Prazeodīms ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Pr un atrodas 6. perioda f-blokā. Prazeodīma relatīvā atommasa ir 140,908, un tā atoms sastāv no 59 protoniem un 59 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f³6s²). Prazeodīms pieder pie lantanoīdu jeb retzemju elementu grupas. Prazeodīms ir mīksts metāls ar dzeltenīgu, metālisku spīdumu. Tam pastāv divi alotropi. 

18. gs. beigās Zviedrijā tika atklāti divi svarīgi minerāli. Viens no tiem bija itrijs, ko atklāja netālu no Iterbī pilsētas. Vēlāk izrādījās, ka tas satur deviņus jaunus elementus. Otrs minerāls, cerīts, tika atrasts pie Bastnēsas, un vēlāk izrādījās, ka tas satur septiņus jaunus elementus. Cerītu rūpīgi pētīja zviedru ķīmiķis Karls Gustavs Mūsanders (Carl Gustaf Mosander). 1839. gadā viņš sadalīja cerītu divās daļās, kuras nosauca par cēriju un lantānu. K. G. Mūsanders uzskatīja, ka ir atklājis divus jaunus elementus. Tomēr divus gadus vēlāk viņš saprata, ka lantāns nav viens elements, bet divu citu elementu maisījums. Viņš tos nosauca par lantānu un didīmu. Vārdu “didīms” K. G. Mūsanders izvēlējās tāpēc, ka tā nozīme grieķu valodā ir ‘dvīnis’. Viņš uzskatīja, ka didīms ir identisks lantānam. Didīms tika atzīts par ķīmisko elementu vairāk nekā 40 gadus, taču patiesībā tas bija lantanoīdu elementu maisījums. Vēlāk ķīmiķi apstiprināja, ka divi K. G. Mūsandera atklājumi patiešām bija jauni elementi: cērijs un lantāns. Tomēr didīms nebija viens elements. Austriešu zinātnieks Karls Auers fon Velsbahs (Carl Auer von Welsbach) 1885. gadā atklāja, ka didīms sastāv no diviem jauniem elementiem. Jaunos elementus nosauca par neodīmu un prazeodīmu. K. A. fon Velsbahs nosauca vienu no tiem par neodīmu, kas nozīmē ‘jaunais dvīnis’, bet otru – par prazeodīmu, kas nozīmē ‘zaļais dvīnis’, jo prazeodīma savienojumi ir zaļā krāsā. K. G. Mūsanders, K. A. fon Velsbahs un citi tā laika ķīmiķi jaunos elementus pierādīja ar atomu spektroskopiju. Viņiem tā arī neizdevās izolēt jaunos elementus tīrā formā. Zinātnieki atklāja tikai elementu savienojumus, parasti ar skābekli (oksīdus). Tīrs prazeodīma metāla paraugs pirmo reizi tika iegūts 1931. gadā. 

Prazeodīms dabā nav sastopams tīrā veidā, bet ir sastopams minerālos, kas satur vairākus retzemju metālu elementus. Tas tiek iegūts rūpnieciskā ceļā no šiem minerāliem. Vairuma lantanoīdu elementu galvenie avoti ir minerāli monacīts un bastnazīts. Prazeodīmu var iegūt no šiem minerāliem, izmantojot jonu apmaiņu un šķīdinātāju ekstrakciju. Elementu var iegūt arī, reducējot bezūdens prazeodīma hlorīdu ar kalciju. Prazeodīms pēc izplatības Zemes garozā ieņem aptuveni 40.–50. vietu starp visiem ķīmiskajiem elementiem.

Dabiski sastopamais prazeodīms sastāv no viena stabila izotopa, prazeodīma-141. Prazeodīmam ir raksturoti vairāk nekā 30 radioizotopi, no kuriem stabilākie ir prazeodīms-143 ar pussabrukšanas periodu 14 dienas un prazeodīms-142 ar pussabrukšanas periodu 19 stundas. Visi pārējie radioaktīvie prazeodīma izotopi ir ar pussabrukšanas periodu, kas īsāks par sešām stundām, un lielākajai daļai no tiem tas ir īsāks par minūti.

Prazeodīms ir mīksts metāls ar dzeltenīgu, metālisku spīdumu. Tam pastāv divi alotropi. Alotropi ir viena elementa formas ar atšķirīgām fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām. Viena prazeodīma “alfa” forma pāriet otrā – “beta” – alotropā apmēram 800 °C temperatūrā. Prazeodīma viršanas temperatūra ir 3520 ºC, tā kušanas temperatūra ir 931 ºC. Prazeodīma blīvums ir 6,77 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Prazeodīma atoma kovalentais rādiuss ir 190 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,13.

Kad prazeodīms kļūst mitrs, tas reaģē ar skābekli gaisā, veidojot prazeodīma oksīdu. Prazeodīma oksīds (Pr₂O₃) veidojas kā zaļgani dzeltena pārklājuma kārta uz metāla virsmas. Tāpēc prazeodīmu uzglabā zem minerāleļļas vai pārklāj ar plastmasas plēvi. Tāpat kā daudzi citi metāli, arī prazeodīms reaģē ar neoksidējošām skābēm, piemēram, sālsskābi (HCl), veidojot prazeodīma sāļus. Prazeodīms parasti sastopams savienojumos ar oksidēšanās pakāpi +3, taču ir zināmi savienojumi, kuros prazeodīma oksidēšanās pakāpe ir +4 (prazeodīma oksīds, PrO₂). 

Prazeodīms tiek izmantots dažādos sakausējumos. Augstas izturības sakausējums, ko tas veido ar magniju, tiek izmantots lidmašīnu dzinējos. Mišmetāls (mischmetal) ir sakausējums, kas satur apmēram 5 % prazeodīma, un to izmanto šķiltavu kramu izgatavošanā. Kad metāla ritenis tiek berzēts pret šķiltavās esošo mišmetālu, rodas dzirksteles, kas aizdedzina šķiltavu šķidrumu un rada liesmu cigaretes aizdedzināšanai. Prazeodīmu izmanto arī sakausējumos pastāvīgo magnētu ražošanai. Tāpat kā citi lantanīdi, prazeodīms tiek izmantots stikla, keramikas, emaljas un citu materiālu iekrāsošanai. Prazeodīma savienojumiem raksturīga spilgti dzeltena krāsa.

Prazeodīma oksīds ir didīma stikla sastāvdaļa (kopā ar neodīmu). Šo stiklu izmanto metinātāju un stiklinieku brillēs, jo tas filtrē dzelteno gaismu un infrasarkano starojumu. Kopā ar citiem lantanīdu elementiem tas tiek izmantots oglekļa loka elektrodiem (carbon arc electrodes) apgaismojumam projektoros. Kad elektriskā strāva tiek novadīta caur oglekļa loku, tas izstaro spilgtu baltu gaismu. Pievienojot nelielu daudzumu prazeodīma, gaisma iegūst spilgti dzeltenīgu nokrāsu.