Fregate ir izplatītākais kara lielkuģis (capital warship). Mūsdienās fregates uzdevumi un uzbūve principiāli nav mainījušies, – fregate ir mazāks kaujas kuģis par iznīcinātājkuģi, bet lielāks par korveti, ar lielu ātrumu un salīdzinoši vieglāku bruņojumu, kas veic konvojēšanas, apsardzes un aizsardzības uzdevumus. Modernās fregates var ievērojami atšķirties gan pēc ūdensizspaida, gan bruņojuma. Kuģu kaujasspējas un jūrasspējas ir atkarīgas no sensoru un bruņojuma īpašībām.

Buru kuģu laikmetā fregates bija mazi, ātri kuģi, ar vieglāku bruņojumu nekā līnijkuģi (ship of the line), kurus izmantoja eskortam un patrulēšanai. Pirmās ziņas par fregates nosaukuma izmantošanu nāk no Vidusjūras, kur ar šo vārdu apzīmēja maza izmēra burukuģus (ap 250 tonnām ūdensizspaida), kuri bija aprīkoti ar airiem un burām. Pirmā Lielbritānijas fregate tika pieņemta bruņojumā 1646. gadā, un tas bija burukuģis ar 360 tonnām ūdensizspaida. Ap 18. gs. beigām un 19. gs. sākumu fregate bija ap 1000 tonnu liels kuģis, kura garums bija ap 45 metriem, platums – 14 metri, ar 270 jūrnieku lielu komandu, un tā bija bruņota ar 38 lielgabaliem. Sākot ar bruņukuģu attīstību 19. gs. 80. gados, tāds kuģu tips kā fregate praktiski nepastāvēja, tam atdzimstot tikai Otrā pasaules kara laikā. Nosaukumu “fregate” dažādu valstu jūras spēki ir pielietojuši dažādiem kuģiem. Vienas valstis par fregatēm sauca pretzemūdeņu kuģus, kamēr citas ar šo nosaukumu apzīmēja visus kuģus, kas nebija kreiseri, korvetes vai kaujas kuģi. Fregate bija pa vidu starp korveti un iznīcinātājkuģi. Tā bija mazāka, ar vieglāku bruņojumu un mazāku ātrumu nekā iznīcinātājkuģis, bet lielāka par korveti.

Par mūsdienu fregates aizsākumu var uzskatīt vairākus Otrā pasaules kara konceptus, – Lielbritānija pieņēma bruņojumā pretgaisa aizsardzības fregati flotes vajadzībām, kas bija ar ievērojami mazāku ātrumu nekā kreiseri, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) jūras spēkos tika izmantoti iznīcinātājkuģu pavadītāji (destroyer escorts) un patruļas fregates (patrol fregate). Beidzoties karam, vadāmo raķešu izmantošana padarīja mazāka izmēra kuģus kā fregates gandrīz tikpat kaujasspējīgus kā iznīcinātājkuģus vai kaujas kuģus. Līdz ar to fregate kļuva par vienu no finansiāli pieejamākajiem variantiem, kā valstis nodrošināja sev kaujasspējas vienā vai divos jūras karadarbības veidos.

Mūsdienās fregate ir attīstījusies par daudzpusīgi izmantojamu platformu, kas spēj veikt gan kaujas, gan miera laika uzdevumus, bet, ņemot vērā fregates salīdzinoši mazāko izmēru par iznīcinātājkuģi, valstis fregates būvē noteiktai karadarbībai, kas ierasti ir pretzemūdeņu vai pretvirsūdens darbība. Fregates parasti izmanto jūras komunikāciju līniju aizsargāšanai vai eskortam. Lielākas fregates, kā Dānijas “Iver Huitfield” klases vai Nīderlandes “De Zeven Provinciën” fregates, ir būvētas pretgaisa aizsardzībai, nodrošinot kuģu grupas apsardzi ar vidējās un tālās darbības spārnotajām raķetēm. Fregates ir aprīkotas ar helikoptera laukumu un angāru, dažas var uzņemt divus helikopterus, kuri ir pielāgoti pretzemūdeņu karadarbībai. Fregašu izmērs pēc ūdensizspaida ir ļoti dažāds – no 2000 līdz 6000 tonnām, ar dažiem izņēmumiem līdz pat 16 000 tonnu (“Zumwalt” klases fregate). “Zumwalt” klases fregate pēc ūdensizspaida un bruņojuma ir kreiseris, tomēr ASV to oficiāli dēvē par fregati. Cits piemērs ir topošā Austrālijas jūras spēku “Hunter” klases fregate. Pēc ieroču un sensoru klāsta tā varēs piedalīties visos trijos jūras karadarbības veidos, tomēr tā tiek saukta par fregati. Tas skaidrojams ar “Hunter” klases ūdensizspaidu, kas ir 8200 tonnas, tātad iznīcinātājkuģa izmērā.

Saskaņā ar valstu jūras spēku flotu 2025. gada indeksu (Global Firepower Index 2025), Ķīnai ir lielākais fregašu skaits – 47, tai seko Taivāna ar 22 fregatēm, bet trešais lielākais fregašu skaits ir Dienvidkorejai – 17 fregates. No 10 valstīm, kurām ir visvairāk fregašu, tikai četras ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) valstis – Turcija (17 fregates), Grieķija (13 fregates), Kanāda (12 fregates) un Francija (11 fregates). Tomēr tas ir tikai viens no kuģu tipiem, kas ietilpst NATO valstu jūras spēkos. No Baltijas jūras valstīm visvairāk fregašu ir Vācijai (11) un Dānijai (9). Šīm divām valstīm fregates ir lielākie kaujas kuģi, nodrošinot pretgaisa, pretzemūdeņu un pretvirsūdens kaujasspējas.

Mūsdienu fregates galvenokārt tiek izmantotas daudzpusīgiem mērķiem, tos grupējot trīs lielās kategorijās: karadarbības veikšanai, jūras drošības uzraudzībai un starptautiskai sadarbībai. Šajos daudzpusīgajos uzdevumos ietilpst, piemēram, uzdevumi pavadīt kuģus, patrulēt piekrastes un teritoriālajos ūdeņos un piedalīties kaujas operācijās, izmantojot modernus sensorus un sakaru sistēmas. Fregates ir īpaši piemērotas darbībai seklos ūdeņos, aizsargājot kritisko infrastruktūru, piemēram, ostas un kuģošanas ceļus. Mūsdienu fregates ir attīstījušās, iekļaujot modulāru dizainu, maskēšanās funkcijas un modernākos sensorus, kas uzlabojuši situācijas apzināšanās iespējas uz jūras (maritime situational awareness), reaģējot uz mainīgajām operacionālajām prasībām.

Amerikāņu pasūtītāji 1777. gadā nolīga franču kuģu būvētāju Žaku Bū (Jacques Boux), kurš ASV revolūcijas vajadzībām projektēja jaunu lielu fregašu klasi, kas bija ievērojama ar spēju uzvarēt pretiniekus ieročos vai aizbēgt no tiem. Sākotnējās sešas ASV jūras kara flotes fregates bija konkurējošu kuģu konstruktoru sadarbības un konkurences procesa rezultāts, kuru vadīja kara sekretārs Henrijs Nokss (Henry Knox). Šis process, iesaistot konkurentus fregates izstrādē, līdzsvaroja pretrunīgās prasības un radīja inovatīvas, smagi bruņotas fregates. Džošua Hamfrīss (Joshua Humphreys) bija amerikāņu kuģu būvētājs un kuģubūves arhitekts, kurš projektēja ASV fregati “Constitution”, plašāk pazīstamu kā “Old Ironsides” (1797).

Lielbritānijas Karaliskās flotes galvenais konstruktors Edvards Džeimss Rīds (Sir Edward James Reed) 19. gs. 60. gados bija kuģu projektēšanas zinātnisko metožu pionieris, koncentrējoties uz svaru, izturību un stabilitāti. Viņš bija atbildīgs par revolucionāriem dzelzs bruņu karakuģu dizainiem un vēlāk projektēja kuģus vairākām citām valstīm. Lielbritānijas jūras kara flotes palīgkonstruktors Viljams Henrijs Vaits (William Henry White) projektēja “HMS Iris” (1877), pirmo pilnībā no tērauda būvēto kuģi Lielbritānijas jūras kara flotē, iezīmējot būtiskas pārmaiņas fregašu konstrukcijā un jūras spēku arhitektūrā.

Pašreiz pasaulē nepastāv ierobežojumi vai starpvalstu vienošanās par fregašu būvi.

Fregates ir iedvesmojušas daudzus māksliniekus, kuri atainojuši kuģus vai jūras kaujas, sevišķi buru kuģu laikos. Jūras romantisma pārstāvis Ivans Aivazovskis (Иван Константинович Айвазовский) savās gleznās attēlojis fregates un buru kuģus dažādos apstākļos, piemēram, gleznā “Fregate uz jūras” (Фрегат на море, 1883). Arī mūsdienu autori, kā Gordons Frikerss (Gordon Frickers), savās gleznās attēlo buru kuģu laikmeta fregates, piemēram, minētais autors gleznā “Nelsona četras fregates” (Nelson’s Four Frigates). Ir arī moderno fregašu gleznas, piemēram, Mārtena Platjes (Maarten Platje) glezna “Van Speika klases fregates” (Van Speijk class frigates), un citas G. Frikersa Lielbritānijas fregašu gleznas, kā “Fregate, “HMS Somerset”” (Frigate, HMS Somerset).

Piemērs daiļliteratūrā ir Džona Vingeita (John Wingate) romāns “Fregate” (Frigate, 1988) sērijā par Auksto karu.