Tiesiskā sistēma aptver: visus tiesību avotus, arī tiesību aktus, kas pieņemti (izdoti) vai kā citādi ir saistoši valstī; visas institūcijas, kuras jebkādā veidā ir saistītas ar tiesību jaunradi (tautu, likumdevēju, deleģētās likumdošanas subjektus) un piemērošanu (gan tiesu, gan administratīvās institūcijas); visu to tiesisko attiecību kopumu, kas radies un pastāv šajā sistēmā. Vairāku valstu tiesisko sistēmu grupas, kas ir līdzīgas pēc savām vēsturiskajām, ģeogrāfiskajām, politiskajām, reliģiskajām vai citām iezīmēm, veido tiesību saimi jeb loku, piemēram, Rietumu tiesību loks, kas sastāv no kontinentālās Eiropas tiesību saimes (romāņu–ģermāņu tiesību saime) un angloamerikāņu tiesību saimes, Islāma tiesību loks, sociālistisko tiesību loks un citi. Latvijas tiesiskā sistēma pieder pie Rietumu tiesību loka kontinentālās Eiropas jeb romāņu–ģermāņu tiesību saimes.

Tiesību sistēma ir tikai viena no tiesiskās sistēmas daļām, kas sastāv gan no rakstītajām tiesību normām (tas ir, likumdevēja pieņemtās tiesību normas veido likumdošanas sistēmu), gan nerakstītajām tiesību normām.

Latvijas valsts tiesiskā sistēma radās 18.11.1918. Tiesiskās sistēmas pamats ir pamatnorma, savukārt pamatnormas avots ir suverēns, un tās saturs ir suverēna griba. Suverēns ir augstākais varas nesējs valstī, no kā viss sākas un kas ir visa pamats. Latvijā tā ir tauta. Latvijas suverēna griba dzīvot noteiktā valsts iekārtā un politiskajā režīmā veidojās laika gaitā, un 18.11.1918. tā tika noformulēta un tekstuāli pausta Latvijas Tautas padomes Latvijas Republikas (LR) proklamēšanas aktā “Latvijas pilsoņiem!”, bet tā kā Tautas Padome nebija vēlēts demokrātiski leģitimēts orgāns, 27.05.1920. Latvijas Satversmes sapulce vēlreiz apstiprināja šo izvēli, pieņemot Deklarāciju par Latvijas valsti. Suverēna griba noteic pamatnormas saturu, proti, to, kādā valstī suverēns vēlas dzīvot. Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnorma ir neatkarīga demokrātiska tiesiska valsts.

Kad suverēna griba ir formulēta pamatnormas veidā, attiecīgās valsts tiesisko sistēmu sāk pārvaldīt no pamatnormas izrietošie principi, kas demokrātiskā tiesiskā valstī ir vispārējie tiesību principi. Izlemjot par demokrātisku tiesisku valsti, suverēns nevar ietekmēt atsevišķu vispārējo tiesību principu spēkā esamību un saturu un arī pats ir pakļauts šo principu noteikumiem. Ja suverēns ar pamatnormu noteic kādu citu valsts iekārtu un politisko režīmu, kurā vēlas dzīvot, tad šajā valstī darbosies citi tiesību principi, kas noteic tādas valsts tiesiskās sistēmas saturu un struktūru.

Latvijas suverēnam ir ļoti svarīgi apzināties vispārējos tiesību principus, jo uz to pamata tiek kontrolēta visu valsts varas atzaru darbības atbilstība demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormai. Šie vispārējie tiesību principi ir tādi priekšraksti, kas:

1. izteic tiesiskās sistēmas augstākās vērtības – tās ir visas dabiskās tiesības (piemēram, tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu utt.) un taisnīguma princips kā demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgais mērķis;
2. noteic institūcijām, kā jāpiemēro tiesību normas – tās ir visas juridiskās metodes (piemēram, tiesību normu interpretācija, tālāka to veidošana, tiesību normu kolīziju atrisināšanas normas, nolēmumu argumentācijas metodes utt.);
3. noteic tiesiskās sistēmas sistematizāciju – tie ir vispārējie tiesību principi, kas saistīti ar demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas uzbūvi un struktūru (piemēram, varas dalīšanas princips, tiesību normu hierarhijas princips, tiesiskās drošības un samērīguma princips).

Tiesiskā sistēma rodas suverēna vērtību attīstības un apzināšanās rezultātā. Vērtību saturs ir saistīts ar attiecīgā suverēna kultūru, kas ir valsts konstitucionālās identitātes pamatā. Konstitucionālā identitāte aptver gan konstitucionāla rakstura tiesību normas un sociālās vērtības, gan politisko ideoloģiju. Tāpēc atsaukšanās uz valsts vai nācijas vēsturi, tradīcijām, valodu, valsts rašanās un attīstības apstākļiem tieši vai netieši ir “iekodētas” valstu konstitūcijās. Pastāv divu veidu vērtības un abi šie veidi ir valsts konstitucionālās identitātes tvērumā: vērtības, kas ir vēsturiski un kulturāli saistītas ar konkrēto suverēnu; vērtības, kuras tiesiskajā sistēmā ievieš pamatnorma, Latvijas gadījumā – demokrātiska tiesiska valsts. LR Satversmes ievads jeb preambula uzrāda Satversmes neaizskaramo kodolu, kas sastāv no demokrātiskas valsts iekārtas, tiesiskas valsts, sociāli atbildīgas valsts un nacionālas valsts principa, un uzskaita tās vērtības, kuru aizsardzībai suverēns ir radījis Latvijas valsti:

“[..]Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. [..]”

Visas tiesību sistēmā spēkā esošās tiesību normas jāpiemēro tādā veidā, lai tās sekmētu šo vērtību attīstību un nodrošinātu tās.

Latvijas tiesiskās sistēmas funkcionēšana tika pārtraukta padomju okupācijas rezultātā 17.06.1940. un atjaunota 04.05.1990., kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākā padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ar kuru aizsākās Latvijas tiesiskās sistēmas funkcionēšanas Rietumu tiesību saimē atjaunošana, pārvarot un izskaužot piecdesmit okupācijas gadu laikā atstāto sociālistisko tiesību loka ietekmi. 

LPSR sociālistisko tiesību loka apstākļos valdošā bija tiesību izpratne, ka tiesības ir rakstīto (pozitīvo) valsts pieņemto vai izdoto tiesību normu kopums (juridiskais pozitīvisms) – ka likums un tiesības ir viens un tas pats, jo visas tiesības ir atrodamas tikai un vienīgi likumos plašākajā nozīmē (normatīvajos tiesību aktos); ka tiesības nav iespējams morāli novērtēt, tāpat kā nav nozīmes pētīt tiesību saturu un mērķus, jo tiesības ir spēkā un pastāv tāpēc, ka likumdevējs tās ir pieņēmis un neatkarīgi ne no kādiem taisnīguma apsvērumiem. Līdz ar to tika noliegta iespēja, ka tiesību norma var pastāvēt nerakstītā veidā neatkarīgi no esošās valsts varas institūciju gribas un šīs tiesību normas avots ir tieši un nepastarpināti pats cilvēks (tauta jeb suverēns).

Mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas funkcionēšana balstās uz dabisko tiesību doktrīnu. Tas nozīmē, ka Saeima nav absolūti brīva, ko un kā regulēt, proti, likumdevējs ir saistīts ar dabiskajām tiesībām, kas cilvēkam ir neatņemamas un pastāvējušas jau pirms likumdevēja, un mūsdienās tās tiek ietilpinātas jēdzienā “vispārējie tiesību principi”. Vispārējie tiesību principi noteic Saeimai to, kādām pēc satura tiesību normām jādarbojas konkrētajā tiesiskajā sistēmā. Piemēram, likumdevējam jāaizsargā cilvēka gods un cieņa, jāievēro cilvēka tiesības uz dzīvību, brīvību, vienlīdzību, taisnīgu tiesu, privātās dzīves neaizskaramību, īpašumu u. c. dabiskās tiesības. Regulācijas procesā likumdevējam nākas saskaņot dažādas suverēna intereses un līdz ar to arī savstarpējā kolīzijā nonākušās dabiskās tiesības, bet tas jādara saskaņā ar taisnīguma, tiesiskuma, tiesiskās paļāvības aizsardzību un samērīguma principiem. Tieši to, kā likumdevējam būs izdevies līdzsvarot suverēna intereses, varas dalīšanas principa ietvaros pārbaudīs tiesu varas atzars un īpaši Satversmes tiesa, kurai ir tiesības atzīt par spēkā neesošām tās rakstītās tiesību normas, kuras neatbilst suverēna pasludinātajai pamatnormai un no tās atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem.

Tas, ka mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas funkcionēšana balstās uz dabisko tiesību doktrīnu, nozīmē arī to, ka izpildvarai ar Ministru kabinetu (MK) jādarbojas saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kad tiek nodrošināta likumdevēja pieņemto tiesību normu realizācija, ievērojot cilvēka dabiskās tiesības, varas dalīšanas, tiesību normu hierarhijas, labas pārvaldības principu u. c.

Vispārējo tiesību principu pārkāpšanas gadījumā pārkāpējam iestāsies nelabvēlīgas sekas, un tam subjektam, kura subjektīvā tiesība ir bijusi aizskarta, tā tiks atjaunota un to nodrošinās trešais valsts varas atzars – tiesu vara, iedarbinot piespiedu mehānismu un pielietojot vienotas juridiskās metodes, kas ir vispārējie tiesību principi demokrātiskā tiesiskā valstī.

Visas tiesiskās sistēmas, t. sk. tiesību sistēmas, avots ir suverēns, un likumdevējs nav “autoritāte” tiesību normu satura noteikšanā – tiesību normu avots ir tauta jeb suverēns, kas izvēlējies dzīvot noteiktā valsts iekārtā un politiskajā režīmā (demokrātiskā tiesiskā valstī) un līdz ar to atbilstoši varas dalīšanas principam sadalījis valsts varu starp likumdevēju, tiesu un izpildu varas atzariem, nosakot katram no tiem pildīt savus uzdevumus suverēna interesēs, lai tam būtu vieglāk, pārskatāmāk un paredzamāk organizēt savu dzīvi.

Tiesiskās sistēmas attīstībā ir iesaistītas ar tiesību jaunradi saistītās institūcijas – gan tiešie tiesību normu radītāji (tauta, Saeima, MK), autonomās funkcionāli neatkarīgās institūcijas, piemēram, Latvijas Banka, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, gan netiešie tiesību normu radītāji, kas ietekmē pieņemto tiesību normu saturu dažādās likumdošanas procesa stadijās, piemēram, Valsts prezidents, nevalstiskās organizācijas. Tiesiskās sistēmas attīstībā svarīga loma ir institūcijām, kuras piemēro tiesību normas – gan tiesu, gan administratīvās institūcijas. Īpaša loma tiesiskās sistēmas attīstībā ir Satversmes tiesai, kas pārbauda likumdevēja un valdības darba atbilstību pamatnormai, vispārējiem tiesību principiem un Satversmei. Tiesiskās sistēmas attīstību tieši ietekmē starp suverēna locekļiem esošās tiesiskās attiecības, kuru attīstības rezultātā līdzi mainās visa tiesiskā sistēma, kas ir radīta, lai šīs tiesiskās attiecības tiktu efektīvi un tiesiski regulētas.

Pirms padomju okupācijas nozīmīgas personas Latvijas tiesiskās sistēmas attīstībā bija jurists, pirmais LR prezidents Jānis Čakste, kurš ar savu demokrātisko un pilsoniski aktīvo politiskās darbības stilu radīja Valsts prezidenta amata autoritāti, uzstāja uz pilsoniskās sabiedrības īpašo lomu jaunizveidotajā tiesiskajā sistēmā, kā arī aktīvi aizstāvēja tās pamatos esošo vērtības; jurists valsts tiesību zinātnes attīstītājs Kārlis Dišlers – sarakstījis vairākas monogrāfijas, t. sk. arī “Demokrātiskas valsts iekārtas pamati” (1921); jurists, Latvijas Senāta senators Augusts Lēbers – viņam bija liela ietekme demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormai atbilstošas judikatūras veidošanā; jurists, tiesību filozofs Vasilijs Sinaiskis pētījis juridiskās metodes un sabiedrības kultūras ietekmi uz tiesisko sistēmu.

Pēc neatkarības atjaunošanas nozīmīgas personas Latvijas tiesiskās sistēmas kopējā attīstībā ir Dītrihs Andrejs Lēbers – starptautisko tiesību zinātnieks, profesors, sekmējis Latvijas neatkarības atjaunošanu; Egils Levits – jurists, bijušais Eiropas Cilvēktiesību tiesas (European Court of Human Rights), Eiropas Savienības Tiesas (Court of Justice of the European Union) tiesnesis, demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas virzītājspēks Latvijā un attīstības veicinātājs; Edgars Meļķisis – jurists, profesors, juridiskās prakses nozīmes apzinātājs un juridisko metožu nozīmes izpētes aizsācējs; Ineta Ziemele – juriste, starptautisko tiesību profesore, Latvijas valsts kontinuitātes doktrīnas pamatlicēja; Daiga Rezevska – juriste, profesore, vispārējo tiesību principu doktrīnas izstrādātāja; kā arī Satversmes tiesas tiesneši.

Svarīgākie periodiskie izdevumi pirms padomju okupācijas: “Valdības Vēstnesis” (līdz Saeimas ievēlēšanai un MK apstiprināšanai – “Pagaidu Valdības Vēstnesis”) un “Likumu un noteikumu krājums”, “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis”, “Jurists”, “Tautas Tiesības”. Pēc neatkarības atjaunošanas: “Latvijas Vēstnesis” un sākotnēji arī “Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs”, “Juristu Žurnāls”, “Likums un Tiesības”, “Cilvēktiesību Žurnāls”, “Jurista Vārds”. Likumdošanas procesa materiāli un likumdevēja pieņemtie tiesību akti apskatāmi tīmekļa vietnē “Saeima.lv”; tiesiskās sistēmas attīstību uzrādošā judikatūra vispārējās jurisdikcijas un administratīvajās tiesās: “Tiesas.lv”; tiesiskās sistēmas attīstību uzrādošā judikatūra Satversmes tiesā: “Satv.tiesa.gov.lv”.