbatas (tagad Tartu pilsētas apkaime ziemeļrietumos). 1891. gada vasaras beigās tur uzņēma pirmos 15 slimniekus.

Rīgā dzimušais vācbaltiešu profesors Ernsts fon Bergmans (Ernst Gustav Benjamin von Bergmann) 1870. gadā izdeva apkopojumu “Lepra Vidzemē” (Lepra in Livland). Tajā norādīts uz diagnosticēšanas problēmām – lepru bieži jauca ar sifilisu un psoriāzi, bija arī daudzi stereotipi par slimības apstākļiem. 

Cēsu leprozorijas ēkas celtas 1896. gadā pēc speciāla projekta Saulrītos, netālu no Cēsīm (Piebalgas iela 83 un Jaunā iela 15). Leprozorija bija ierīkota uz sešu pūrvietu lielas zemes platības, kas iežogota ar dēļu sētu. Leprozorijas galvenajā ēkā, kas bija divstāvu mūra nams, atradās sešas istabas slimniekiem, aptieka, noliktava, virtuve un citas telpas. Bija vēl atsevišķas ēkas – vāgūzis un stallis ar pagrabu, kā arī pirts ar vannām un veļas mazgātavu. Pēc Cēsu leprozorijas iemītnieka Kārļa Jukuma atmiņām, kas pierakstītas Talsos 09.02.1949., bijis arī liels augļu dārzs ar 150 ābelēm, no kurām 120 stādījuši lepras slimnieki. Leprozorijai bijis viens zirgs, viena govs un mājputni. K. Jukums bija dzimis Valmieras apriņka Ķirbižu pagastā un slimojis ar lepru no 19 gadu vecuma. Ilgstoši ārstējies Cēsu leprozorijā, kurā no lepras bija mirusi arī viņa māte. 

Leprozorijas personāls ap 1912. gadu sastāvēja no trim personām – pārziņa (feldšera), saimniecības māsas un virēja. 

Cēsu leprozorija atklāta 26.08.1896., un jau pēc trim dienām tā uzņēma pirmos 27 pacientus, kas bija pārvietoti lepras slimie latvieši no leprozorijām mūsdienu Igaunijas teritorijā (Ninasi un Mūli). Pirmo desmit gadu laikā (1896–1906) Cēsu leprozorijā uzturējās 183 spitālīgie (106 vīrieši un 77 sievietes). Visvairāk pacientu šajā laika periodā bija no Valmieras apriņķa (106) un no Rīgas apriņķa (izņemot Rīgu) – 40, no Rīgas pilsētas – 22, bet no Cēsu apriņķa – tikai 4. Cēsu apriņķī lepra nebija izplatīta. To varētu izskaidrot ar to, ka lepra vairāk bija izplatīta piekrastē, bet Cēsu apriņķis atradās Vidzemes augstienē. Laikā no 1896. līdz 1906. gadam Cēsu leprozorijā miris 61 lepras slimnieks (32 vīrieši, 29 sievietes). Apmēram pusei mirušo pēc nāves veikta līķa autopsija diagnozes precizēšanai un lepras perēkļu identificēšanai.

Par spitālīgo uzturēšanu leprozorijā bija jāmaksā pagastam, no kura nāca slimais, taču Cēsu leprozoriju uzturēja vietējā muižniecība. Leprozorijā tika izmitināti spitālīgie galvenokārt no Cēsu, Valkas un Valmieras apriņķiem. Drīz pēc leprozorijas atvēršanas “Latviešu Avīzēs” (11.09.1896.) publicēja Valmieras apriņķa mācītāja aicinājumu ziedot leprozorijas bibliotēkai noderīgas grāmatas.

Laikā no 1911. līdz 1922. gadam Cēsu leprozorijā ārstējās 117 lepras slimnieki, no kuriem 83 bija no Valmieras apriņķa, 14 – no Rīgas apriņķa, 9 – no Valkas apriņķa un tikai 8 – no Cēsu apriņķa, pa kādam arī no Kurzemes un Igaunijas. Smagākos gadījumos pacientus pārvietoja ārstēšanai uz Rīgas leprozoriju. Pirmie Cēsu leprozorijas iemītnieki bija gados vecākas personas, kas bija vienas un kurām bija nepieciešama aprūpe (piemēram, atraitne Līze Bērziņa no Strazdumuižas uzņemta leprozorijā 76 gadu vecumā 21.12.1896.). Visai bieži pacienti tika pārvietoti no vienas leprozorijas uz citu un atpakaļ. Nereti bija arī vienas ģimenes locekļi (Jānis Juriks uzturējās Cēsu leprozorijā ar pārtraukumiem no 1897. līdz 1908. gadam, no 1908. gada, arī 1903.–1904. gadā Rīgas leprozorijā, miris leprozorijā Ninasi ciemā (mūsdienās Jegevas apriņķis Igaunijā) 1910. gadā, bet viņa dēls Pēteris Juriks no 1905. līdz 1922. gadam bija Cēsu leprozorijā, vēlāk – Rīgas leprozorijā).

Daudzos saimniecības darbos tika nodarbināti darbspējīgie leprozorijas iemītnieki, saņemot par to nelielu atlīdzību. Leprozorijā ēdināšana bija divreiz dienā, papildus katru dienu izsniedza divas mārciņas maizes un četrus graudus cukura.

Cēsu leprozorijā pacientus uzņēma nepārtraukti, arī Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara laikā, pat ārstēšanai piespiedu kārtā. 

Pēc Latvijas Republikas pārvaldes izveidošanas Cēsu leprozorija nonāca Veselības departamenta pārziņā (kā Valsts leprozorija).

Cēsu leprozoriju slēdza 01.10.1925., jo saslimstība ar lepru mazinājās. Slimnieki, kuri tobrīd uzturējās, tika pārvietoti uz Rīgas vai Talsu leprozorijām, bet inventārs nodots Rīgas leprozorijai. 1922. gadā Cēsu leprozorijā uzturējās 71 slimnieks. No slimniekiem 46 skaitījās izārstēti, četri nomira, tāpēc leprozorijā palika tikai 21 slimnieks.

Leprozoriju reizi nedēļā apmeklēja apriņķa ārsts, kurš dzīvoja Cēsīs. Sākotnēji leprozoriju pārraudzīja Cēsu pilsētas slimnīcas direktors ārsts Ernsts Ķivulis. 

Leprozorijā E. Ķivulis strādāja līdz 1920. gadam, kad viņu nomainīja jaunais Cēsu apriņķa ārsts Dr. med. Eduards Akermanis, kurš bija arī Latvijas Sarkanā Krusta Cēsu sanatorijas vadītājs.

Cēsu leprozorijas pēdējais pārzinis bija feldšeris Dāvis Bērziņš.