Latvijas vēsturiskās attīstības rezultātā senāko periodu kapa pieminekļu ir samērā maz; to intensīvāka darināšana aizsākās 19. gs. Individuālo kapu pieminekļu uzplaukuma laiks ir 20. gs., kad tapa arī nozīmīgākie memoriālie ansambļi.

Memoriālā tēlniecība Latvijā parādījās līdz ar akmens celtniecību un viduslaiku mākslas formu ieviešanos. Senākā apbedījumu forma ir kapa plāksnes baznīcā, kuras ieviesās no 12. gs. beigām un 13. gs. sākuma. Tās ir saglabājušās viduslaiku baznīcās (Rīgas Domā un citur), tām nav skulpturālas formas.

Plākšņu skaits un plastiskā kvalitāte palielinājās 15. gs. Kvalitatīvāk saglabājusies sienā iekaltā Livonijas ordeņa mestra Johana Freitāga fon Loringhofes (Johann Freytag von Loringhofe, 1494) un Hermana fon Brigeneja (Hermann von Brüggeney, gen Hasenkamp, 1549) kapa plāksnes Svētā Jāņa baznīcā Cēsīs. H. Brigeneja  plāksnē figūru ietver renesanses pusloks, kas liecina par jaunā stila ienākšanu viduslaiku tradīcijā. Jauna plastiskā tradīcija figūras atveidā ir redzama nevācu priestera Kristiana Mihaelisa (Christianus Michaelis) kapa plāksnes fragmentā no Rīgas Doma baznīcas (1552,  Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs).

Vēlākā viduslaiku tradīcijā ar renesanses elementiem ir darināta Rīgas arhibīskapa Vilhelma fon Brandenburga (Wilhelm von Brandenburg) kapa tumba, kas nozīmē, ka tā darināta Rietumos izplatītā formā – horizontāli novietota plāksne ar apjomīgu gulošu nelaiķa figūru ar amata atribūtiem (1563, atrodas Rīgas Domā). Latvijā tas ir vienīgais šāds piemērs, kas laika gaitā ir stipri cietis.

Šajā laikā baznīcās sāka izvietot epitāfijas – ar apbedījumu nesaistītus plākšņveida objektus, kas iemūžina cilvēka piemiņu. Tās darināja galvenokārt 16. un 17. gs.

Renesanses un manierisma laika iezīmes parādījās figūras ietvarā, ieviešot klasiskos dekoratīvos elementus. Tādas ir vienīgās Latvijā saglabājušās sienas kapenes – bīskapa Patrīcija Nidecka (Andrzej Patrycy Nidecki) apbedījums Cēsu Svētā Jāņa baznīcā, kura plāksnē nelaiķa figūra atveidota guloša (kā tas bija pieņemts), bet nosacīti – it kā saplacināta (1588). Viens no plastiskā ziņā profesionālākajiem darbiem ir Gotharda Eferna (Gothard Effern) kapa piemineklis Neretas baznīcā (1596). Pieminekļa kompozīcija risināta kā trīsjomu arkāde, vidējā – ceļos nometies jauneklis (G. Eferns bija 18 gadu vecs burggrāfa dēls, gāja bojā noslīkstot). Piemineklim piemīt savam laikam izsmalcināta plastika, pārdomāts dekoratīvo motīvu lietojums.

Baroka laikmetā sākās memoriālās interjera plastikas apsīkums. Apbedījumi interjeros varēja būt kā kapenes vai tās fasāde – fon Rautenfeldu (von Rautenfeld) ģimenes kapenes Rīgas Svētā Pētera baznīcā (1755). 1772. gadā Krievijas cariene Katrīna II (Екатерина II Алексеевна) izdeva likumu, kas aizliedza mirušos apbedīt baznīcās. Turpmāk turīgās ģimenes savas kapenes cēla priekšpilsētā ierīkotās kapsētās.

No 19. gs. klasicisma un romantisma laika labas memoriālās tēlniecības ir saglabājies maz – Melngalvju biedrības vecākā Kristiana fon Rūendorfa (Christian von Ruhendorf) kapa piemineklis urnas veidā (1803, tēlnieks Frīdrihs Hāgemans, Carl Friedrich Hagemann), atradās Jāņa kapsētā Rīgā (pašlaik Rundāles pils muzejs), un Šarlotes Margaretes fon Līvenas (Charlotte Margarete von Lieven) kapa piemineklis Mežotnē (pēc 1828, tēlnieks Paolo Triskorni, Paolo Triscorni, pašlaik Rundāles pils muzejā), darināts pēc slavenā itāļu klasicista Antonio Kanovas (Antonio Canova) pāvesta Klementa XIV (Clemente XIV) kapa pieminekļa daļas (1787–1792, Svēto Apustuļu baznīcā Romā). Slavenu paraugu izmantošana ir 19. gs. raksturīga mākslas metode.

19. gs. kā kapa pieminekļus izmatoja obeliskus, tajos reizēm atveidoja iemūžināmās personas portretu reljefā, piemēram, Ata Kronvalds kapa piemineklis Vecpiebalgas kapos (1893, tēlnieks Augusts Folcs, August Volz). 20. gs. sākumā šajā jomā sāka darboties arī pirmie latviešu tēlnieki – Emīla Dārziņa obeliska veida pieminekli Mārtiņa kapos dekorēja Teodora Zaļkalna  un Burkarda Dzeņa darināti reljefi (1913).

20. gs. pirmajā pusē palielinājās pasūtījumu daudzums, tapa nozīmīgi darbi. Visvairāk profesionālu tēlnieku darinātu kapa pieminekļu 20. gs. ir Pirmajos un Otrajos Meža un Raiņa kapos Rīgā. Profesionāla tēlnieka darināts figurāls piemineklis ir ekskluzīvs kapavietas noformējums un kapsētās ārpus Rīgas tie ir reti sastopami.

Latviešiem kapa piemineklis 20. gs. ir nepretenciozs, samērīgs, atturīgs dekoratīvo elementu izmantojumā, visbiežāk tēlnieki izmanto dabisko akmens tekstūru un pašas figurālās formas dekoratīvās kvalitātes. Šajā laikā kapa pieminekļa žanrā strādāja tādi tēlnieki kā Kārlis Jansons, Kārlis Zāle, T. Zaļkalns, Kārlis Zemdega, Žanis Smiltnieks, Konstantīns Rončevskis, Emīls Melderis, B. Dzenis, Jānis Briedis. Starp šajā laikā tapušajiem pieminekļiem latviešu tēlniecībai īpaši nozīmīgi ir K. Zemdegas Raiņa kapa piemineklis Raiņa kapos (1935) un K. Jansona Jāņa Čakstes kapa piemineklis (1935) Pirmajos Meža kapos.

20. gs. otrajā pusē kapa pieminekļi kļuva stilistiski daudzveidīgāki, figurālie pieminekļi iekļāvās kopējā latviešu monumentālās tēlniecības attīstības virzībā, parādījās arī netradicionālas abstraktas formas. Pieminekļi joprojām tika darināti no granīta vai citām akmens šķirnēm, to kompozīcijās reizēm tika lietoti arī bronzas elementi (lielākoties nav saglabājušies). Kapa pieminekļus darināja gandrīz visi tēlnieki monumentālisti, kas strādāja akmenī. Bez aktīvajiem vecmeistariem strādāja arī Valdis Albergs, Rūdolfs Alders, Kārlis Baumanis, Ojārs Breģis, Aleksandra Briede, Arta Dumpe, Ojārs Feldbergs, Harijs Fišers, Biruta Grīsle, Jānis Karlovs, Marta Lange, Juris Mauriņš, Raimonds Muzikants, Līvija Rezevska, Oļegs Skarainis, Arnolds Skribnovskis, Harijs Sprincis, Vilnis Titāns, Jānis Zariņš, Egons Zvirbulis un citi. Radoša veiksme memoriālajā žanrā šajā periodā bija netradicionāli dinamiskais un plastiski vitālais tēlnieka Aivara Gulbja bronzā atlietais piemineklis rakstniekam Vilim Lācim Pirmajos Meža kapos (1974, arhitekts Juris Skalbergs).

Memoriālo ansambļu attīstība Latvijas mākslā sākās līdz ar Rīgas Brāļu kapu izbūvi (1924–1936, tēlnieks K. Zāle, arhitekti Pēteris Feders, Aleksandrs Birzenieks, dārza arhitekts Andrejs Zeidaks). Modernisma arhitektūras ģeometrizētā formu valoda sintētiskā vienībā apvienojas ar K. Zāles darinātām 11 skulptūrām, kurās tēlnieka individuālā stila robežās masu ģeometriskie ritmi apvienoti ar nacionālā stila detaļām un klasisku mēra izjūtu. Rīgas Brāļu kapi spēcīgi ietekmēja memoriālo ansambļu attīstību pēc Otrā pasaules kara.

Pēc Otrā pasaules kara beigām notika vairākas okupācijas varas rosinātas aktivitātes pieminekļu jomā, tika iekārtotas Sarkanās armijas kareivju brāļu kapu vietas; skulpturāli pieminekļi vai reljefi ir apmēram 50 kapsētās.

Raksturīgu sociālistiskā reālisma pieminekļu nav daudz. 20. gs. 40.–50. gados tēlnieki darināja pieminekļu etalonus, kurus atlēja betonā. 20. gs. 60. gados vairumu no tiem likvidēja. Līdz mūsdienām saglabājušies un restaurēti ir Vladimira Rapiķa pilnfigūras pieminekļi Auces (1948–1950) un Bejukroga (1953, Blīdenes pagastā) kapos. Par veiksmīgu arī no mūsdienu viedokļa var uzskatīt V. Rapiķa kompozīciju ar uz viena ceļa nometušos sarkanarmieti, kas noliektu galvu godbijīgi piemin kritušos. Šī kompozīcija ir saglabājušies Šķibes (Bērzes pagastā), Tīlaišu (Auru pagastā), Biržu (Džūkstes pagastā), Jaunpilī (1957 vai 1958). Figūras poza ir atbilstoša, detalizācija mērena un savā laikā tas bija ekonomisks, pietiekoši estētisks un ideoloģiskiem simboliem neapgrūtināts piemineklis. Šī laika pieminekļi ir arī Turaidā, Jelgavā, Baltinavā un citur. Labi uzturēts sociālistiskā reālisma piemineklis ir Leonīda Grabinska piemineklis Pokrova kapos Rīgā (20. gs. 50. gadi). Tas ir profesionāli labi veidots, patētisks un detalizēts, kvalitatīvs sava laika stilistikas piemērs.

20. gs. 50. gadu otrajā un 60. gadu pirmajā pusē kapu pieminekļi kopumā bija lakoniski, statiski, parasti divfigūru, darināti gan akmenī, gan betonā. Tādi ir pieminekļi kapsētās Dobelē (1956, tēlnieki V. Albergs, Ļevs Bukovskis, Alberts Terpilovskis), Buļos (Zvārtavas pagastā, 1958, tēlnieks J. Mauriņš, arhitekts Bruno Artmanis).

Viens no pirmajiem granīta pieminekļiem bija veltīts nacistu upuriem (faktiski, gūstā nokļuvušajiem sarkanarmiešiem) ir Ēvi Upenieces divfigūru kompozīcija ar stāvošas sievietes un uz viena ceļa nometušos karavīru figūrām Ziepniekkalnā, Rīgā (1956).

Brāļu kapu pieminekļiem visumā raksturīgi nepārspīlēti izmēri, granīts kā vietējais materiāls un 20. gs. 60. gadu sākumā vēl nosacīta tautastērpa atveidošana, saglabājusies no sociālistiskā reālisma, piemēram, piemineklī Ludzā deviņu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības varoņu kapa vietā (1963, tēlnieks Jānis Zariņš).

Tā dēvētā “skarbā stila” vispārinājums un  statiskums piemīt Gulbenes kapu četrām figūrām – karavīram un trīs sievietēm (iespējams, māsa, sieva, un māte; 1968, tēlnieces Gaida Grundberga un Ilga Zandberga, arhitekts Georgs Barkāns). Savukārt Vietalvas piemineklī kompozīcija sastāv no kaparā kaltas Lāčplēša un Melnā bruņinieka cīņas skata, stilistiski ar nelielām retroromantisma iezīmēm un betonā atlieta zvanu torņa ar vienmēr klusējošiem zvaniem (1968, tēlnieki V. Albergs, Zenta Zvāra, arhitekts Edgars Šēnbergs). 

Turpmākajā periodā kapu pieminekļiem raksturīga dekoratīva stilizācija un skarbi romantiska noskaņa, piemēram Bulduru kapsētā (Jūrmala, 1967–1979, tēlnieks Jānis Karlovs, arhitekts Leonīds Alksnis). Ar izcilu plastisko talantu un radošu izdomu apveltītā tēlniece Arta Dumpe ir darinājusi kaparā kalto Sarkanās armijas karavīru kapu dekoratīvo pieminekli Balvos (1979, arhitekte Karīna Daujāte), kā arī ģeometrizējošā modernisma formās traktētos pieminekļus Valkā (1984, arhitekti Arno Heinrihsons, Jānis Dripe), un tematiskajā ziņā atšķirīgu – leģionāru memoriālu Lestenē (2003, arhitekts Edvīns Vecumnieks).

Sarkanarmiešu un mūsdienās arī holokausta upuru memoriāls stilizētas liepas veidā ir izveidots Valmierā (1985, tēlnieki Zigrīda un Juris Rapa, arhitekts Jānis Lejnieks un citi). Nīkrāces piemiņas ansamblim tika izvēlēta klasiskā Pietà kompozīcija izteikti masīvās granīta formās (1979, tēlniece L. Rezevska, arhitekts Dzintars Driba). Tēlnieku darināti sarkanarmiešiem veltīti pieminekļi ir redzami Krāslavā, Indrā, Alūksnē un daudzviet citur.

Civiliedzīvotāju upuru piemiņa iemūžināta memoriālajā ansamblī Ančupānos (1973, Rēzeknes novads, arhitekts Alfonss Ķišķis, Alfonsas Kiškis, tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga). Ansamblis ir arhitekta radošās ieceres rezultāts, uzaicinot tēlnieci monumentālā izmērā realizēt izstādes skulptūru “Māte ābele”, kas pauž dzīves un tautas nepārtrauktās atjaunotnes ideju.

Memoriālais ansamblis Salaspils soda nometnes vietā ir labākais 20. gs. 60. gadu modernisma stilistikas piemērs un, papildināts ar muzeja ekspozīciju (2018), joprojām emocionāli iedarbīgs, informatīvs un aktuāls (1967, arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs (Олег Николаевич Закаменный), tēlnieki Oļegs Skarainis, Ļ. Bukovskis, J. Zariņš). Brutālisma stilā celtā ieeja “Uzlauztā siena”, atbalstīta pret kontrastējošu, ar labradorītu apdarinātu bloku, paver skatu uz bijušā nometnes laukumā izvietotām oļu betona skulptūrām “Nesalauztais”, “Pazemotā”, “Māte” un četru tēlu grupa “Protests”. Atbilstoši tā laika nostādnēm par pretošanos nacistu represijām, katrs tēls pauž domu par cilvēka gara stingrību un nesalaužamību. Memoriāla skulptūras ir kvalitatīvs sociālistiskā modernisma risinājums ar tam raksturīgo spēcīgo formu vispārinājumu.

Ansambļa autori 1970. gadā saņēma Ļeņina prēmiju – padomju okupācijas laikā augstāko apbalvojumu arhitektūrā un mākslā.

Nacistu terora upuriem un holokaustam ir veltīti daži pieminekļi, piemēram, Audriņos, Preiļos, Rumbulā un citur.

Mūsdienās Latvijā ir ap 4500 kapsētu. Pieminekļus galvenokārt gatavo akmeņkaļu darbnīcas no ievesta akmens, tiem ir dažādas konfigurācijas, arī kā neregulāras plāksnes.

Pieminekļus darina arī individuāli pēc pasūtītāja vēlmes; ja tam ir figurāls motīvs (reti), tad tā autors visbiežāk nav zināms. Izņēmums šajā ziņā ir kapa piemineklis juristam, vienam no 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas autoriem Romānam Apsītim Ikšķiles kapos (2025, tēlnieki Rūta Patmalniece un G. Panteļejevs).

Stiklu kapa pieminekļos izgatavo mākslinieka Ernesta Vītiņa uzņēmums Glasstone, un tie visbiežāk ir abstraktā formā.