Linga ir viens no senākajiem distances ieročiem, ko pazīst cilvēce. Šis ierocis bija izplatīts jau aizvēsturē, pagātnē tas kalpoja gan medībām, gan militārām vajadzībām, bet mūsdienās – sportam un izklaidei.

Vislielākā militārā nozīme lingai, visticamāk, bijusi laika posmā vēl pirms šaujamloku un vēlāk arī ugunsieroču plašākas izplatības. To izmantoja gan gani ganāmpulku aizsardzībai pret plēsējiem, gan arī antīkajā karadarbībā kā vienkārši izgatavojamu, bet efektīvu un plaši pieejamu distances ieroci.

Senajā Grieķijā un Senajā Romā lingotāji pat veidoja atsevišķas vieglās kājnieku vienības (piemēram, lingotāji no Baleāru salām). Lielākajās kaujās, piemēram, Farsalas kaujā (48. gads p. m. ē.), detalizēti aprakstīta lingotāju dalība Gneja Pompeja (Gnaeus Pompeius Magnus) armijā cīņā ar Jūlija Cēzara (Gaius Iulius Caesar) karaspēku.

Viduslaikos lingas militārā loma samazinājās, tomēr to nereti vēl lietoja zemnieku sacelšanās laikā, arī pilsētu aizstāvībā. Vienkāršās konstrukcijas dēļ un tādēļ, ka bija iespēja izmantot lokāli pieejamu munīciju, linga saglabāja nozīmi arī vēlākos laikos kā partizānu vai neregulāro vienību ierocis. Dažās sabiedrībās, piemēram, Andu reģionā, tā tika izmantota militārajās darbībās līdz pat jaunajiem laikiem.

Lingas tehnoloģiskā attīstība norisinājās galvenokārt saistībā ar materiālu un formu izvēli. Vienkāršākās lingas tika veidotas no augu šķiedrām, dzīvnieku cīpslām vai ādas sloksnēm. Vēlāk tās varēja tikt gatavotas gan nopinot, gan ieaužot aptveri, lai munīcija tiktu labāk fiksēta. Lingas bija labi zināmas Tuvajos Austrumos un antīkajā pasaulē vismaz kopš neolīta. Arī lingu munīcija laika gaitā attīstījās un kļuva specializētāka – no nejauši izvēlētiem akmeņiem līdz apzināti darinātām lodēm no māla, svina, pat akmens ar uzrakstiem vai simboliem.

No māla gatavotas koniskas lodītes zināmas Anatolijas pussalā Čatalhjujukā divu dažādu periodu apdzīvotības kārtās (7400–6000 p. m. ē. (kalibrētais vecums) / 5450.–4050. gads p. m. ē. – pirmskeramikas neolīts, neolīts un 6000.–5500. gads p. m. ē. (kalibrētais vecums) / 4050.–3550. gads p. m. ē. – agrais halkolīts), Trojā (6. apdzīvotības slānī 1700.–1250. gads p. m. ē.), no apskaldītiem akmeņiem gatavotas – aizvēsturiskajā Maltā (piemēram, Halsaflieni, Ħal Saflieni, hipogejā, 3600.–2500. gads p. m. ē.). No augu šķiedrām smalki pīta linga zināma pat Ēģiptes faraona Tutanhamona (twt-ˤnḫ-ı͗mn) kapā (ap 1323. gadu p. m. ē.). Lingas lietotas Asīrijā, Irānā, Senajā Izraēlā. Šajā reģionā, piemēram, Vadi Rabas (Wadi Rabah) kultūrā, zināmi apskaldīti un apslīpēti akmens oļi, kas datējami jau no 6. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz 5. gadu tūkstoša sākumam p. m. ē.

Senajā Grieķijā, attīstoties sudraba ieguvei, kā blakus produktu arvien lielākos apjomos sāka iegūt svinu, kuru sāka izmantot lingu munīciju izgatavošanai, jau izmantojot sava veida standartizāciju – lejamveidnes. Svina lādiņiem nereti tika izveidoti ironiski uzraksti – “ķer”, “au!”, dažādu karavadoņu vārdi u. c. Svina munīcija bija nedaudz mazāka, toties to smailākie gali pēc trāpījuma nereti atstāja smagas traumas. Jau romiešu autori apraksta sekas, kādas atstāj šie trāpījumi, – tie var būt visai smagi lūzumi un dziļas brūces. Aprakstīti arī paņēmieni, kā šādus lādiņus izņemt no ievainojumiem. Lingu metāla munīcija ir masveida atradums, un tos var uziet praktiski visās kādreiz Romai pakļautajās teritorijās. Tomēr neskatoties uz to, Romā lingotāja statuss bija zems. Lingas plaši turpināja izmantot arī viduslaikos, un reizēm tās tiek pielietotas pat konfliktos mūsdienās.

Eiropā vislabāk lingošanas tradīcijas saglabājušās Baleāru salās (Ivisa, Maļorka, Menorka), no kurienes Romas Impērija rekrutēja savus labākos lingotājus, kuri pildīja sava veida triecienvienību un izlūkvienību funkcijas. Baleāru lingotājus pirms Romas jau senāk plaši izmantoja gan feniķieši, gan Kartāga. Arī Kartāgas karavadoņa Hanibāla Barkas (Ḥannibaʿal Barqa) karagājienā pret Romu 3. gs. p. m. ē. nozīmīga vieta bija prasmīgajiem lingošanas lietpratējiem. Pēc salu pakļaušanas 123. gadā p. m. ē. Baleāru salu lingotāji turpināja veiksmīgu algotņu karjeru jau Romas karaspēkā.

Viduslaiku Eiropā lielākās arheoloģisko lingu kolekcijas zināmas no Jorkas Lielbritānijā (10.–13. gs.) un no Ščecinas Polijā (11.–13. gs.), lai gan lingu atradumi minēti daudzu viduslaiku pilsētu senlietu klāstā. Eiropā lingu detaļas konstatētas Bristolē, Sauthemptonā, Londonā (Lielbritānija), Dublinā (Īrija), Hēdebijā, Šlēsvigā (Vācija), Kolobžegā, Gdaņskā (Polija), Oslo, Tronheimā (Norvēģija), Turku (Somija), Svendborgā (Dānija) u. c., kas lielākoties datētas ar 11.–14. gs. Daži (12. gs. otrās puses–14. gs.) lingu ādas cilpu atradumi zināmi arī Novgorodā, Staraja Rusā, Tverā un Vologdā (Krievija).

Detalizēti izveidota linga redzama itāļu mākslinieka Džovanni Lorenco Bernīni (Gian Lorenzo Bernini) veidotajā Vecās Derības varoņa Dāvida statujā (1623), kas ir viens no izcilākajiem baroka mākslas paraugiem.

Latvijas teritorijā arheoloģiskajos izrakumos vēlā bronzas laikmeta Klaņģukalna pilskalna izrakumos atrastas divas māla bikoniskas lodītes, kuras var saistīt ar lingu munīciju. Arheoloģiskajā materiālā, kas attiecināma uz viduslaiku Rīgu, vienīgā pašlaik atpazītā lingas cilpa iegūta 1973. gada arheoloģiskajos izrakumos Trokšņu ielā (izrakumu vadītājs Andris Caune). Latvijas agro viduslaiku rakstītajos avotos pieminētā akmeņu mešana karadarbībā, iespējams, arī interpretējama kā netieša liecība tieši par lingu lietojumu.

Lingas efektivitāte bija atkarīga no tās auklu garuma, materiāla elastības, kā arī lietotāja individuālajām iemaņām. Atsevišķi lingotāji spēja raidīt munīciju ar ātrumu līdz pat 100 metriem sekundē, radot ievērojamu triecienspēku, un munīcijas lidojuma attālums varēja pārsniegt pat 200 metru.

Lingas nav iekļautas starptautiskajās bruņojuma ierobežojumu konvencijās. Tās saglabā simbolisku nozīmi reģionos, kur bruņotā pretošanās ir ierobežota. No praktiskā viedokļa lingas ierobežošana ir sarežģīta, – tā ir viegli izgatavojama un grūti pamanāma, tāpēc arī mūsdienās dažos konfliktos tā saglabā funkcionālu nozīmi kā pretestības līdzeklis, bet atsevišķos reģionos, piemēram, Baleāru salās, lingošana arī mūsdienās ir nacionālais sporta veids.

Lingu kā izgudrojumu nevar attiecināt uz vienu civilizāciju vai izgudrotāju. Tomēr vēsturiski īpaši izceļami ir Vidusjūras salu iedzīvotāji. Nozīmīga bija arī specializētās no svina gatavotās munīcijas ražošanas uzsākšana Senajā Grieķijā. Mūsdienās lingas izgatavo dažādas vēstures interesentu apvienības un kopienas.