Jēkabs Gustavs Krievijā ieguva apriņķa kara priekšnieka statusu un pieredzi, Latvijā ieņēma Valmieras kara apriņķa priekšnieka amatu, bija arī Valmieras pilsētas vecākā vietas izpildītājs.

Dzimis māju saimnieka Pētera un Marijas Gustavu ģimenē, kristīts Trikātas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Mācījās Trikātas draudzes skolā, 1883.–1884. gadā mācījās Baltijas skolotāju seminārā (nebeidza). Nokārtoja savvaļnieka pārbaudījumu Aleksandra ģimnāzijā Rīgā. 10.1886. iestājās Čugujevas kājnieku junkurskolā (Чугуевское пехотное юнкерское училище; 09.1888. beidza ar I šķiru).

Precējies ar ierēdņa meitu Konstanci Bando, adoptējis Zelmu Rozāliju (dzimusi 01.1903.).

01.07.1885. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā, 18. Vologdas kājnieku pulkā Čerņigovā (tagad Černihiva Ukrainā). Pēc junkurskolas beigšanas no 11.08.1888. podpraporščiks tajā pašā 18. Vologdas kājnieku pulkā. 22.11.1888. paaugstināts par virsnieku (podporučiku), pārvietojot uz 36. kājnieku rezerves kadru bataljonu Ivangorodas cietoksnī (tagad Demblina Polijā). 03.1889. bataljons pārdēvēts par 2. Ivangorodas cietokšņa kājnieku bataljonu. 23.05.–27.06.1891. komandējumā 4. sapieru brigādē Varšavā, kur izgāja apmācības kursu sapieru specialitātē. No 07.1892. bataljona tiesas lietvedis, no 02.1893. – ieroču pārzinis. Poručiks (05.1893.). 11.11.–15.12.1894. komandējumā virsnieku strēlniecības skolā (iepazīšanās ar trīslīniju šautenes lietošanas pamatprincipiem). 01.1897. bataljons pārdēvēts par 2. Ivangorodas cietokšņa kājnieku pulku. Štābkapteinis (11.1900.). No 09.1904. bija 7. rotas komandieris. Kapteinis (29.12.1904.). Pēc cietokšņu pulku izformēšanas 10.1910. pārvietots uz 2. strēlnieku pulku Plockā (Polijā), 3. rotas komandieris. 03.1912. paaugstināts par apakšpulkvedi un pārvietots uz 67. Tarutinas kājnieku pulku Holmas guberņā (tagad Polijā), 3. bataljona komandieris. 16.07.–16.08.1912. komandējumā sapieru mācību nometnē Povonzkos pie Varšavas iepazinās ar praktiskās kara inženiermākslas pamatprincipiem. No 10.1912. arī unteroficieru skolas pārzinis. 24.02.–02.05. komandējumā Holmā, apriņķu kara priekšnieku kandidātu apmācībās. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma no 13.08.1914. pulka sastāvā piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Polijā. 26.08.1914. kaujas laikā guva labās kājas lūzumu, evakuēts uz lazareti Holmā. Pēc izveseļošanās 11.01.1915. atgriezās pulkā, turpināja piedalīties kaujās Polijas teritorijā. 18.03.1915. slimības dēļ ievietots slimnīcā Varšavā, pēc evakuācijas (atkāpšanās no Polijas teritorijas) uz Rīgu ar Daugavpils kara apriņķa priekšnieka pavēli 24.05.1915. kā izveseļojies izslēgts no Rīgas kara hospitāļa slimnieku saraksta. Turpat viņu iecēla par abu izveseļojošos karavīru komandu priekšnieku. 16.06.1916. pārvietots Daugavpils kara apriņķa virsnieku rezervē, no 15.10.1916. Lugas apriņķa kara priekšnieks (20.04.1917. apstiprināts). Pulkvedis (06.06.1917.). Pēc lielinieku apvērsuma pārvaldes un tās konvoja karavīru pilnsapulcē 20.12.1917. ievēlēts savā iepriekšējā amatā. 25.01. apriņķa kara priekšnieka pārvalde ar Kara lietu tautas komisariāta rīkojumu pārdēvēta par Rezerves daļu, apstiprināts par tās priekšnieku. Pēc pilnīgas vecās armijas demobilizācijas pasākumu veikšanas un bijušo iestāžu pilnīga sabrukuma 01.03.1918. atbrīvots no dienesta, palika Lugā bez noteiktas nodarbošanās. 01.06.1918. mobilizēts Sarkanajā armijā, Lugas apriņķa kara komisariāta mobilizācijas daļas priekšnieks. Kad pilsētai tuvojās Krievijas Ziemeļrietumu armija, 12.10.1918. saņēma pavēli ar iestādi evakuēties, taču pavēlei nepakļāvās, izgāja no pilsētas un patvērās mežā. 13.10. atgriezās pretlieliniecisko vienību ieņemtajā Lugā. No 14.10.1918. Lugas apriņķa kara priekšnieks Krievijas Ziemeļrietumu armijas sastāvā. Pēc Sarkanās armijas ofensīvas un atkāpšanās uz Igauniju 12.1919. atgriezās Latvijā.

24.12.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā (pulkvedis), ieskaitīts Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas aktīvajā rezervē. 09.01.1920. iecelts par Valmieras apriņķa apsardzības priekšnieku un komandantu (24.01. ieradies un sācis pildīt amatu). 01.04.1921. komandantūra izformēta, iecelts par Valmieras kara apriņķa priekšnieku, bija arī Valmieras garnizona priekšnieks. 23.05.–15.10.1923. ilgstošā atvaļinājumā slimības dēļ. Darbojās vairākās Galvenā štāba komisijās (no 28.11.1923. – karaklausības darbvedības instrukcijas caurskatīšanai, no 12.08.1924. līdz turpmākam rīkojumam – rezervē vai zemessargos ieskaitīto karavīru reģistrācijas, kontroles un iesaukšanas apmācībā instrukcijas projekta caurskatīšanai). 19.02.1926. Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) deputāts no Valmieras Eduards Kalniņš apvainoja J. Gustavu reakcionārā darbībā 1919. gada rudenī Pleskavā, ko J. Gustavs publiski kategoriski noliedza. 09.1926. pēc izteiktā lūguma kara ministrs Eduards Kalniņš atstāja karadienestā uz gadu, bet kara ministrs Rūdolfs Bangerskis 29.12.1927. atvaļināja. Piešķirta pensija. Dzīvoja Valmierā. 03.1928. un 03.1931. ievēlēts par Valmieras pilsētas domes locekli no Kristīgo apvienības, 1934.–1940. gadā pilsētas valdes loceklis, bijis pilsētas galvas biedrs, pilsētas vecākā vietas izpildītājs. Darbojies Latvijas Skautu centrālajā organizācijā (LSCO; Ziemeļlatvijas skautu organizāciju patronāta priekšnieks), biedrībā “Latvijas Vanagi” (goda biedrs, virsvadonis), Bērnu palīdzības savienībā (Valmieras nodaļas valdes priekšsēdētāja biedrs) u. c. No 1929. gada bija nedēļas laikraksta “Valmierietis” līdzstrādnieks.

Padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas laikā dzīvoja Valmierā, 07.1940. atcelts no amatiem pašvaldībā. Pēc sievas nāves 20. gs. 40. gadu beigās ievietots Matīšu sociālās nodrošināšanas pansionātā.

J. Gustavs bija viens no vecākās paaudzes Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, jau Krievijā ieguva apriņķa kara priekšnieka jeb par karadienestam pakļauto pilsoņu uzskaiti, iesaukšanu, atvaļināšanu u. c. jautājumiem atbildīgās iestādes vadītāja statusu un pieredzi. Latvijā visu kara dienesta laiku – astoņus gadus – ieņēma Valmieras kara apriņķa priekšnieka amatu un nozīmīgu lomu vietējā sabiedriskajā dzīvē, arī pēc tā noslēguma. Autoritārā režīma laikā bija arī Valmieras pilsētas vecākā vietas izpildītājs.

Par dienesta un Pirmā pasaules kara kaujas nopelniem J. Gustavs apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira; pirmais ar šķēpiem). Par dienestu Latvijas armijā un sabiedrisko darbību apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Viestura ordeni (III šķira), skautu pateicības zīmi “Svastika”, biedrības “Latvijas Vanagi” Nopelnu zīmi (I šķira).