Dekoratīvās tēlniecības attīstība Latvijā saistīta ar Latvijas teritorijā notiekošajiem sociāli ekonomiskajiem procesiem un kontaktiem ar citiem reģioniem. Tās attīstība ir nevienmērīga, izteiktas aktivitātes šajā jomā vērojamas samērā vēlu – 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, brīvi stāvošo dekoratīvo skulptūru darināšanā – 20. gs.

Nozīmīgākā viduslaiku dekoratīvā tēlniecība ir 13. gs. Rīgas Doma stilistiski dažādā (un daudzskaitlīgā – 240 objektu) būvplastika. Tā sastopama baznīcas fasādes altāra daļā, ziemeļu perspektīvajā portālā, bet lielākā tās daļa baznīcas un kapitula zāles interjera un krustejā kā saišķu pīlāru, kapiteļu, konsoļu un kolonetu (mazu dekoratīvu kolonnu) rotājums. Motīvu skaitā ir lapas, pumpuri, palmetes, vijumi un citi, kuru starpā reizēm iekļautas stilizētas cilvēku galvas.

Lokāli nozīmīgas ir Rīgas Svētā Jēkaba baznīcas altāra kora zelmiņa konsolītes, kā arī pašlaik Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā esošais kapitelis ar tā dēvētā Heisterbahas mūka atveidu.

Sākot ar 17. gs. otro pusi, klasiskajā orderu arhitektūrā ieviesās dekoratīvās būvformas – pilastri un kolonnas ar kapiteļiem, klasiskas dzegas un citas dekoratīvās detaļas. Dekoratīvo motīvu ziņā saglabājas manierisma formas, ko pakāpeniski nomainīja baroka un rokoko plastiskā ornamentika. Straujāka attīstība sākās pēc Ziemeļu kara postījumu likvidēšanas, baroka un rokoko formas bija populāras līdz 18. gs. 60.–80. gadiem. Krāšņāk dekorētās celtnes šajā laikā ir Rundāles pils (arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli, Francesco Bartolomeo Rastrelli), kur interjerā augstvērtīga ir Johana Mihaela Grafa (Johann Michael Graff) un viņa palīgu stuka rotājumi, un Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāle (arhitekts Johans Mihaels Dorns, Johann Michael Dorn) ar efektīgo interjera apdari rokoko stilā. Laikmeta ornamentālo motīvu lietošana baznīcu iekārtas priekšmetos – altāra retablā, kancelē, ērģeļu luktā kokgriezēju izpildījumā ir izmantota vairākās baznīcās, piemēram, Liepājas Svētas Annas baznīcā (1697), Lestenes luterāņu baznīcā (1704–1709), Landzes luterāņu baznīcā (1701) un citur. Nozīmīgs šai ziņā bija Nikolausa Sefrensa (Nicolaus Söffrenz) jaunākā un viņa darbnīcas devums, kokā strādāja arī citi meistari.

Klasicisma laikā, kad estētiskie ideāli bija orientēti uz vienkāršību, celtņu būvdekorā izmantoja orderu formas, tās traktējot gan dekoratīvi, gan tuvāk klasiskajiem paraugiem. Tas nozīmēja, ka orderu formas varēja zaudēt dekoratīvo lomu un kļūt par konstrukciju (piemēram, portiks pie ieejas ēkā). Piļu parku rotāšanai vietējā elite pirka skulptūras, kas vairumā gadījumu nav saglabājušās. Lokālā vidē nozīmīga ir tā dēvētā Kanovas vāze (18. gs. beigas, atrodas Alūksnes Jaunās pils muzejā).

Historisma (vai eklektisma) laikā celtņu dekorā izmantoja dažādu stilu (neorenesanses, neobaroka un citu) būvdekoru, kas ir saistāms ar romantisko dzīves izjūtu un augstu novērtētām pagātnes mākslas vērtībām – uzskatāmi tas parādījās tieši īres namos, kurus Rīgā cēla visvairāk. Arī baznīcās ir vērojamas historisma pazīmes – Rīgas Doma neogotiskajā altāra retablā (Johana Vilhelma Krauzes, Johann Wilhelm Krause, mets, izpildītājs Augusts Gothilfs Heibels, August Gotthilf Heubel, 1817) vai kanceles nebarokālajās Pētera Jozefa Imhofa (Peter Joseph Imhoff) sakrālajās skulptūrās.

Dekoratīvajā tēlniecībā 19. un 20. gs. mijā nozīmīga bija tēlnieka Augusta Folca (August Volz) ierašanās Rīga un darbnīcas nodibināšana. Viņš bija ieguvis akadēmisku izglītību un kā tēlnieks tradicionālists ļoti produktīvi darbojās sabiedrisko celtņu, īres namu un privātmāju dekorēšanā, piemēram, veidoja Rīgas pilsētas meiteņu skolas (mūsdienās pamatskola “Rīdze”) fasādes skulptūras (1881–1884), strūklakas skulptūru “Nimfa” (1888, bronzas kopija 1987) pie Rīgas 1. pilsētas (vācu) teātra ēkas (mūsdienās Latvijas Nacionālais operas un baleta teātris), bruņinieka Rolanda statuju Rātslaukumā (1894, kopija 1999) un daudzas citas.

19. un 20. gs. mijā Rīgā darbojās 30 tēlniecības uzņēmumu; no tiem vairums tikai dažus gadus. Viens no nozīmīgākajiem bija Otto&Wassil, kuru dibināja poļu tēlnieks Zigmunts Oto (Zygmunt Otto) un Osvalds Vasils, kurš dekorēja Rīgas Otrā teātra (mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris) interjeru (arhitekts Augusts Reinbergs, 1902) un fasādes vairākiem īres namiem, kā arī Ferdinanda Vlašeka (Ferdinand Vlašek) un Lotze&Stoll (Marks Oto Loce, Mark Otto Lotze, un Vilhelms Štolls, Wilhelm Stoll) uzņēmumi.

Kā jauna parādība 19. un 20. gs. mijā arhitektūras dekorā ienāca jūgendstils (1898–1914) ar krasi atšķirīgu motīvu klāstu. Ēku dekorēšanai eksterjerā un interjerā izmantoja augu valsts motīvus – dažādus ziedus (lilijas, rozes, magones un citus), kokus (ozols, ābele, priede ar čiekuriem), dzīvnieku valsti ornamentā varēja pārstāvēt gulbis, pūce, pāvs, lauva, lācis, čūska, tika izmantotas arī ideāltipa cilvēku figūras, jo īpaši sieviešu galvas ar kupliem, šķipsnās plīvojošiem matiem. Motīvu skaits bija liels, tos lietoja galvenokārt īres mājās. Ļoti lielā cieņā bija līnija – gan liekta un saspringta, gan taisna, kas veidoja jūgendstila ģeometrizēto variantu. Paralēli jūgendstilam izveidojās nacionālais romantisms, kad vairāk uzmanības pievērsa būvapjomiem un virsmas apdares materiāliem, kā arī neoklasicisms, kas no jauna atgriezās pie orderu formām un antīkās mitoloģijas tēliem. Viens no iespaidīgākajiem neoklasicisma objektiem ir Rīgas pilsētas Mākslas muzejs (mūsdienās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 1903–1905, arhitekts Vilhelms Neimans, Wilhelm Neumann, tēlnieks A. Folcs).

Laikā pēc Pirmā pasaules kara līdz 20. gs. 30. gadu beigām dekoratīvā tēlniecība bija mazizplatīta, ko noteica funkcionālisma attīstība arhitektūrā, joprojām esošais neoklasicisms. Rihards Maurs darināja dažas baseina skulptūras un sadarbībā ar Jēkabu Legzdiņu kinoteātra Splendid Palace dekoratīvo noformējumu neobaroka / neorokoko stilā, kas lokālajā vidē bija izņēmuma objekts (1923, stuks).

Pēc padomju otrreizējās okupācijas dekoratīvā tēlniecība bija ļoti populāra, bet drīz vien pēc Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, იოსებ სტალინი) nāves lielākā daļa skulptūru tika likvidētas, bieži nekvalitatīvā izpildījuma dēļ. Tās bija figurālas žanriskas kompozīcijas, arī animālijas, kuras uzstādīja pilsētās un laukos. Skulptūras tiražēja pēc profesionālu tēlnieku veidotiem modeļiem, tās atlēja betonā un krāsoja baltas vai bronzēja, tām vajadzēja radīt pseidoidilliskas dzīves ilūziju; sarunvalodā tās dēvēja par “baltajiem šoseju spokiem”. Saglabājušās ir Leas Davidovas-Medenes “Tautumeita” (1951, betons) Lizumā un Pūču ciemā Vānē. Ir zināmas vairākas Irmgardes Lāčgalvas-Kaminskas skulptūras “Lācītis ar medus podu” (20. gs. 50. gadu vidus, betons), tās atrodas Ogrē, Jelgavā un citur. Jūrmalā, Majoros, ir saglabājusies Vladimira Rapiķa skulptūra “Lāčplēša cīņa ar pūķi” (1953, betons, pēc restaurācijas zobens un vairogs no metāla), kas sākumā bija strūklaka baseinā ar varžu figūriņām apkārt.

Tēlniecība dinamiskāku attīstību uzsāka pēc 1958. gada Baltijas valstu tēlnieku kopizstādes, pirmo reizi izstāžu skulptūras sāka izvietot brīvā dabā. Dekoratīvās tēlniecības attīstību stimulēja Skulptūru dārza atvēršana 1967. gadā pie Pionieru pils (mūsdienās Rīgas pils). Kopš 1972. gada aizsākās tēlniecības kvadrinnāles, kā arī lokāli tēlniecības simpoziji (piemēram, Valmierā), kas veicināja interesi par skulptūru izvietošanu dabas vidē. To stilistika  bija daudzveidīga, un nozīmīga bija modernisma formveides ienākšana, piemēram, Aivara Gulbja darbā “Trīs mūzas” (1967, bronza, atradās LPSR Valsts krievu dramatiskā teātra vestibilā (mūsdienās Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris); pašlaik atrodas Raganas ciema bibliotēkas fasādē).

Pirmās brīvdabas skulptūras bija izstāžu darbi Bastejkalnā un kanālmalas apstādījumos, piemēram, Līvijas Rezevskas “Rīts” (1970, granīts). Veiksmīgākā dekoratīvai lomai ir Pārslas Zaļkalnes “Miera deja” (1970, alumīnijs). Skulptūru izvietošanā nebija vienotas programmas, tās varēja būt dažādās vietās – Artas Dumpes “Jaunība” (1972, bronza, skvērā Prūšu ielā 2), “Gulbis” (1985, bronza, Rīgas pils dārzā), Ellas Leimanes abstraktā kompozīcija “Mātes sirds” (1970, granīts) Ziedoņdārzā un citas.

Padomju okupācijas laikā attīstījās sīkplastika, īpaši porcelāna, ko darināja Rīgas porcelāna fabrikas mākslinieki (Levons Agadžanjans, Լևոն Աղաջանյան,  Beatrise Kārkliņa un citi), kā arī tautas meistaru sīkplastika glazētā mālā (Polikarps Čerņavskis, Andrejs Paulāns, Antons Ušpelis un citi).

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sava laika idejiski nozīmīgākais skulpturālais  komplekss ar dekoratīvām kvalitātēm atrodas Turaidas pils muzejrezervāta teritoriju (tēlnieks Indulis Ranka, idejas autore muzjerezervāta direktore Anna Jurkāne, arhitekti Jānis Rozentāls un Ilgvars Batrags, dārza speciālisti Aivars Irbe un Rūta Brice).

Parku atklāja 1985. gadā; laikā līdz 1991. gadam ar tiešās kalšanas paņēmienu I. Ranka izkala 17 masīvas, vispārinātas granīta skulptūras, veltītas tautasdziesmai kā tautas gudrības, dzīvesziņas un vitalitātes avotam. Vēlāk skulptūru skaitu palielināja līdz 26. Tēlnieku iniciētais skulptūru parks tika izveidots Mārupītē Rīgā (I. Ranka, Ligita Ulmane, Pārsla Zaļkalne, Ojārs Breģis, Jānis Nagliņš, (no 1975. gada līdz 20. gs. 90. gadu sākumam).

Vizuāli efektīgākā un lielākā dekoratīvā skulptūra ir Jāņa Karlova “Loka šāvējs” (“Strēlnieks”) pie termoelektrostacijas kompleksa Aconē (1981, vara kalums, arhitekts Aivars Bērziņš). Loka šāvējs ir risināts ekspresīvās, masīvās un ģeometrizētās formās kā spēka un enerģijas iemiesojums un atbilst atrašanās vietai – blakus termoelektrocentrāles kompleksam.

No 20. gs. 90. gadiem, kad Latvijas tautsaimniecība pārdzīvoja strukturālu krīzi un valsts pasūtījumu vairs nebija, aktivitātes mākslā un arī tēlniecībā samazinājās.

Tradicionālās dekoratīvās tēlniecības robežas kļuva nenoteiktas, kā tas redzams, piemēram, Pedvāles mākslas parkā. 1991. gadā Ojārs Feldbergs iegādājās tur īpašumus un pakāpeniski sāka attīstīt dažādas aktivitātes, simpozijus, rezidences, uzstādīja skulptūras un netradicionālus objektus. No 2018. gada Pedvālē ir Mākslas parks nepilnu 100 ha platībā.

Dekoratīvo tēlniecību Latvijā tēlnieki attīsta  kā pašvaldības, privātus vai korporāciju pasūtījumus, piemēram, Andris Vārpa “Gaismas strūklaka” Valmierā (2008, bronza), Olga Šilova “Rīgas torņu skaitītājs” Rīgā, Ķīpsalā (2007, bronza), “Jūrava un peldētājs” Jūrmalā (2005, alumīnijs, betons), Gļebs Panteļejevs “Lāses” pie Ventspils Augstskolas (2000, alumīnijs, granīts), “Doroteja” Elejas muižas parkā (2019, tērauds, čuguns, akrils, LED gaismas) un citi.

Tēlnieki darina arī stilistiski dažādas strūklaku skulptūras, piemēram, G. Panteļejeva “Lietussargs” Ventspilī (2019, bronza, granīts), Kārļa Īles “Medus pilieni” Saldū (2008, nerūsošais tērauds, granīts) un “Jelgavas students” Jelgavā (2013, bronza), Intas Bergas un Jura Gagaiņa “Saules laiviņas” Ventspilī (2000, akmens, nerūsošais tērauds), Igora Dobičina “Kuģu vērotājs” Ventspilī  (2002, granīts) un citas.

21. gs. aktīvi tiek attīstīts Paula Jaunzema abstrahēto granīta Akmens skulptūru parks Vakarbuļļos Rīgā (aizsākts 20. gs. beigās).