Baltijas jūra ir iekšējā jūra Eiropas ziemeļu daļā, kuru ar Ziemeļjūru un Atlantijas okeānu savieno seklie Dānijas šaurumi. Rīgas līci no Baltijas jūras nošķir Kurzemes pussala un Monzunda salas. Līci ar jūru savieno Irbes (rietumos) un Veinameri šaurumi (ziemeļos).

Baltijas jūras krastos atrodas Somija, Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Vācija, Dānija, Zviedrija. Baltijas jūras krasta līnija ir izrobota, īpaši tās ziemeļu un dienvidaustrumu daļās. Rīgas līča krastos atrodas Latvija un Igaunija. Rīgas līcim ir ovāla ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā izstiepta forma, lielākais dziļums tā centrālajā daļā sasniedz apmēram 60 m. Līča tilpums ir 424 km³. Līča centrālās daļas rietumos paceļas Roņu sala.

Latvijas piekrastes daļas kopējais garums ir 497 km; no tiem atklātas Baltijas jūras piekrastē no Lietuvas robežas līdz Ovīšu ragam 183 km, Irbes šauruma piekrastē no Ovīšu raga līdz Kolkas ragam 70 km, Rīgas līča piekrastē no Kolkas raga līdz Igaunijas robežai 234 km. Latvijas krasta līnija ir samērā iztaisnota, tai raksturīga lēzenu ieloku un vāji izteiktu zemesragu mija, kas veidojušies jūras erozijas un akumulācijas procesu mijiedarbē. Pēdējā leduslaikmeta beigu posmā un holocēna sākumā Baltijas jūras ieplakā notika relatīvi lēnas ūdenslīmeņa svārstības (galvenokārt transgresijas), tāpēc sākotnējās krasta nogāzes ir ievērojami izlīdzinātas un kļuvušas lēzenākas – liels smalkgraudaino sanešu apjoms tika noskalots zemūdens nogāzē. Mūsdienu krasta zonas konfigurāciju un smalkgraudaino sanešu izplatību lielākajā daļā piekrastes nosaka krasta reljefa pārveidojumi, kas notika iepriekšējo Baltijas jūras attīstības stadiju laikā. Mūsdienu krasta kontūra ir relatīvi stabila, un raksturīgāko krasta reljefa formu izplatības likumsakarības var saglabāties bez būtiskām izmaiņām vairākus gadu desmitus.

Lielākajai daļai Latvijas piekrastes raksturīgs lēzens kritums jūras (līča) virzienā. Zemūdens nogāze ir lēzena, vāji viļņota, un smalkgraudainie saneši sastopami tikai tās augšējā daļā. Irbes jūras šaurumā un Rīgas līča dienvidu daļā smalkgraudainie saneši sastopami visā krasta zonas platumā, kā arī dziļāk par mūsdienu krasta zonas robežu. Zemūdens nogāzes augšējā daļā līdz 4 m dziļumam parasti sastopami krasta līnijai paralēli smilts vaļņi.

Mūsdienās atklātas Baltijas jūras un Rīgas līča krastu forma, morfoloģija un pārveidošanās dinamika galvenokārt saistīta ar jūras ģeoloģisko darbību. To nosaka viļņi, viļņošanās izraisītas straumes un vējš. Atbilstoši tam, kurš no krasta procesu komponentiem pēdējo gadu desmitu laikā bijis pārsvarā, jūras krastu Latvijā dala erozijas (150 km), akumulācijas (140 km) un stabilajos jeb maz mainīgajos (200 km) posmos.

Krasta nogāze pārsvarā izveidojusies pleistocēna un holocēna nogulumos. Tikai atsevišķos īsos iecirkņos krasta nogāzes daļās atsedzas devona nogulumieži. Krasta augstums parasti nepārsniedz 5 m un tikai stāvkrastu izplatības iecirkņos var sasniegt 15–20 m. Visā krasta garumā sastopams raksturīgs krasta nogāzes elements – pludmale. Gandrīz visā Latvijā pludmales sanešu sastāvā dominē smiltis, turklāt daudzviet akumulatīvajos krasta iecirkņos – smalkas un ļoti smalkas smiltis. Parasti pludmales platums ir 30–50 m Baltijas jūras piekrastē un 20–40 m Rīgas līča piekrastē. Aptuveni 130 km kopgarumā Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē sastopams no pludmales pārpūsto smilšu valnis – priekškāpa, kuras relatīvais augstums ir 2–7 m. Krasta iecirkņos, kuros maz smalkgraudaino sanešu, pastiprināti notiek viļņu erozija, veidojas jūras stāvkrasts, kas atkāpjas ar ātrumu 0,5–2,0 m gadā.

Atklātas Baltijas jūras piekrastē lielākie zemesragi (Akmeņrags, Melnrags, Ovīšrags) iesniedzas jūrā vairākus kilometrus tālu. Irbes šauruma piekrastē raksturīga iztaisnota krasta līnija, kas noslēdzas pie Kolkasraga. Rīgas līča Kurzemes piekrastē krasta līnijai raksturīga plašu un lēzenu ieloku mija ziemeļu un dienvidu daļā, kā arī sīku un lēzenu ieloku mija posmā Roja–Ķesterciems. Lielākie zemesragi ir Mērsraga rags un Ragaciema rags. Rīgas līča Vidzemes piekrastes ziemeļos un centrālajā daļā krasta līnijā dominē sīku un lēzenu ieloku mija. Lielākie zemesragi (Ķurmrags, Rankuļrags) iesniedzas Rīgas līci mazāk par 1 km.

Baltijas jūrai un Rīgas līcim raksturīga pozitīva ūdens aprites bilance, ko nodrošina ūdens pietece no sateces baseina, pazemes ūdeņu pietece un pozitīva ūdens virsas bilance. Rezultātā ūdens mineralizācijas pakāpe Baltijas jūrā pie Latvijas ir 7–12 ‰, bet Rīgas līcī 3–7 ‰. Mazāk blīvais virsējais jūras iesāļūdens slānis pa Dāņu šaurumiem izplūst Ziemeļjūrā, bet blīvais Ziemeļjūras ūdens, kuram ir augstāka mineralizācijas pakāpe, gar šaurumu gultni ieplūst Baltijas jūrā. Kopumā gadā ūdens no Baltijas jūras Ziemeļjūrā izplūst par 400–500 km³ vairāk, nekā ieplūst. Ūdens apmaiņu ar Ziemeļjūru ļoti apgrūtina Dāņu šaurumu mazais dziļums. Zemo mineralizācijas pakāpi Rīgas līča ūdenī nosaka lielais upju pienestā saldūdens daudzums. Ūdens apmaiņa starp Baltijas jūru un Rīgas līci ir vidēji 150–250 km³ gadā. Caur Muhu jūras šaurumu notiek apmēram 10 % no kopējās ūdens apmaiņas. Ūdens apmaiņu pa Irbes šaurumu galvenokārt nosaka vējš.

Baltijas jūras Latvijas piekrastē un Rīgas līcī neveidojas pastāvīgs straumju režīms. Ūdens virsējo slāņu kustību nosaka vēja spiediens un ieplūstošo upju ūdens masas. Valdošo dienvidrietumu un rietumu virziena vēju ietekmē Baltijas jūras piekrastē Latvijā biežāk novērojama ziemeļu virzienā vērsta garkrasta straume. Rīgas līča rietumu piekrastē uz dienvidiem vērsta garkrasta straume novērojama tikai stipra vēja un vētru laikā. Līča austrumu piekrastes dienvidu daļā epizodiski novērojama uz dienvidiem vērsta garkrasta straume, bet ziemeļu daļā tā vērsta uz ziemeļiem. Spēcīgu vētru laikā Irbes šaurumā var īslaicīgi pastāvēt uz austrumiem vērsta straume ar ātrumu >1 m/s. Rīgas līcī tālāk no krasta epizodiski izveidojas viens vai vairāki lieli ūdens riņķojumi, kuros straumes ātrums īslaicīgi sasniedz 0,05–0,5 m/s.

Dominē neperiodiskas ūdenslīmeņa svārstības. Ūdenslīmeņa svārstības galvenokārt izraisa vēja sadzinumi un atmosfēras spiediena atšķirības dažādās jūras un līča daļās. Atklātas Baltijas jūras piekrastē vējuzplūdos ūdenslīmenis var paaugstināties par 1,0–1,8 m, bet Rīgas līča piekrastē – par 2,0–2,5 m. Saules un Mēness izraisīto gravitācijas plūdmaiņu amplitūda ir no 0,03 m Baltijas jūras piekrastē līdz 0,1 m Rīgas līča ziemeļu piekrastē.

Valdošās ir mēreno platuma grādu gaisa masas (parasti – jūras, retāk – kontinentālās). Bieži ir nokrišņi un migla, valda rietumu un dienivdrietumu vēji. Baltijas jūras centrālajā daļā un Rīgas līcī ūdeņu siltuma guvumā dominē Saules radiācija. Vidējā gaisa temperatūra ziemā ir no -1º līdz -5º C, vasarā – no 16º līdz 17º C.

Atklātas Baltijas jūras piekrastē Latvijā un Rīgas līcī var veidoties ledus sega. Ledus apstākļi dažādos gados ir ļoti atšķirīgi, bet Rīgas līcī ledus parādības novērojamas katru gadu. Ledus sega piekrastē (malasledus) ir 30–120 dienas, bet aptuveni 30 % ziemu ledus sega pārklāj visu līci. Ledus uzlūšanu Rīgas līcī veicina vējš, tāpēc tā bieži saistīta ar ledus krāvumu veidošanos – torosēšanos, kas biežāk notiek Rīgas līča dienvidu un dienvidaustrumu piekrastē, krasta nogāzes seklūdens daļā. Atklātas Baltijas jūras piekrastē ledus parādības novērojamas retāk, bet pilnīga jūras centrālas daļas pārklāšanās ar ledus segu pēdējo reizi notikusi 1987. gadā. Parasti izveidojas dažus simtus metru līdz dažus kilometrus plata malasledus josla, kas saglabājas 20–40 dienas.

Pleistocēna sākumā Baltijas jūras ieplakā bija sauszeme un atsevišķi saldūdens ezeri. Agrā pleistocēna apledojumu laikā ieplaka bija aizpildīta ar ledu un tā padziļinājās ledāja erozijas dēļ. Vidējā pleistocēnā ieplakā izveidojās Holšteinas (Ulmales) jūra, bet vēlā pleistocēna sākumā – Portlandes (Emas) jūra. Vēlā pleistocēna beigās, pēdējā apledojuma degradācijas laikā, veidojās ledāja kušanas ūdens baseini, kas pirms 11 500 gadu Baltijas jūras ieplakas centrālajā un dienvidu daļā izveidoja Baltijas ledus ezeru. Gandrīz visā Latvijas piekrastē sastopamie Baltijas ledus ezera krasta veidojumi atrodas virs pašreizējā jūras līmeņa. Pirms 10 000 gadu izveidojās savienojums ar okeānu, ūdens līmenis pazeminājās un, ieplūstot sāļajiem ūdeņiem, izveidojās Joldijas jūra. Latvijas piekrastē Joldijas jūras krasta veidojumi atrodas zem mūsdienu jūras līmeņa. Zemes garoza turpināja celties, un okeāna ūdens nepieplūda. Ūdens līmenis ievērojami paaugstinājās, un izveidojās Ancilus ezers, kura krasta veidojumi virs mūsdienu ūdenslīmeņa sastopami tikai Ziemeļkurzemē. Baltijas jūras ieplakas dienvidu daļā Zemes garoza sāka grimt, tādēļ Dāņu šaurumu rajonā veidojās jauni savienojumi. Ilgstošā laika posmā ūdens sāļums ievērojami pieauga un izveidojās Litorīnas jūra, kuras ūdenslīmeņa svārstību dēļ ļoti aktīvi pārveidojās krasta nogāzes reljefs. Litorīnas jūras līmeņa stabilizācijas un regresijas fāzēs saneši tika akumulēti krasta nogāzes augšējā daļā, veidojot mūsdienās daudzviet sastopamās smilšainās lagūnu barjeras (Nida–Pape, Liepāja–Tosmare, Mērsrags–Engure, Kaugurrags–Daugava) un akumulācijas terases (Ovīši–Roja). Par mūsdienu krastu veidošanās sākumu Latvijas piekrastē tiek pieņemts laiks, kad ūdenslīmenis stabilizējās aptuveni pašreizējā stāvoklī (pirms aptuveni 2 800 gadiem).

Latvijas piekraste ir daudzveidīga un ekonomiski aktīva telpa ar tīru ūdeni, gaisu, pludmali un maz pārveidotām ainavām. Piekrastes nozīmīgākā vērtība un attīstības resurss ir ainava. Tā ir Latvijas iedzīvotājiem nozīmīgs atpūtas un tūrisma resurss. Piekraste iekļauj Latviju starptautiskajā telpā un veicina Latvijas atpazīstamību visā pasaulē.

Pludmales apmeklētāju un atpūtnieku skaits 2015. gadā sasniedza 4,7 miljonus. Piekrastē kopumā izveidotas 33 oficiālās peldvietas, no tām 11 ir piešķirts Zilā karoga ekosertifikāts. Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē atrodas četri nacionālas nozīmes attīstības centri – Rīga, Jūrmala, Liepāja un Ventspils –, tomēr aptuveni 15 % no piekrastes teritorijas atrodas tālāk par 50 km no nacionālas vai reģionālas nozīmes attīstības centriem. Atklātas Baltijas jūras piekrastē izvietotas divas lielās ostas Liepājā un Ventspilī un mazā osta Pāvilostā. Rīgas līča piekrastē izvietota Rīgas osta un sešas mazās ostas Rojā, Mērsragā, Engurē, Jūrmalā, Skultē un Salacgrīvā.

Piekrastes izpētes aktualitāti galvenokārt raksturo 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā novērotā krasta erozijas izplatības palielināšanās, applūšanas riska pieaugums zemajās piekrastes teritorijās un ar rekreācijas slodzes pieaugumu saistītā īpaši aizsargājamo piekrastes biotopu degradācija. Kopš 1992. gada visā Latvijas piekrastē ierīko un paplašina jūras krasta ģeoloģisko procesu monitoringa staciju tīklu. Izveidotas apmēram 3400 krasta šķērsprofilu izmaiņu mērījumu stacijas. Jūras krasta riska zonu monitorings iekļauts 2015.–2020. gada Vides monitoringa programmas sadaļā “Zemes monitoringa programma”. Jūras krasta mūsdienu ģeoloģisko procesu monitoringa dati vajadzīgi, lai izprastu piekrastes attīstības tendences, kā arī identificētu un kontrolētu krasta izmaiņas tur, kur piekrastes izmantošana vai teritorijas attīstība var nonākt konfliktsituācijā ar dabas procesiem. Piekrastes plānojumu ieviešanas rezultātu objektīvai izvērtēšanai un piekrastes attīstības turpmākai plānošanai nepieciešama regulāra informācija par jūras krastu ģeoloģisko procesu dinamiku. Svarīgākie jautājumi, kuru dziļāka izpēte sniegtu nozīmīgu pienesumu gan lietišķu, gan zinātnisku problēmu risināšanā, ietver krasta nogāzes zemūdens daļā notiekošo sanešu migrāciju, ostu hidrotehnisko būvju negatīvo ietekmi, kā arī dažādu preterozijas pasākumu efektivitāti.

Baltijas jūras piesārņošana un eitrofikācija ir viena no prioritārajām vides problēmām, tāpēc visā Latvijas teritorijā ir paaugstinātas prasības komunālo notekūdeņu attīrīšanai. Baltijas jūras reģions ir viens no vecākajiem starptautiskās sadarbības piemēriem jūras vides aizsardzībā. Helsinku konvencija “Par Baltijas jūras vides aizsardzību” pieņemta 1974. gadā un pilnveidota 1992. gadā. Kopš 21. gs. sākuma Latvijas piekrastes un Rīgas līča ūdens kvalitāte uzrāda ilgstošas nelielas uzlabošanās tendences – būtiski samazinās slāpekļa koncentrācija, bet fosfora koncentrācija turpina pieaugt. Vēsturiski Rīgas līcī bijis liels fosfora piesārņojuma apjoms, tādēļ ļoti lēni samazinās fosfora koncentrācija un ļoti lēni izmainās Rīgas līča vides stāvoklis. Latvijā nodalīti septiņi piekrastes un pārejas ūdensobjekti. Galvenās punktveida slodzes rada lielo pilsētu notekūdeņu izplūdes, kā arī piesārņojums no upēm. Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ūdeņos cilvēka darbības rezultātā notikušas būtiskas izmaiņas ekosistēmā un mainījušies to dabiskajam stāvoklim raksturīgie kvalitātes rādītāji.