Ģeoloģiskā uzbūve un reljefs Lielākā reģionālā un arī lokālā dabas apstākļu daudzveidība Latvijā saistīta ar teritorijas ģeoloģisko uzbūvi un reljefu. Mūsdienu dabas ainavu un daudzus procesus tajā ietekmē zemkvartāra pamatieži – to litoloģiskās īpatnības un virsmas reljefs, kas teritoriālā griezumā ir ļoti atšķirīgs. Latvijas ziemeļu daļā, dienvidaustrumos un daļēji dienvidrietumu stūrī pamatiežu virsējā kārta sastāv galvenokārt no smilšakmens. Pārējā teritorijas daļā lielāka nozīme ir karbonātiskajiem pamatiežiem – dolomītiem un kaļķakmeņiem. Pamatiežu jeb zemkvartāra virsmas absolūtais augstums Latvijas teritorijā mainās no 79 m Akmeņraga apkārtnē līdz 156 m Alūksnes augstienē Latvijas pierobežā. Pamatieži atsedzas galvenokārt upju ielejās. Zemkvartāra virsmu veido lielpacēlumu un lielpazeminājumu mija, kas tieši atspoguļojas mūsdienu reljefa lielformu – augstieņu un zemieņu – izvietojumā. Pamatiežu virsma ietekmējusi arī mūsdienu upju hidroloģiskā tīkla attīstību, jo Latvijas lielākās upes tek pa lielpazeminājumiem un atsevišķos gadījumos pa senielejām (Gaujas, Daugavas, Abavas), kas izveidojušās pamatiežos.
Liela nozīme Latvijas dabas reģionālo un lokālo apstākļu atšķirībās ir kvartāra perioda nogulumiem, kas izplatīti visā valsts teritorijā, un to biezums nav vienmērīgs un mainās robežās no dažiem desmitiem centimetru līdz 314 metriem. Kvartāra nogulumu segu lielākā Latvijas teritorijas daļā veido pleistocēna ledāju (t. i., glacigēnie un ledājūdeņu) nogulumi. Reljefu formas un to veidojošos nogulumus teritoriāli dažādo starp atšķirīga vecuma ledāja nogulumiem esošie jaunākie purvu, ezeru, aluviālie, eolie, bet jūras piekrastē – marīnie nogulumi. Kvartāra nogulumi veido tagadējās reljefa formas un augsnes cilmiežus, kā arī nosaka gruntsūdeņu sastāvu un daudzu dabas procesu norisi, kas ietekmē augsnes un mežaudžu sastāvu un arī zemes izmantošanu.
Latvijas reljefa lielformas ir ledāja veidotas augstienes un zemienes, kā arī Piejūras zemiene, kurā ledāja reljefu pārveidojuši Baltijas jūras seno baseinu ūdeņi. Augstienes un zemienes veido mūsdienu zemes virsmas lielsaposmojumu un nosaka ģeogrāfisko ainavu reģionālās atšķirības. Latvijas reljefa lielformas ir savstarpēji atšķirīgas un neviendabīgas. Katrai lielformai atbilst noteiktas kvartāra nogulumu un reljefa kopas ar tām raksturīgo reljefa formu un augsnes cilmiežu sadalījumu. Reljefa lielformas, to absolūtais augstums un dominējošās reljefa formas mijiedarbībā ar atmosfēras procesiem un smaguma spēku rada specifisku mikroklimatu un hidrogrāfiskā tīkla sadalījumu.
Augstienes (Rietumkursas, Austrumkursas, Augšzemes, Sakalas, Latgales, Vidzemes, Idumejas, Alūksnes augstiene) paceļas virs zemienēm un aizņem 25 624 km2 jeb 39,7 % Latvijas teritorijas. Dominējošās reljefa formas augstienēs ir morēnas pauguri un grēdas, platoveida pauguri, kēmi un dauguļi, kā arī viļņoti morēnas līdzenumi un citi. To izplatība augstienēs atšķiras atkarībā no reljefa veidošanās apstākļiem, nosakot pašreizējo zemes izmantošanu un arī ainavas raksturu. Piemēram, lielpauguri veido Alūksnes, Vidzemes un Latgales augstienes centrālo jeb augstāko daļu, bet citās augstienēs tie veido izolētus paugura masīvus. Savukārt platoveida pauguri sastopami tikai Vidzemes, Latgales un Alūksnes augstienēs. Dažādu reljefa formu izplatība nosaka virsmas saposmojumu, un reljefu veidojošie nogulumi – augsnes cilmiežus. Vissaposmotākais reljefs ir Vidzemes augstienē, kā arī atsevišķās paugurainēs Latgales (Rāznavas pauguraine, Dagdas pauguraine), Alūksnes (Veclaicenes pauguraine), Austrumkursas (Vanemas pauguraine) un Rietumkursas (Embūtes paugurainē) augstienē. Augstienēs nogulumu granulometriskā un minerālu sastāva teritoriāli lielās dažādības, atšķirīga gruntsūdens līmeņa un ar to saistīto augsnes mitruma apstākļu dēļ reljefa saposmojumam un ainavas segai ir izteikta mozaīkveida struktūra, kuru veido meža zemes un to veidojošo mežaudžu sastāvs un lauksaimniecības zemes. Augstienēs, kur izteikts reljefa saposmojums, 20.–21. gs., aizaugot lauksaimniecības zemēm, palielinājušās meža platības un daudzviet vēsturisko smalko formu mozaīkveida ainavas rakstu nomainījusi dažāda izmēra meža un meliorētu lauksaimniecības zemju masīvu mija. Ainava kļuvusi daudz noslēgtāka. Līdzīgi procesi vērojami arī paugurainēs, kur augsnes cilmiezi veido smilts nogulumi, kas sevišķi lielas platības aizņem Rietumkursas augstienē un Austrumkursas augstienē.
Zemienes (Kursas, Viduslatvijas, Austrumlatvijas, Mudavas, Piejūras, Ziemeļvidzemes, Vidusgaujas) aizņem 38 965 km2 jeb 60,3 % Latvijas teritorijas. Visas Latvijas zemienes, izņemot Piejūras, pieder ledāja jeb glaciālo zemieņu grupai. Dominējošās reljefa formas zemienēs ir līdzenumi un viļņotie līdzenumi, kur virsmas saposmojumu rada drumlini, flūtingi, ribotās morēnas, atšķelšanās (laterālās bīdes morēnas) vaļņi vai grēdas, ielejveida pazeminājumi, subglaciālās iegultnes un vagas, osi, kēmu pauguri, kāpas, upju ielejas un citi. Piejūras zemienē reljefu veido Baltijas ledus ezera, Ancilus ezera, Litorīnas jūras un Baltijas jūras akumulētie nogulumi un veidojumi, kā arī eolie nogulumi un veidojumi. Zemes izmantošana zemienēs saistīta ar nogulumu granulometrisko sastāvu. Zemienēs (piemēram, Piejūras) vai zemieņu daļā (piemēram, Viduslatvijas zemienes Taurkalnes līdzenumā, Kursas zemienes Ugāles līdzenumā, Vidusgaujas zemienes Sedas līdzenumā u. c.), kur izplatīti smilts augsnes cilmieži, zemes segumā lielākās platības aizņem meži, kuros valdošā koku suga ir priede. Zemienēs, kur augsnes segu veido glaciolimniskie vai morēnas māla un smilšmāla nogulumi (piemēram, Viduslatvijas zemienes Zemgales līdzenumā un Vadakstes līdzenumā, u. c.), lielākas platības aizņem labi iekultivētas lauksaimniecības zemes. Pateicoties plakanajam reljefam un ar to saistītai vājai teritorijas dabiskai drenētībai, kā arī pazemes ūdeņu atslodzes apgabalu izvietojumam, Piejūras, Ziemeļvidzemes un Austrumlatvijas zemienēs atrodas plašākie purvu masīvi.
Latvijas mūsdienu zemes virsmas 10 augstākās virsotnes
Avots: Aigars, J. u. c., Latvija: zeme, daba, tauta, valsts, Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018. Centrālā statistikas pārvalde, 2021. Autora veidota.
Nosaukums | Augstiene | Pauguraine | Novads | Pagasts | Augstums metros virs jūras līmeņa |
Gaiziņkalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 311,94 |
Sirdskalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 298,1 |
Abrienas kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 295,8 |
Ķelēnu kalns (Viešūrkalns) | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Aronas | 294,5 |
Lielais Liepukalns | Latgales | Rāznavas | Rēzeknes | Kaunatas | 289,2 |
Āriņu kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 287,0 |
Dzerkaļu kalns | Latgales | Rāznavas | Rēzeknes | Kaunatas | 286,5 |
Nesaules kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Aronas | 285,0 |
Dravēnu kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Vestienas | 283,1 |
Bākūžu kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Jumurdas | 279,5 |
Latvijas augstieņu mūsdienu zemes virsmas augstākās virsotnes
Avots: Aigars, J. u. c., Latvija: zeme, daba, tauta, valsts, Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018. Centrālā statistikas pārvalde, 2021. Autora veidota.
Nosaukums | Augstiene | Pauguraine | Novads | Pagasts | Augstums metros virs jūras līmeņa |
Gaiziņkalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 311,9 |
Lielais Liepukalns | Latgales | Rāznavas | Rēzeknes | Kaunatas | 289,2 |
Dēliņkalns | Alūksnes | Veclaicenes | Alūksnes | Jaunlaicenes | 271,6 |
Egļu kalns | Augšzemes | Ilūkstes | Daugavpils | Sventes | 220,6 |
Krievukalns (Radiņkalns) | Rietumkursas | Embūtes | Vaiņodes | Embūtes | 190,2 |
Kamparkalns | Austrumkursas | Vanemas | Talsu | Lībagu | 175,0 |
Gulotnes kalns | Idumejas | Augstrozes paugurvalnis | Kocēnu | Dikļu | 130,7 |
Pikas kalns | Sakalas | Rūjienas | Rūjienas | Lodes | 107,6 |