Ančupānu lakoniskais memoriālais ansamblis sastāv no arhitekta veidotas divlīmeņa telpiskās vides un skulptūras, kas pēc tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas ieceres simbolizē dzīves nepārtraukto atjaunotni.

Arhitekts Alfonss Ķišķis (Alfonsas Kiškis), tēlniece R. Kalniņa-Grīnberga.

Ančupānu mežā, bijušās aizsargu šautuves vietā, 1941. gadā no augusta līdz novembrim tika nošauti un apbedīti ebreji, 1942. gadā – daļa iznīcinātā Audriņu ciema iedzīvotāju, tostarp romi, padomju partizāni vai Sarkanās armijas gūstekņi un citas neidentificētas personas skaitā no 1300 līdz 2000. Vācu armijai atkāpjoties, upuru mirstīgās atliekas tika atraktas un sadedzinātas.

Ideja par memoriāla būvi radās 20. gs. 60. gadu otrajā pusē; līdz tam laikam Ančupānu mežā notika piemiņas pasākumi, bet laika gaitā teritorija tika pamesta un aizauga.

Memoriālo ansambli atklāja 1973. gadā. Arhitekts apbedījumu vietas norobežoja ar zemu laukakmeņu mūri, ar laukakmeņiem bruģēts ceļš ved uz segtām kāpnēm, pa kurām var nokļūt 5 m augstākā terasē, kur atrodas skulptūra un kas bija paredzēta kā piemiņas sapulču vieta. Uz sienas blakus kāpnēm atrodas uzraksts “Viņi mira, lai dzīvotu tu” atbilstoši padomju okupācijas propagandas idejai par jēgpilnajiem upuriem cīņā ar “fašistiskajiem” iebrucējiem.

Memoriāla celtniecību uzraudzīja Rēzeknes Tautas deputātu padomes izpildkomiteja, bet darba rezultātam bija lielas kvalitātes problēmas, kas bija ierasta prakse padomju okupācijas laika būvniecībā.

Ansamblis atrodas Verēmu pagasta Kolna Ančupānos (Rēzeknes novads).

Memoriāla projektēšanas prakse bija neierasta šā žanra objektiem – A. Ķišķim iepatikās R. Kalniņas-Grīnbergas sievietes skulptūra vienā no lielajām 20. gs. 60. gadu otrās puses republikāniskajām izstādēm, tāpēc viņš uzaicināja tēlnieci to realizēt lielā izmērā kā ansambļa galveno idejisko akcentu. Tā tika izveidota kā 4 m augsta bronzas skulptūra, kas atveido viegli izliektu sievietes figūru kupliem matiem, kuras paceltajās rokās atrodas mazs bērns un ābols. Kopmasā un siluetā figūra asociējas ar ābeli, ko pasvītro raupji fakturētais sievietes figūras ietērps. Kompozīcijas sākotnējā iecere ir saglabāta, skulptūras stilistika atbilst tā laika latviešu tēlniecības dekoratīvajai ievirzei, kuru bez R. Kalniņas-Grīnbergas spilgti pārstāvēja arī Ēvī Upeniece un citi.

Tēlniece uzskatīja par novatorisku bērna figūras atvirzīšanu no sievietes ķermeņa; viņa uzskatīja skulptūru par pieminekli dzīvībai, ne nāvei. Māte un ābele viņas koncepcijā ir mūžīgās dzīves un tautas mūžīgās atjaunotnes plastiska metafora.

Ansambļa arhitektoniskā daļa tika restaurēta 2012.–2013. gadā Latvijas, Igaunijas un Krievijas Federācijas pārrobežu sadarbības projekta ietvaros. Apkārtne ir labiekārtota, un pašlaik memoriālais ansamblis ir daļa no Ančupānu atpūtas meža parka.

R. Kalniņa-Grīnberga tika apbalvota ar Latvijas PSR Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības prēmiju (1974). A. Ķišķim prēmiju nepiešķīra, jo viņš bija dienējis Latviešu leģionā, 1948. gadā apcietināts un izsūtīts. Ik gadu 4. janvārī un 8. maijā memoriālā notiek piemiņas pasākumi.