Prometijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Pm un atrodas 6. perioda f-blokā. Prometija relatīvā atommasa ir [145], un tā atoms sastāv no 61 protoniem un 61 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f⁵6s²). Prometijs ir sudrabaini balts, spīdīgs metāls. Tas pieder pie lantanoīdu grupas. Prometijs ir viens no diviem elementiem (ar tehnēciju), kuriem nav dabā sastopamo stabilo izotopu, turklāt abi šie elementi nav sastopami uz Zemes. Tā kā prometijam nav stabilu izotopu un tas tiek radīts mākslīgi, tā atommasa tiek uzrādīta kā aptuvenais lielums. Lielākajai daļai elementu atommasa ir aprēķināta kā vidējais svērtais lielums. To pamato ar dabā sastopamo stabilo izotopu atommasām. 

Apmēram līdz 1900. gadam vairums ķīmisko elementu bija jau atklāti, taču ķīmisko elementu periodiskajā tabulā joprojām palika dažas tukšas vietas. Čehu ķīmiķis Bohuslavs Brauners (Bohuslav Brauner) 1902. gadā paredzēja, ka starp neodīmu (60. elements) un samāriju (62. elements) vajadzētu būt vēl vienam elementam. Ķīmiķi sāka meklēt šo elementu, vadoties pēc tabulā blakus esošo elementu īpašībām. 1924. gadā itāļu ķīmiķi paziņoja, ka ir atklājuši 61. elementu. Viņi ierosināja to nodēvēt par florenciju – par godu Florencei. Apmēram tajā pašā laikā arī zinātnieki no Ilinoisas Universitātes (University of Illinois) paziņoja par šī elementa atklāšanu un ierosināja to nosaukt par iliniju – par godu Ilinoisai. Pamazām zinātnieki sāka uzskatīt, ka 61. elements ir radioaktīvs. Viena no radioaktīvo elementu iegūšanas metodēm ir atomu apšaudīšana ar ļoti mazām daļiņām. 20. gs. 30. gadu beigās zinātnieki no Ohaio Pavalsts universitātes (Ohio State University) apgalvoja, ka ir atraduši 61. elementu. Viņi ierosināja to nodēvēt par cikloniju – par godu daļiņu paātrinātājam ciklotronam, ko izmantoja elementa radīšanai. Nevienu no šiem šķietamajiem atklājumiem Itālijā vai Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) citi zinātnieki neapstiprināja. Beidzot Otrā pasaules kara laikā zinātnieki Oukridžas laboratorijā (Oak Ridge Laboratory) Tenesī pavalstī pētīja vielas, kas rodas kodolu šķelšanās procesā. 1945. gadā 61. elements tika iegūts Oukridžā. To izdarīja ķīmiķi Džeikobs Marinskis (Jacob Marinsky), Lorenss Glendenīns (Lawrence Glendenin) un Čārlzs Koriels (Charles Coryell). Viņi izmantoja jonu apmaiņas hromatogrāfiju, lai atdalītu elementu no urāna degvielas šķelšanās produktiem, kas tika iegūti no kodolreaktora. Oukridžas zinātnieki pierādīja, ka 61. elements ir urāna šķelšanās produktu sastāvā. Viņi to nosauca par prometiju par godu sengrieķu dievam un titānam Prometejam. 

Prometija visilgāk eksistējošajam radioizotopam pussabrukšanas periods ir tikai 18 gadi. Šī iemesla dēļ tas dabiskā veidā faktiski nav sastopams uz Zemes. Ir atklāts: dažas zvaigznes Andromedas galaktikā ražo prometiju, taču nav zināms, kā šis process notiek. Prometiju var iegūt, apstarojot neodīmu un prazeodīmu ar neitroniem, deitroniem un alfa daļiņām. To var arī iegūt, ja izmanto jonu apmaiņu kodolreaktoru degvielas atkritumu apstrādē. 

Prometijam nav dabā sastopamo stabilo izotopu, taču ir raksturoti vairāk nekā 30 prometija radioizotopi, no kuriem stabilākie ir prometijs-145 ar pussabrukšanas periodu 18 gadi, prometijs-146 ar pussabrukšanas periodu seši gadi un prometijs-147 ar pussabrukšanas periodu trīs gadi. Visiem pārējiem prometija radioaktīvajiem izotopiem pussabrukšanas periodi ir īsāki par vienu gadu, un lielākajai daļai tie ir īsāki par minūti. 

Prometijs ir sudrabaini balts un spīdīgs metāls. Prometija viršanas temperatūra ir 3000 ºC, tā kušanas temperatūra ir 1042 ºC. Prometija blīvums ir 7,26 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Prometija atoma kovalentais rādiuss ir 186 pm, tā elektronegativitātes vērtība nav zināma. 

Prometijs savienojumos sastopams ar oksidēšanās pakāpi +3. Tas gaisā oksidējas, pārklājoties ar oksīda slāni (Pm₂O₃). Prometijs reaģē ar ūdeni, veidojot prometija hidroksīdu (Pm(OH)₃). Tas ātri reaģē ar skābēm, veidojot Pm³⁺ sāļus (piemēram, PmCl₃, Pm(NO₃)₃, Pm₂(SO₄)₃). Lai gan tā ķīmiskās īpašības ir līdzīgas citiem lantanoīdiem, prometijs ir radioaktīvs, un tieši šīs radioaktīvās īpašības ir pētnieku uzmanības centrā. 

Lielākā daļa no visa prometija tiek izmantota zinātniskos pētījumos. Prometijam ir ļoti ierobežots pielietojums, jo visi tā izotopi ir radioaktīvi. Neliels daudzums prometija tiek pielietots specializētās atomu baterijās. Prometija baterijas var izmantot tur, kur citas baterijas būtu pārāk smagas vai lielas, piemēram, sirds stimulēšanas ierīcēs, satelītos un radioaparātos vai kosmosa zondēs. Tomēr šādas baterijas ir pārāk dārgas, lai tās lietotu ikdienā. Prometiju-147 un luminoforu (fosforu) izmanto, lai ražotu elektrību. Šo procesu izmanto radioizotopu gaismas elektroģeneratoros. Prometiju izmanto kā rentgena staru un radioaktivitātes avotu mērīšanas ierīcēs. Prometiju pielieto arī materiālu biezuma mērīšanai. Piemēram, ja ražo plānas metāla loksnes uz konveijera lentes, virs loksnes novieto prometija paraugu, bet zemāk – detektoru. Detektors mēra caur loksni izejošās radiācijas daudzumu.