Kalnciema kvartāls kā kultūrvieta ir veidojies ilgākā laika periodā. No 2000. gada jaunie īpašnieki – brāļi Kārlis Dambergs un Mārtiņš Dambergs – pamazām iegādājās, apvienoja un turpmāko piecpadsmit gadu laikā revitalizēja vairākus iepriekš savrupus nekustamos īpašumus Kalnciema ielā 33, 35, 37 un 37a, kā arī Melnsila ielā 10b un 13.

Kultūrvietas nosaukums “Kalnciema kvartāls” veidojās kā atvasinājums no apgūtajai teritorijai blakus esošās maģistrālās ielas – Kalnciema ielas – nosaukuma. Apvienoto zemes īpašumu robežas nav regulāras, un tās ģeogrāfiski neatbilst viena pilsētas kvartāla robežām, tādēļ jēdziens “kvartāls” vietas nosaukumā ir nosacīts un lietots nevis kā pilsētplānošanas termins, bet gan kā atsauce uz tobrīd aktuālo radošo kvartālu kustību.

Kalnciema iela šķērso teritoriju, kas vēl 19. gs. vidū piederēja Švarcmuižas (Schwartzenhof) īpašniekiem. 1873. gadā Rīgas pilsētas mērnieks Rihards Štegmans (Richard Julius Stegmann) izstrādāja Švarcmuižas apbūves projektu, un pēcāk apbūvei paredzētie gruntsgabali bija pieejami iegādei. Kalnciema ielas koka apbūve, kam mūsdienās piešķirts pilsētbūvniecības pieminekļa statuss, ir veidojusies samērā īsā periodā – no 19. gs. 80. gadu sākuma līdz 1900. gadam – iepriekš neapbūvētā teritorijā, kur līdz tam pletās tā sauktais Āgenskalna mežs (Hagensberger Wald). Šajā periodā teritorija ietilpa tā saucamajā koka apbūves rajonā, kur jaunas dzīvojamās ēkas būvēja galvenokārt no koka. Tā laika būvnoteikumi paredzēja, ka koka ēkas atļauts būvēt ne vairāk kā divu stāvu augstas, nepārsniedzot astoņarpus metru augstuma atzīmi. Visi šie minētie priekšnoteikumi radīja labvēlīgus apstākļus, kuros tapa savstarpēji saskanīga apbūve, pamazām veidojot arī harmonisku pilsētas telpas iespaidu.

Kalnciema kvartāla ēkas ir raksturīgi 19. gs. beigu Rīgas koka dzīvojamo ēku arhitektūras piemēri. Kvartāla teritorijā ēku būvniecība aktīvi norisinājās no 1895. līdz 1900. gadam – tas ir laiks, kad koka ēku būvniecība Rīgā kopumā piedzīvoja vislielāko uzplaukumu: šajā periodā strauji pieauga koka dzīvojamo jaunbūvju skaits, augstākos rādītājus sasniedzot 1897. gadā (275), 1898. gadā (338) un 1899. gadā (301); un reizē pieauga arī koka dzīvojamo ēku jaunbūvju īpatsvars, šajā periodā ik gadu koka ēkām veidojot vairāk nekā 70 % no kopējā šādu jaunbūvju skaita. 19. gs. beigās lielākā daļa rīdzinieku dzīvoja no koka celtās mājās, tādējādi Kalnciema kvartāla ēkas ir arī raksturīgi tā laika rīdzinieku mājokļu piemēri.

Īpašumus Kalnciema kvartāla teritorijā vēsturiski attīstīja vairāki namīpašnieki, kuru pasūtījumā koka dzīvojamo ēku jaunbūvju projektus izstrādāja dažādi arhitekti. 1895. gadā kvartālā tika uzceltas divas nelielas vienstāva dzīvojamās ēkas – Kalnciema ielā 35 un Melnsila ielā 10b (arhitekts Heinrihs Šēls, Heinrich Karl Scheel), un abu ēku nelielais istabu skaits (līdz trijām istabām), vienkāršā apdare un zemā būvmateriālu kvalitāte norāda uz to piederību tā laika sabiedrības zemākās kārtas jeb strādnieku kārtas mājokļa tipam. 1900. gadā kvartāla iekšpagalmā – Kalnciema ielā 37a – tika uzcelta vēl viena vienstāva dzīvojamā ēka, un kā samērā plaša vienģimenes savrupmāja ar piecām istabām un stiklotu verandu dārza ielokā tā atbilda tā laika sabiedrības vidējās kārtas mājoklim. Kopumā periodā no 1895. līdz 1900. gadam Rīgā tika uzceltas 417 vienstāva koka dzīvojamās ēkas, veidojot aptuveni 30 % no kopējā koka dzīvojamo ēku jaunbūvju skaita. Pieaugot namīpašnieku turībai, vēlāk šādas vienstāva ēkas nereti tika paplašinātas, piemēram, ēkai Melnsila ielā 10b jau 1896. gadā tika piebūvēta vēl viena izīrējama istaba ar atsevišķu ieeju no pagalma, bet 1939. gadā izbūvēts arī otrais stāvs.

19. gs. beigās kvartālā tika uzcelti vairāki divstāvu koka īres nami – Kalnciema ielā 37 (1897. gads, arhitekts Harijs Mēlbarts, Harry Mehlbart), Kalnciema ielā 33 (1898. gads, arhitekts H. Šēls) un Melnsila ielā 13 (1899. gads, arhitekts Alfrēds Ašenkampfs, Alfred Aschenkampff); katrā no tiem atradās vairāki tā laika sabiedrības vidējās kārtas mājoklim atbilstoši dzīvokļi ar piecām istabām; atsevišķiem dzīvokļiem bija izbūvētas arī stiklotas verandas. Kopumā periodā no 1895. līdz 1900. gadam Rīgā tika uzceltas 964 divstāvu koka dzīvojamās ēkas, veidojot aptuveni 70 % no kopējā koka dzīvojamo ēku jaunbūvju skaita. Tādējādi Kalnciema kvartāla divstāvu koka īres nami pārstāv šajā periodā visraksturīgāko jauno mājokļu tipu Rīgā.

Visu 19. gs. beigās celto Kalnciema kvartāla ēku fasādēm ir simetriskas kompozīcijas un no klasicisma arhitektūras atvasināta formveide, bet 20. gs. sākumā iekšpagalmā celtajai savrupmājai ir brīvāks un laikmetīgāks apjoma un plāna risinājums.

Padomju okupācijas periodā Kalnciema kvartāla dzīvojamās ēkas tika izmantotas galvenokārt komunālo dzīvokļu vajadzībām, un 20. gs. 90. gados ēkām bija augsts nolietojums. Salīdzinoši labā tehniskajā stāvoklī līdz 2000. gadam bija saglabājusies vienģimenes savrupmāja Kalnciema ielā 37a, kas bija pirmā ēka, ko savā īpašumā iegādājās jaunie Kalnciema kvartāla īpašnieki Dambergi, kuri vēlāk papildināja savu koka ēku kolekciju un iegādājās vēl piecas tai līdzās esošas koka dzīvojamās ēkas, un pamazām īstenoja to atjaunošanu (2001–2016). 21. gs. sākumā šajā teritorijā esošo koka ēku saglabāšana nebija obligāta un ēku atjaunošana bija jauno īpašnieku izvēle un privāta iniciatīva, kas procesā ieguva atbalstu un pozitīvu vērtējumu no kultūras mantojumu sargājošo iestāžu puses.

Pārbūvju projektēšanu konsultēja arhitekte Liene Griezīte, un atjaunošanas darbus vadīja namdaris un restaurators Jānis Pelsis. Atjaunotās ēkas tika pielāgotas jaunām funkcijām un turpmāk izīrētas dažādu biroju, restorānu, kafejnīcu, veikalu, salonu, ārstniecības iestāžu un izglītības iestāžu vajadzībām. Kalnciema kvartāla atjaunošana no citām privātām Rīgas koka arhitektūras atjaunošanas iniciatīvām atšķiras ar to, ka īpašumu apvienošanas rezultātā iegūtā plašā iekšpagalma telpa ir padarīta publiski pieejama ikvienam ikdienā. Kopš 2008. gada Kalnciema kvartāla pagalmā regulāri tiek rīkoti brīvdabas koncerti un vietējo zemnieku un amatnieku tirgi, pagalma veco malkas šķūņu vietā ir izveidota mākslas galerija, kur regulāri skatāmas mainīgas laikmetīgās mākslas izstādes un kur reizi gadā notiek Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbu tirgus “Mākslas medības” (kuratore Una Meiberga).

Kalnciema kvartāla apbūve veido daļu no Valsts aizsargājama kultūras pieminekļa – reģionālas nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa “Kalnciema ielas koka apbūve” (kopš 2006. gada; aizsardzības Nr. 8583) –, un tā saglabātības stāvoklis mūsdienās ir novērtēts kā labs.

Kalnciema kvartāla apbūve ir Latvijas kultūras kanonā iekļautās Rīgas koka ēku kolekcijas raksturīgs piemērs.

Kalnciema kvartālā 2009. gadā sāka darboties nodibinājums “Koka arhitektūras fonds”, un 2016. gadā tika atklāts “Koka arhitektūras centrs”, kas ir devuši ieguldījumu Rīgas koka arhitektūras mantojuma popularizēšanā un darbojas koka arhitektūras mantojama saglabāšanas jomā. Kopš 2017. gada Kalnciema kvartālā interesentiem ir pieejams audiogids, kas sniedz informāciju par Rīgas koka arhitektūras vēsturi un Kalnciema kvartāla būvvēsturi.

Kalnciema kvartāla ēku atjaunošanas iniciatīva, process un panāktais rezultāts ir bijis nozīmīgs paraugs citiem koka ēku īpašniekiem un ir būtiski sekmējis vietējās sabiedrības pieaugošo interesi par vēsturisko koka ēku atjaunošanu un koka arhitektūras mantojuma saglabāšanu, kā arī ir veicinājis Āgenskalna apkaimes reģenerāciju un attīstību.