Latvijā alas pārsvarā ir izplatītas irdenajos devona sistēmas smilšakmeņos, nelielā skaitā – dolomītos. Visvairāk alu ir Gaujavas ainavu apvidū. Garākās alas atrodas Ziemeļvidzemē, Salacas krastos. Latvijas alas, skatoties pasaules mērogā, ir ļoti nelielas, tomēr neparastas izcelsmes un īpatnību dēļ.

Ģeomorfoloģijā izdala īstās alas (endogene caves), kuru ieeja ir šaurāka par tālāko daļu, un neīstās alas (exogene caves) jeb nišas un grotas, kuru ieeja ir alas platākā vieta. Ja nišas vai grotas ieejas platums pārsniedz alas garumu, tad tā vairs nav uzskatāma par alu.

Par alu netiek uzskatīti mākslīgi izrakti veidojumi: pagrabi, pazemes raktuves, akas, slēptuves, pirtiņas.

No dzīvotņu viedokļa iekļaušanai alu kategorijā nozīmīga ir pazemes telpas izgaismojuma pakāpe. Alu iekšienē atkarībā no izgaismojuma tiek izdalītas trīs – gaismas, krēslas un tumsas – zonas. Par alu biotopiem kopā ar īstajām alām tiek uzskatītas arī 3 m un dziļākas (alas garuma ziņā) nišas un grotas, kurās ir izdalāmas vismaz divas gaismas zonas arī tad, ja to ieejas platums pārsniedz citas dimensijas. Alu biotopi tiek izdalīti arī cilvēka veidotās pazemes rocēs (rakumos).

Alu izcelsme galvenokārt ir saistīta ar pazemes ūdeņu darbību. Tās veidojas avotu izplūdes vietās. Lai veidotos avots un arī ala, ir nepieciešams zināms apstākļu kopums:

1. Ieži, kas ir ūdenī šķīstoši vai viegli erodējami un var tikt dezintegrēti pazemes ūdens plūsmas rezultātā.
2. Ūdens caurlaidīgi ieži, ūdens nesējslāņi – plaisaini vai tādi, kas sastāv no drupu materiāla; caur tiem var plūst (filtrēties) pazemes ūdens.
3. Reljefa artikulācija, kas nodrošina pazemes ūdeņu spiediena atšķirības, kas savukārt nodrošina ūdeņu plūsmu.

Parastā gadījumā alas veidošanās shēma ir šāda.

Ielejas vai senlejas nogāzē atsedzas smilšakmens, ūdens nesējslānis, kas ir pildīts ar pazemes ūdeni. Parasti iezī ir atsevišķas tektoniskas vai citas izcelsmes plaisas, gar kurām tas ir irdenāks. Sasniedzis nogāzi, pazemes ūdens izplūst virszemē un ar straumes mehānisko spēku pamazām izskalo (erodē) smilšakmeni – izkustina un līdzi ūdenim aiznes drupu materiālu (smilti u. c.). Ilgākā laikā, kas var būt gadu desmiti vai pat simti, pazemes erozijas (angļu piping) rezultātā veidojas ala.

Pazemes erozijā būtiska nozīme ir ūdeni mazcaurlaidīgu slāņu (sprostslāņu) klātbūtnei, jo virs vai starp tādiem var koncentrēties pazemes ūdeņu plūsma. Ja iezī nav sprostslāņa, tad pazemes ūdeņu izplūde notiek nogāzes pakājē, nereti – upes vai ezera krastā. Alas veidošanās notiek šajā augstuma līmenī.

Pazemes erozijas procesa aizsākumā un tam paralēli nereti var notikt mikroprocess – sufozija. Ar to apzīmē ieža sīko daļiņu iznešanu no lielāko graudu starpām ar lēnu ūdens plūsmu. Līdztekus var notikt arī drupu ieža karbonātiskā vai dzelzs savienojumu cementa šķīšana. Šī procesa rezultātā drupu ieža uzbūve tiek vājināta, iezis kļūst neizturīgāks, pārvēršas irdenā vai plūstošā grunts materiālā. Sufozijas procesā mēdz veidoties sīkas, centimetros mērāmas aliņas un pīlāriņi – savdabīgas mikroformas, kas nereti novērojamas alās un atsegumos. Sufozija veicina pazemes eroziju un var kalpot par tās aizsākumu. Tiklīdz ir novērojama lielākā vai mazākā gultnē tekoša ūdens straume, ir sākusies erozija.

Latvijā ir kļuvis par tradīciju, ka termins “sufozija” tiek kļūdaini paplašināts, iekļaujot arī pazemes eroziju.

Vairums lielāko Latvijas alu ir veidojušās irdenā smilšakmenī vai cieta smilšakmens irdenākos starpslāņos. Būtiska nozīme alu evolūcijā ir nobrukumiem, kas notiek, kad alu telpa kļūst pārāk plaša, lai balstītu alas griestos vai sienās esošos iežus. Nereti nobrukumu process notiek līdz brīdim, kamēr tas sasniedz izturīgāku iežu slāņus vai iecirkņus.

Pastāv viedoklis, ka vismaz daļa dolomītos esošo dabīgo alu varētu būt veidojušās kā iebrukumi virs sākotnējiem izskalojumiem pagulošajos smilšakmeņos, tātad arī uzskatāmas par pazemes erozijas alām.

Gandrīz visas Latvijas lielākās un garākās alas ir uzskatāmas par pazemes erozijas alām.

Karbonātiežu (kaļķakmeņu un dolomītu) korozija ir ļoti lēns process – labvēlīgos apstākļos tikai simtdaļas milimetra gadā. Tāpēc Latvijā, ņemot vērā zemes virsmas nelielo vecumu un mālaino iežu segu zemes virskārtā, karbonātiežu karsta alu klātbūtne līdz šim nav pārliecinoši konstatēta un ir mazticama. Atsevišķās dolomītu alās (Zanderu alas, Bruņa ala u. c.) ir novērojamas karsta izpausmes – lāseņi, kas ir sīki stalaktīti un virsmu pārklājumi.

Ģipšakmeņu šķīdināšana, salīdzinot ar karbonātiežiem, notiek ātrāk. Latvijā ģipšakmeņu izplatība zemes dzīlēs atrodas līdzenās zemieņu teritorijās. Par pazemes tukšumiem ģipšakmeņos liecina karsta kriteņu veidošanās Skaistkalnes, Baldones apkārtnē un citur. Tomēr līdzenajā reljefā šie tukšumi ir pildīti ar ūdeni un nav savienoti ar virszemi. Ar zemes virsmu savienotas ģipšakmeņu karsta alas Latvijā līdz šim nav atrastas.

Zemledāja apstākļos alas Latvijā varēja veidoties leduslaikmeta noslēgumā. Alu veidošanās notiek ļoti augsta kušanas ūdeņu spiediena gradientu ietekmē. Zemledāja spiedienūdeņi filtrējās caur ledāja gultnes iežu slāņiem no lielāka spiediena apgabala mazāka spiediena virzienā. Ūdens plūsma pazemē pastiprināja sufozijas, korozijas un, jo īpaši, glacifluviālos erozijas procesus.

Šādu izcelsmi varētu attiecināt uz dažām alām, kas ir sausas un atrodas Gaujas un citu senleju nogāzēs, tālu no avotiem un ūdenstecēm. Piemēri varētu būt atsevišķas labirintveidīgas alas – Kājiņu ala, Vīksnu Sausā ala, Karogu labirints un citas.

Latvijā ir tikai viena šādas izcelsmes ala – Bruņa ala Amatas krastā pie Kārļiem. Tā ir veidojusies leduslaikmetā, kad ledājs savā kustībā līdz ar irdeno nogulumu virskārtu pārbīdīja un ielēsa arī dolomīta slāni, atbīdot plaisas pretējās malas par 30–40 cm.

Gar upju straujtecēm un gultnes izliekumos, kur straume aktīvāk iedarbojas uz krasta nogāzi, var notikt atsevišķu irdenāku slāņu vai plaisainu iecirkņu izskalošana. Tad veidojas nišas, pārkares un alas. Piemēri ir nelielas alas Amatas un Gaujas krastos. Šīs alas periodiski applūst. Dažās no tām atrastas devona organismu fosilās atliekas, kuras straume izskalojusi no smilšakmens, – Fosiliju alā Siguldas Velnalas klintīs un Bruņuzivju alā Vanagu iezī pie Amatas.

Šīs alas sastopamas stāvās nogāzēs, kur smaguma spēka ietekmē veidojas atšķēluma plaisas un nodalījušies iežu bloki noslīd vai sagāžas. Rezultātā starp nogāzi un noslīdējušo iežu bloku var izveidoties brīva telpa – ala. Kā piemēru var minēt sīko Kalnrēžu alu pie Ogres, kā arī populāro grotu Salacas krastā – Eņģeļu alu. Nereti gravitācijas radītas atšķēluma plaisas izmanto avotu ūdeņi, tas turpina pazemes erozijas procesu.

Viļņu erozijas (abrāzijas) rezultātā izturīgākos stāvkrastu iežos mēdz izveidoties alas. Tādas ir atrodamas 12 km garā Vidzemes jūrmalas posmā no Tūjas līdz Veczemiem, kur tās veidojas irdenajos vidējā devona Burtnieku svītas smilšakmeņos. Alas un nišas iežos ieveido spēcīgie viļņi vētru laikā. Tas notiek, kad viļņi ar spēku triecas stāvkrasta iežu iedobēs un plaisās, līdzi nesot akmeņus, koku stumbru daļas un citus priekšmetus, kas kalpo kā iezi drupinoši rīki. Izgrebto smalko materiālu pēc katra viļņa aiznes atplūdu straume.

Pēc 2005. gada janvāra vētras minētajā stāvkrastu posmā tika uzskaitītas 39 par 3 m garākas alas. Garākā no tām atradās pie Zivtiņām, kur 8 m gara eja ar 3 m garu atzaru veda cauri baltu smilšakmens klinšu izcilnim.

Viļņu erozijas alas lielākoties ir efemeri veidojumi, kas pastāv tikai dažus mēnešus vai nedaudzus gadus, jo sabrūk, aizbirst un aizaug, kā arī tiek aizpildītas ar vēja un viļņu atnestām smiltīm. Ilgstošāk pastāv ala Veczemju klintīs – kā plašāka telpa ar ieeju un “lodziņu”.

Ir dati, ka 20. gs. sākumā viļņu erozijas alas ir bijušas arī Burtnieka ezera stāvkrastā, bet izzudušas ezera līmeņa pazemināšanas dēļ.

Alu pētnieki Latvijā ir uzskaitījuši aptuveni 250 dabīgas izcelsmes alas un aptuveni 130 pagrabus un citus iežos mākslīgi izkaltus veidojumus. Skaitļi ir aptuveni, jo bieži ir strīdīgas situācijas un viedokļi par konkrētā pazemes tukšuma attiecināšanu uz alu kategoriju, kā arī par tā izcelsmi.

Jāpiezīmē, ka pētnieki dažādos laikos ir praktizējuši alu attīrīšanu no to aizpildošā dabīgā piesērējuma. Tāpēc vairs nav skaidri nosakāms, vai konkrētā ala ir dabīgas vai mākslīgas izcelsmes.

Alas mēdz iet bojā, var arī veidoties jaunas. Spilgts piemērs ir Launagieža ala, kas veidojas ļoti irdenos smilšakmeņos un periodiski – ar vairāku gadu vai mēnešu intervālu – atveras un atkal aizbrūk. Tā atrodas Gaujas labajā krastā. Virs stāvkrasta pļavā ir novērojamas vairākas dažāda svaiguma kritenes – bedres, kas ir izveidojušās virs aizgruvušajām pazemes telpām.

Lielākā daļa Latvijas alu ir smilšakmeņos, tādēļ to izplatība lielā mērā sakrīt ar smilšakmens atsegumu izplatību.

No 76 lielākajām Latvijas alām 55 atrodas Gaujas senlejas un tās atzaru nogāzēs – Gaujavas ainavu apvidū. Ziemeļvidzemē – Salacas un Svētupes baseinos – atrodas 16 alas. Vēl četras alas ir Kurzemē – divas pie Ventas, viena pie Abavas un viena – Ziemeļkurzemē. Viena strīdīgas izcelsmes dolomītu ala atrodas Igaunijas pierobežā pie Gaujienas.

Latvijā lielākā ir Dauģēnu Lielā ala – tās eju kopgarums ir ap 350 m, platība ap 500 m², bet apjoms tuvs Gūtmaņa alas apjomam – ap 500 m³. Datu kopsavilkums par lielākajām Latvijas alām ir apkopots 1. tabulā. Precīzi skaitļi nav iekļauti, jo dati iegūti no ļoti dažādiem avotiem un nevar būt pārliecības par to precizitāti gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu (piemēram, pētniekiem ir atšķirīgi uzskati par alu robežām; tiek lietota dažāda uzmērīšanas metodika) dēļ.

Alas ir vieni no pievilcīgākajiem dabas veidojumiem, kas ietilpināmi ģeovietu kategorijā un vienmēr īpaši piesaista cilvēku uzmanību. Tāpēc alām ir ļoti nozīmīga ekosistēmu pakalpojumu loma – alas tiek intensīvi apmeklētas un arī ietekmētas.

Otra ne mazāk svarīga alu funkcija – tās ir sikspārņu ziemošanas vietas. Būtiska nozīme sikspārņu, kā arī bezmugurkaulnieku (kukaiņu, zirnekļu) ziemošanas sekmēm ir klusumam, mitruma un temperatūras režīma nemainīgumam alās.

Šīs divas nozīmīgākās alu funkcijas atrodas savstarpējā pretrunā. Līdz ar to ļoti būtiska nozīme ir alu apsaimniekošanai, kas nodrošina abas funkcijas.

Lielai daļai alu to saglabāšanu nodrošina atrašanās grūti pieejamās, mazzināmās vietās, tomēr alu apmeklējumiem ir tendence pieaugt.

Sistemātiski un metodiski alu ģeoloģijas pētījumi Latvijā nav veikti. 2012.–2015. gadā Latvijas Universitātes (LU) ģeologi Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā veica ģeoloģisko dabas pieminekļu inventarizāciju. Tika apsekotas un raksturotas arī daudzas alas. Līdzīgi pētījumi tika veikti arī 20. gs. 70. un 80. gados. Pētījumu pārskati glabājas un ir pieejami Valsts ģeoloģijas fondā.

Kā nozīmīgs, gandrīz visas alas aptverošs pētījums jāmin Eiropas Savienības (ES) aizsargājamo biotopu kartēšana (“Dabas skaitīšana”). Tās ietvaros 2017.–2022. gadā alas tika raksturotas no aizsargājamā biotopa “Netraucētas alas” (ES kods 8310) skatupunkta. Process ietvēra alu shematisku uzmērīšanu, alu stāvokļa, ietekmju, procesu, apdraudējumu, sastopamo dzīvnieku, augu, ietverošo iežu raksturojumu. Biotopu kartēšanas dati ir pieejami dabas datu pārvaldības sistēmā OZOLS, kur ir iespēja piekļūt pilnai datubāzei, ja ir profesionāla vajadzība.

Latvijas alu pētniecībā nozīmīgs ir alu entuziastu veikums. Lielākās un nozīmīgākās Latvijas alas ir uzmērītas, tām ir izzīmēti plāni. Jāmin tādi pētnieki kā biedrības “Dabas retumu krātuve” pārstāvji (Guntis Eniņš, Ansis Opmanis) un “Latvijas Petroglifu centrs” (Andris Grīnbergs) dalībnieki, kā arī Indulis Krauze, vietnes alas.lv radītājs un uzturētājs. Gūtmaņa alā un Svētupes Lībiešu upuralās pilotprojekta veidā ir veikta lāzerskenēšana (Juris Smaļinskis un autoru grupa), iegūstot iežu virsmas (tostarp vēsturisko) iegravējumu un alas telpu virtuālus telpiskos modeļus. Pētījumu materiāli gan ir ierobežoti pieejami.