Konklāvs ir kardinālu sanāksme, kas vēlē Romas pāvestu. Mūsdienās tā notiek Siksta kapelā (Vatikānā). Konklāvā notiekošais netiek izpausts. 

Konklāva uzdevums ir ievēlēt jaunu pāvestu. Konklāva dalībnieku (kardinālu) sēdes notiek bez citu cilvēku klātbūtnes. Otrajā Lionas koncilā (1274) noteikts, ka kardinālu-elektoru sanāksmes notiek slēgtā telpā. Mūsdienās tā ir Siksta kapela Apustuliskajā pilī (Palatium Apostolicum) Vatikānā, kas vēsturiski ir pāvestu oficiālā rezidence. Kardināli-elektori to nedrīkst atstāt, līdz ievēlēts jaunais pāvests. Extra omnes (latīņu “Visi ārā!”) ir liturģiska pavēle, kas tiek izteikta, pirms kardināli-elektori tiek ieslēgti Siksta kapelā. Kardināls kamerlengo (atbildīgais par Vatikāna administrāciju un finansēm laikā no iepriekšējā pāvesta nāves līdz jaunā ievēlēšanai) aizzīmogo arī pāvesta dzīvokli Apustuliskajā pilī. Konklāva telpās drīkst uzturēties tikai paši kardināli, viņu sekretāri, ceremoniāla vadītāji, ārsti un cits palīgpersonāls. Kardināliem ir liegta pieeja medijiem, un viņi nedrīkst izmantot telefonus un datorus. Visi kardināli un pārējās minētās amatpersonas, kas saistītas ar konklāvu, dod zvērestu, ka viņi ievēros noteikto slepenību. Bartolomeo Skapi (Bartolomeo Scappi) grāmata “Ēst gatavošanas māksla” (Opera Dell’Arte del Cucinare, 1570) kalpo par liecību tam, kā tolaik notika konklāva dalībnieku ēdināšana. Tajā aprakstīts konklāvs, kurā ievēlēja Jūliju III (Iulius III). Kardināliem pasniegto ēdienu, pirms to pa atvērumu sienā padeva konklāva telpās, pārbaudīja, lai konstatētu, vai tajā nav paslēptu vēstuļu (tāpēc nedrīkstēja pasniegt veselu vistu un ūdenim un vīnam bija jābūt ielietam tādos stikla traukos, caur kuriem iespējams saskatīt, kas tajos ir iekšā). Pārbaudīja arī to, vai ēdiens nav saindēts. Virtuvē sargi uzmanīja, lai nenotiek kaut kas nelikumīgs.

Pēc pāvesta nāves kardinālus informē par gaidāmajām vēlēšanām. Tie no viņiem, kas jau uzturas Romā, tur paliek gaidīt tos, kuri vēl ieradīsies. Kardinālam kamerlengo palīdz kardinālu amatu pakāpju (latīņu Capita Ordinum; kardināli diakoni, kardināli priesteri, kardināli bīskapi) vadītāji. Šīs četras amatpersonas tiekas, lai pārrunātu konklāva sagatavošanu.

1587. gadā Siksts V (Sisto V) ierobežoja kardinālu skaitu līdz 70, sekojot Vecajai Derībai, kur Mozum palīdzēja 70 vecajie. 1975. gadā Pāvils VI (Paulus VI) noteica, ka kardinālu-elektoru skaits nedrīkst pārsniegt 120. Vēlāk tas netika ievērots – 2025. gada konklāvā piedalījās 133 kardināli. Tas arī bija konklāvs, kura pārstāvniecībā izpaudusies vislielākā ģeogrāfiskā dažādība, jo kardināli nāca no vairāk nekā 70 valstīm. Salīdzinājumam – 1922. gadā, kad ievēlēja Piju XI (Pius XI), visi kardināli bija no Eiropas un vairāk nekā puse – no Itālijas.

Mūsdienās ir spēkā 1179. gadā pāvesta Aleksandra III (Alexander III) noteiktais, ka vajadzīgas 2/3 klātesošo balsu. Pēc katras balsošanas trīs kardināli, kuri iepriekš izlozēti, pārbauda biļetenus, trīs citi kontrolē kolēģu paveikto. Pēc tam, kad pāvests ir ievēlēts, amatā un gados vecākais kardināls (vai nākamais pēc viņa, ja par pāvestu kļuvis vecākais) latīņu valodā vaicā, vai viņš pieņem šo lēmumu. Pēc tam vaicā, kādu vārdu viņš izvēlējies. Pēdējais pāvests, kas saglabāja kristīto vārdu, bija Marcels II / Marčello (Marcellus II / Marcello) 1555. gadā.

Pēc tam pontifikālo liturģisko ceremoniju meistars kopā ar diviem lieciniekiem sastāda dokumentu, kurā atzīmē faktu, ka jaunais pāvests pieņēmis ievēlēšanu, un reģistrē izvēlēto vārdu. Pāvesta Jāņa Pāvila II (Ioannes Paulus II) apustuliskā konstitūcija “Kunga viss ganāmpulks” (Universi Dominici Gregis, 1996) nosaka, ka ar to konklāvs noslēdzas. Pēc tam valsts sekretāra vietas izpildītājs un citas Vatikāna amatpersonas drīkst ienākt Siksta kapelā, lai pārrunātu steidzamos pienākumus ar jauno pāvestu. Vēlēšanu biļeteni tiek sadedzināti, un pasaulei par notikušo paziņo ar baltiem dūmiem. No 19. gs. sākuma pēc katra neveiksmīga balsojuma biļetenus sadedzināja. Tolaik, ja nebija dūmu, tas liecināja, ka balsojums bijis veiksmīgs. No 1914. gada par neveiksmīgu balsojumu liecina melni dūmi. No 1963. gada dūmiem tiek pievienotas ķīmiskas vielas, lai nodrošinātu vajadzīgo krāsu. No 2005. gada līdz ar balto dūmu parādīšanos no Siksta kapelas skursteņa zvana Svētā Pētera bazilikas zvanus.

Pāvests tikmēr ieiet Raudu istabā (Stanza delle Lacrime), kur dažas minūtes pavada lūgšanā un ar liturģisko ceremoniju meistara palīdzību uzvelk vienu no trijiem tur esošajiem pāvesta tērpiem, kas vislabāk atbilst viņa augumam. Tērpus tradicionāli izgatavojis oficiālais pāvesta drēbnieks (no 1813. gada) – Gammarelli firma.

Pēc atgriešanās Siksta kapelā pāvests pieņem visu kardinālu uzticības solījumu. Ceremonija beidzas ar kopīgu Te Deum dziedājumu. Parasti kardināls protodiakons (amatā vecākais kardināls diakons) ir tas, kurš no Apustuliskās pils balkona paziņo vēlēšanu rezultātus ar tradicionālo formulu latīņu valodā Habemus Papam (latīņu ‘mums ir pāvests’). Šī formula lietota no 15. gs. Tikmēr jaunais pāvests lūdz Dievu Pāvila kapelā. Tad viņš no Apustuliskās pils balkona sniedz savu pirmo apustulisko svētību “pilsētai un pasaulei” (latīņu Urbi et Orbi).

Ne visi konklāvi notikuši Siksta kapelā. Pirms Itālijas apvienošanas vairāki konklāvi rīkoti Kvirināla pilī (Palazzo del Quirinale, mūsdienās Itālijas prezidenta rezidence, bet kādreiz bija pāvesta pils). Pavisam 28 konklāvi sanākuši ārpus Romas. Daļa no tiem pulcējās citās Itālijas pilsētās – Areco, Neapolē, Perudžā, Pizā, Venēcijā, Veronā u. c. Daži konklāvi notikuši ārpus Itālijas – piemēram, vairāki no tiem 14. gs. notikuši Aviņonā laikā, kad tur uzturējās pāvesta galms. 1417. gadā tas notika tagadējās Vācijas teritorijā.

Pirmo reizi Siksta kapelā konklāvs pulcējās 1492. gadā. Regulāri konklāvi tur notikuši kopš 1878. gada. Jānis Pāvils II iepriekš minētajā apustuliskajā konstitūcijā vēlreiz apstiprināja Siksta kapelu par konklāva vietu.

Konklāva ilgums vēsturē ir bijis dažāds – Gregoru X (Gregorius X) ievēlēja pēc gandrīz trijiem gadiem. Visīsākais konklāvs bija 1503. gadā. Tas beidzās dažu stundu laikā, un tajā ievēlēja Jūliju II (Iulius II). 

Sākotnēji Romas bīskapa vēlēšanās, tāpat kā jebkura bīskapa vēlēšanās, piedalījās visa ticīgo kopiena. No 4. gs. Romas imperatoriem, vēlāk austrumgotu un Bizantijas valdniekiem (konkrēti viņa pārstāvim – Ravennas eksarham, 6.–8. gs.) bija būtiska nozīme izvēlē. Romas bīskapa (pāvesta) kronēšana nereti tika atlikta, līdz tika saņemta valdnieka piekrišana. Šī prakse beidzās, lielā mērā pateicoties kardinālam Hildebrandam (Ildebrando di Soana), kurš iestājās par pāvesta autoritāti.

Pirmās svarīgās reformas ieviesa pāvests Nikolajs II (Nicolaus II) 1059. gadā. Viņš noteica, ka tikai kardināli drīkst vēlēt pāvestu. 1179. gadā pāvests Aleksandrs III noteica, ka vajadzīgas 2/3 klātesošo balsu. Konklāvu mūsdienās eksistējošā veidā nodibināja pāvests Gregors X 1274. gadā. Tas saistīts ar viņa paša ievēlēšanas negatīvo pieredzi – Viterbo pilsētā, kurā bija miris iepriekšējais pāvests Klements IV (Clemens IV), tā ilga gandrīz trīs gadus (1268–1271), un tas ir ilgākais konklāvs vēsturē. 18 kardināli nespēja vienoties, jo pastāvēja ķildas itāļu un franču kardinālu vidū. Tāpēc pilsētas iedzīvotāji viņus ieslodzīja bīskapa pilī. Beigās Teobaldo Viskonti (Teobaldo Visconti), kurš nebija kardināls (pat ne priesteris, bet arhidiakons), tika ievēlēts kā Gregors X. Tā bija politiska uzvara Francijai un negaidīta ziņa T. Viskonti, jo viņš tolaik piedalījās Devītajā krusta karā Palestīnā. Pirms stāšanās amatā T. Viskonti tika ordinēts par priesteri un dažas dienas vēlāk – par bīskapu. Pēc tam viņu kronēja par pāvestu Svētā Pētera bazilikā Romā. Līdz šim pēdējais pāvests, kas ievēlēts, nebūdams kardināls, bija Urbāns VI (Urbanus VI) 1378. gadā.

Pirmais konklāvs, kas sanāca atbilstoši Gregora X norādījumiem, notika 1276. gadā Areco. Tajā ievēlēja Inocentu V (Innocentius V). 

Viduslaikos bija periodi, kad dažādas baznīcas frakcijas rīkoja katra savu konklāvu, kas ievēlēja savu pāvestu (tos, kurus vēlāk neatzina, sauc par antipāvestiem).

1904. gadā Pijs X (Pius X) noteica, ka konklāvā notiekošais nav izpaužams arī pēc tā beigām, kā arī noliedza ius exclusivae tiesības – vairāku katoļu monarhu (Francija, Spānija, Austrija) pagātnē izmantotās tiesības uzlikt veto kādam kandidātam ar “savējā” kardināla starpniecību. Pijs X noteica, ka ne tikai šādas tiesības, bet pat šādu vēlmju paušana ir aizliedzama, un kā sodu noteica izslēgšanu no baznīcas. Savulaik šīs tiesības izmantoja Bizantijas un Svētās Romas Impērijas valdnieki. Jau pāvests Pijs IV (Pius IV) 1562. gadā liedza baznīcas atbalstu šai praksei. Taču vēl 17. un 18. gs. tās izmantoja gan Spānija, gan Francija. 19. gs. šīs tiesības izmantoja Austrija un Spānija, 1903. gadā – Austrija. 

1945. gadā pāvests Pijs XII (Pius XII) atcēla kārtību, ka kardināli paraksta balsošanas biļetenus un aizliegumu kardināliem balsot par sevi, līdz ar to vajadzīgais balsu skaits bija 2/3 + 1 balss. Pijs XII līdzās tam arī noteica, ka līdz ar iepriekšējā pāvesta nāvi visi kardināli, arī valsts sekretārs un kongregāciju (mūsdienās dikastēriju) vadītāji, pārtrauc pildīt amata pienākumus. Tos turpina pildīt kardināls kamerlengo.

Vēlāk pāvests Jānis XXIII (Ioannes XXIII) atkārtoti ieviesa noteikumu, ka vajadzīgas 2/3 no balsīm, ja elektoru skaitu var dalīt ar trīs. Pārējos gadījumos saglabā vienu papildu balsi. Pāvils VI no jauna ieviesa Pija XII ieviesto sistēmu, bet Jānis Pāvils II to atkal atcēla. Viņš arī likvidēja agrāk pastāvošo iespēju kardināliem izvirzīt deviņu līdz piecpadsmit cilvēku komiteju, kas ievēlētu pāvestu (šo metodi sauca par balsošanu ar kompromisu (latīņu per compromissum), kā arī metodi, ka elektori vienlaikus skaļi sauc jaunā pāvesta vārdu (latīņu per acclamationem seu inspirationem)). Abas metodes gadu simtiem netika lietotas: atsevišķa komiteja pēdējo reizi pāvestu ievēlēja 1316. gadā (Jāni XXII, Ioannes XXII), ar kopīgu izsaucienu – 1676. gadā Inocentu XI (Innocentius XI), kad visi kardināli konklāva telpā, neskatoties uz pāvesta sākotnējiem iebildumiem, skūpstīja viņa roku un pasludināja par pāvestu. Baznīcas tradīcijā tiek uzskatīts, ka pirmo reizi ievēlēšana ar kopīgi izsaucienu notika 236. gadā, kad ievēlēja Fabiānu (Fabianus), par kuru teikts, ka viņu ievēlēja “ar priecīgu vienprātību” pēc tam, kad balodis nosēdās uz viņa galvas. Simboliski tas atgādina par to, ka pār Jēzu kristību laikā nāca Svētais Gars, kā tas minēts Eisebija (Eusebius) “Baznīcas vēsturē” (Ἐκκλησιαστικὴ Ἱστορία, Ekklēsiastikḕ Historía).

Jānis Pāvils II arī noteica, ka kardināliem konklāva laikā jādzīvo Svētās Martas namā (Domus Sanctae Marthae), kas atrodas Vatikānā un, atšķirībā no agrāko laiku mītnēm, piedāvā viesnīcas ērtības. 2025. gada konklāvā tur visiem nepietika vietas, tāpēc tika izmantota arī Santa Marta Vecchia.

2007. gadā Benedikts XVI (Benedictus XVI) apstiprināja noteikumu par 2/3 balsu nepieciešamību. Pāvils VI ieviesa mūsdienās vēl aizvien spēkā esošo noteikumu, ka balsot var tikai kardināli, kuri pāvesta nāves dienā nav pārsnieguši 80 gadu vecumu.

Mūsdienās konklāvos notiekošais ir kļuvis arī par masu izklaides kultūras daļu – 2024. gadā pirmo reizi tika demonstrēta mākslas filma “Konklāvs” (režisors Edvards Bergers, Edward Berger). Tā balstīta britu rakstnieka Roberta Herisa (Robert Harris) tāda paša nosaukuma romānā (2016). Interese gan bija vērojama arī agrāk, piemēram, 20. gs. franču rakstnieka Morisa Driona (Maurice Druon) vēsturiskais cikls “Nolādētie karaļi” (Les Rois maudits, 1955–1977) ataino konklāvu.