Iznīcinātājkuģi ir kaujas kuģi, kuru bruņojums un komandas lielums ļauj tiem sekmīgi veikt taktiskās darbības pret ienaidnieka kuģiem, lidmašīnām un zemūdenēm, kā arī nodrošina spēju veikt triecienus sauszemes mērķiem no ievērojama attāluma. Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) valstu jūras spēkos iznīcinātājkuģi ierasti ir pretgaisa aizsardzībai būvētas platformas, jo tālās darbības raķetes ir lieli ieroči, un to vadībai nepieciešamajiem sensoriem, kā radaram, vajadzīgs salīdzinoši liels masts vai virsbūve. Iznīcinātājkuģa ūdensizspaids (displacement) var būtiski svārstīties, tāpēc kuģa tipa noteikšanā svarīgs ir tā bruņojums un sensoru spējas. Salīdzinoši bieži iznīcinātājkuģi tiek slēpti zem fregates nosaukuma, un ir gadījumi, kad zem iznīcinātājkuģa nosaukuma tiek slēpti kreiseri. 

Nosaukums angļu valodā (destroyer) cēlies no kuģiem, kas tika būvēti, lai aizsargātu flotes vai konvojus no torpēdlaivu uzbrukumiem, tāpēc sākumā šī tipa kuģus apzīmēja kā “torpēdlaivu iznīcinātājus” (torpedo boat destroyers). Tie bija ātri, manevrētspējīgi, smagi bruņoti, tomēr pēc ūdensizspaida mazi kuģi, kuri spēja cīnīties ar tāda paša tipa torpēdlaivām, kuras apdraudēja ne tik manevrētspējīgos kaujas kuģus un bruņotos kreiserus (armoured cruisers). Tiek uzskatīts, ka pirmie iznīcinātājkuģi uzbūvēti Spānijā. Vēlāk, paplašinoties torpēdlaivu iznīcinātāju izmantojumam, palika nosaukums “iznīcinātājkuģis” (destroyer). To galvenā īpašība bija ātrums un viegla konstrukcija, kura varēja nest vairākus torpēdu aparātus un jūras artilēriju. Pēc Otrā pasaules kara, attīstoties vadāmajām raķetēm, iznīcinātājkuģi varēja pildīt uzdevumu, ko ierasti pildīja kaujas kuģi un kreiseri. Iznīcinātājkuģu izmērs (ūdensizspaids) strauji palielinājās pēc Otrā pasaules kara no 2200 tonnu ūdensizspaida kuģa līdz 9800 tonnu lielajam “Arleigh Burke” klases iznīcinātājkuģim.

Iznīcinātājkuģi tāpat kā kreiseri ir būvēti ar karadarbības spējām visos trijos karadarbības pamatveidos (pretgaisa, pretvirsūdens un pretzemūdens) un parasti ir aprīkoti ar vertikālo raķešu palaišanas sistēmu, kuras var nest pretgaisa, pretvirsūdens vai spārnotās sauszemes uzbrukuma raķetes. Lai spētu efektīvi aizsargāt kuģu grupu pret zemūdenēm, iznīcinātājkuģi ir aprīkoti ar pretzemūdeņu sonāru (gan iebūvētu kuģa priekšgalā, gan velkamus aiz kuģa, lai varētu mainīt tā dziļumu), pretzemūdeņu raķetēm, torpēdām un helikopteru. Iznīcinātājkuģi to lieluma dēļ ir apbruņoti ar lielu daudzumu tālās darbības pretgaisa (piemēram, “SM”) un pretvirsūdens raķešu (piemēram, “Harpoon” vai “NSM”). Iznīcinātājkuģu lielums, izsakot ūdensizspaidā, var būt ļoti dažāds: lai arī oficiāli nepastāv ūdensizspaida tonnāža, kāda nepieciešama, lai kuģis tiktu dēvēts par iznīcinātājkuģi, literatūrā atrodami skaitļi no 9200 līdz 9700 tonnām, bet valstu aktīvajā dienestā iznīcinātājkuģi ir ar ūdensizspaidu starp 5000 un 16 000 tonnām. Dažādu valstu jūras spēku bruņojumā var sastapt tādus apzīmējumus kā “daudzfunkcionālais” (multi-role), “vadāmo raķešu”, “pretgaisa aizsardzības” un “pretzemūdeņu” iznīcinātājkuģis. Šie nosaukumi ilustrē iznīcinātājkuģa spējas, bet specifiskos gadījumos, kā pretgaisa vai pretzemūdeņu iznīcinātājkuģi, norāda uz to galveno uzdevumu.

Ņemot vērā bezpilota gaisa un jūras sistēmu attīstību mūsdienās, iznīcinātājkuģi tiek aprīkoti arī ar ieroču sistēmām, piemēram, vadāmajiem lādiņiem (loitering munition), lai varētu pārtvert un iznīcināt šīs platformas, kuras 21. gs. kļuvušas par plaši izplatītu kuģu apdraudējumu.

Ņemot vērā šī kuģa tipa plašo spēju spektru un ūdensizspaidu, komandas lielums svārstās no 140 līdz 330 jūrniekiem.

Neskatoties uz lielo ūdensizspaidu, iznīcinātājkuģi ir ļoti ātri, sasniedzot ātrumu virs 55 km/h jeb 30 mezgliem, kas nepieciešams, lai spētu strauji manevrēt, cīnoties ar gaisa, ūdens un zemūdens apdraudējumu. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) iznīcinātājkuģis “Arleigh Burke” ir daļa no aviācijas bāzeskuģu kaujas grupas, tādējādi tam jāspēj pārvietoties ar tādu pašu ātrumu kā aviācijas bāzeskuģim. 

Mūsdienās iznīcinātājkuģi kopā ar fregatēm ir izplatītākie lielkuģi (capital ships), kuri veic visa spektra uzdevumus no diplomātiskiem valstu apmeklējumiem līdz kaujas operācijām. Vairākas valstis izmanto liela ūdensizspaida iznīcinātājkuģus, kas līdzinās kreiseriem, kā ASV “Arleight Burke” klases iznīcinātājkuģi.

2025. gada valstu jūras spēku flotu indekss (navy fleet strength by country) liecināja, ka ASV ir 81, Ķīnai 50 un Japānai 42 iznīcinātājkuģi. Kopumā iznīcinātājkuģi ir 13 valstīm. Tieši šī lieluma kuģu apzīmēšanai par iznīcinātājkuģi vai fregati ir visizplūdušākās robežas, jo daudzas valstis apzīmē iznīcinātājkuģus par fregatēm, tāpēc, analizējot kuģa tipu, ir svarīgi izprast tā lielumu, sensorus un bruņojumu. Ja fregates bruņojumā ir vidējās vai tālās darbības vadāmās raķetes, pretzemūdens ieroči un atbilstoša komanda, tad tā uzskatāma par iznīcinātājkuģi.

Uz citu iznīcinātājkuģu fona izceļas Japānas jūras spēku “Izumo” klases daudzfunkcionālais iznīcinātājkuģis. Kuģa patiesais tips ir helikopteru aviācijas bāzeskuģis, bet Japānas konstitūcijas ierobežojuma dēļ, ka Japāna nedrīkst būvēt uzbrukuma platformas, kuģis tiek dēvēts par iznīcinātājkuģi.

Iznīcinātājkuģi ir daudzpusīgi pielietojami kuģi, kuri parasti veic kaujas grupas aizsardzības uzdevumus, piemēram, aviācijas bāzeskuģu aizsardzība primāri balstās uz iznīcinātājkuģiem, vai arī patstāvīgi veic uzdevumus jebkurā tiem pieejamā pasaules jūrā vai okeānā. ASV jūras spēki izmanto iznīcinātājkuģus pretpirātisma un ieroču embargo nodrošināšanai, kuģu grupu eskortam, uguns atbalstam sauszemes spēkiem, embargo un patrulēšanas operācijām un diplomātiskiem uzdevumiem. Ķīnas Tautas Republika būvē iznīcinātājkuģus tādiem pašiem uzdevumiem kā ASV, mērķtiecīgi veidojot aviācijas bāzeskuģu trieciengrupas. Japānas pašaizsardzības spēkos iznīcinātājkuģi ir būvēti visu karadarbību veidiem, kā arī helikopteru bāzeskuģu aizsardzībai. Arī pārējo valstu jūras spēki līdzīgi izmanto šīs lielās un spējīgās platformas.

Nozīmīgākie izgudrotāji, kuri saistāmi tieši ar iznīcinātājkuģu attīstību un izveidi, ir Lielbritānijas, ASV, Japānas un Krievijas kuģu būvētāji un inženieri, kuri attīstījuši šo kuģu tipu. Starp mūsdienu ražotājiem minams ASV uzņēmums “General Dynamics”, kurš ir galvenais amerikāņu iznīcinātājkuģu būvētājs. Eiropā minams itāļu uzņēmums “Fincantieri” un franču kuģu būvētājs “Naval Group”. 

Pašreiz nepastāv ierobežojumi šī kuģa tipa būvē.

Spēlfilmās “Platas upes kauja” (The Battle of the River Plate, 1956, režisori Maikls Pauels, Michael Powell, un Emeriks Pressburgers, Emeric Pressburger), “Zemūdene” (Das Boot, 1981, režisors Volfgangs Petersens, Wolfgang Petersen) un “Kauja par Midveju” (Midway, 2019, režisors Rolands Emerihs, Roland Emmerich) iznīcinātājkuģim ir otrā plāna loma, bet populārā Holivudas spēlfilma “Greyhound” (Greyhound, 2020, režisors Ārons Šneiders, Aaron Schneider) ar Tomu Henksu (Tom Hanks) galvenajā lomā stāsta par iznīcinātājkuģu eskortēšanas pienākumiem Otrajā pasaules karā Atlantijas okeānā. Spēlfilmā “Pretī briesmām” (In Harm’s Way, 1965, režisors Oto Prēmingers, Otto Preminger) tiek parādīti kreisera un iznīcinātājkuģa uzdevumi Otrajā pasaules karā Klusajā okeānā, savukārt populārajā spēlfilmā “Sarkanā oktobra medības” (The Hunt for Red October, 1990, režisors Džons Maktīrnans, John McTiernan) ar Šonu Koneriju (Sean Connery) galvenajā lomā iznīcinātājkuģis attēlots savā pretzemūdeņu karadarbības lomā. Spēlfilmā “Kaujas kuģis” (Battleship, 2012, režisors Pīters Bergs, Peter Berg) iznīcinātājkuģim ir galvenā loma cīņā pret atnācējiem no citas planētas.

Gleznās, kas attēlo Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara notikumus, atrodami arī iznīcinātājkuģi, tomēr tajā laikā dominējošie kuģu tipi, kā līnijkuģi un kreiseri, atstāj ēnā iznīcinātājkuģi, kas 20. gs. sākumā pildīja uzdevumus tuvāk krasta līnijai savu izmēru un jūrasspēju dēļ.