Habeas corpus (no latīņu ‘saņemt ķermeni’, viduslaikos apcietinājuma pavēle – aresta orderis) ir juridisks termins, kas attiecas uz tiesas lēmumu par apcietinātas personas nogādāšanu tiesā, lai pārskatītu tās aizturēšanas likumību. Akts nosaka personas tiesības kriminālprocesā apstrīdēt nelikumīgu apcietināšanu tiesā. Habeas Corpus akts Anglijā ieguvis konstitucionālu statusu. Anglijas konstitūcija, kas veido arī Apvienotās Karalistes konstitūcijas pamatu, nav kodificēta, t. i., nav ietverta vienā rakstiskā dokumentā – pamatlikumā jeb satversmē. To veido virkne dažādu tiesību avotu ar konstitucionālu nozīmi. Šie avoti kopā nosaka Apvienotās Karalistes uzbūvi, varas struktūru un darbību, kā arī pavalstnieku pamattiesības. Habeas Corpus akts nosaka personas pamattiesības uz brīvību un taisnīgu tiesu, aizliedzot prettiesisku arestu/apcietinājumu un ieslodzījumu. Akts ir spēkā Lielbritānijā un citās valstīs, kuras pieder angloamerikāņu tiesību saimei – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Jaunzēlandē, Austrālijā u. c.

Akta mērķis bija nodrošināt pavalstnieku tiesības uz brīvību, kuras noteiktas Lielajā brīvību hartā (Magna Carta), novēršot personas prettiesisku arestu un ieslodzījumu, tostarp Anglijas aizjūras teritorijās. Aizturētai personai ar Habeas Corpus aktu tiek piešķirtas tiesības nekavējoties apstrīdēt aresta likumību tiesā. Akts nosaka striktus termiņus amatpersonām, kuros veicamas kriminālprocesuālās darbības pret aizdomās turēto apcietināto personu, lai novērstu personas ilglaicīgu nepamatotu ieslodzījumu.

Koncepta Habeas corpus pamati ielikti 1215. gadā ar Magna Carta 39. pantu, kurā noteikts, ka nevienu cilvēku nedrīkst arestēt vai ieslodzīt citādi kā tikai ar likumīgu tiesas spriedumu vai saskaņā ar likumu. 17. gs. Anglijas tiesas saņēma daudz sūdzību par Magna Carta 39. pantā garantēto tiesību, kuras tika apzīmētas ar jēdzienu habeas corpus, pārkāpumiem. Lai gan sākotnēji habeas corpus tiesību institūts radās kā instruments, kas vērsts pret karaļa tiesībām patvaļīgi ieslodzīt cilvēkus, 17. gs. brīvus cilvēkus patvaļīgi ieslodzīja arī dažādas amatpersonas, piemēram, šerifi, cietuma uzraugi.

Turklāt kopš 17. gs. sākuma Anglijā milza konflikts starp monarhu un parlamentu, kas saasinājās karaļa Čārlza I (Charles I Stuart) laikā, jo prettiesiski tika ieslodzīti karaļa pretinieki, tostarp parlamenta locekļi. Cīņas starp parlamentu un karali, nesaskaņas starp parlamenta palātām – augšpalātu  (Lordu palātu) un apakšpalātu (Pārstāvju palātu), kā arī konflikti starp katoļiem un protestantiem turpinājās visu 17. gs. Jau 1640. gadā tika pieņemts akts par habeas corpus tiesībām, kas noteica, ka karaļa vai Slepenās padomes (The Privy Council) pavēle nav tiesiska atbilde uz apcietinātas personas habeas corpus lūgumu, jo lūgums nav ticis izskatīts tiesā.

Anglijā pēc pilsoņu kara laikā, kad valdīja Čārlzs II (Charles II Stuart), parlaments 1679. gadā pieņēma Habeas Corpus aktu, lai turpmāk nodrošinātu valstī Rule of law ievērošanu un garantētu pavalstnieku, tostarp parlamenta deputātu, tiesības uz brīvību. Parlaments ar Habeas Corpus aktu noteica visā valstī vienotas, skaidras kriminālprocesuālās procedūras un termiņus aizdomās turētas personas aizturēšanai un apcietinājumam.

Habeas Corpus parlaments, kas pazīstams arī kā Pirmais izslēgšanas parlaments, bija īslaicīgs Anglijas parlaments, kas sanāca kopā 1679. gada 6. martā karaļa Čārlza II valdīšanas laikā. Tas vēlāk tika nosaukts Habeas Corpus akta vārdā, ko tas pieņēma 1679. gada maijā.

Habeas Corpus parlaments sanāca uz divām sesijām. Pirmā sesija notika no 1679. gada 6. līdz 13. martam, otrā sesija – no 1679. gada 15. marta līdz 26. maijam. Parlaments tika atlaists pārtraukuma laikā 1679. gada12. jūlijā.

1679. gada februārī noslēdzās parlamenta vēlēšanas, t. i., ievēlēta tika apakšpalāta – Pārstāvju palāta, jo vietas Lordu palātā tika mantotas. Būtisks politiķis bija Entonijs Ešlijs-Kūpers, pirmais Šaftsberijas grāfs (Anthony Ashley-Cooper, 1st Earl of Shaftesbury), – pārliecināts protestants, kurš cīnījās par Rule of law atjaunošanu valstī un vēlējās izslēgt karaļa brāli – katoļticīgo Džeimsu (James, Duke of York) – no troņa mantošanas tiesībām. Šaftesberijas grāfs aplēsa, ka jaunajā parlamentā ir iespējams savākt nepieciešamo balsu skaitu, lai apstiprinātu reformas. No jaunās Pārstāvju palātas locekļiem viena trešdaļa bija lojāli karalim, bet trīs piektdaļas atbalstīja opozīciju, pārējiem deputātiem nebija skaidras nostājas.

Šaftesberijas grāfs izstrādāja Habeas Corpus akta projektu un iesniedza parlamenta Pārstāvju palātā, kura to apstiprināja un virzīja uz Lordu palātu. Lordu palātā likumprojekts tika būtiski grozīts, cenšoties ierobežot tā darbību. Pēc tam likumprojekts tika nosūtīts uz Pārstāvju palātu apstiprināšanai. Pārstāvju palāta apstiprināja likumu, neskatoties uz Lordu palātas grozījumiem, jo deputāti uzzināja, ka karalis drīz slēgs pašreizējo parlamenta sesiju, un viņi vēlējās pieņemt būtisko likumu pat ar ierobežojumiem.

Ar akta pieņemšanu tika stiprināts tiesiskums valstī jeb Rule of law, ierobežota karaļa un amatpersonu patvaļa, nodrošinātas pavalstnieku tiesības pretdarboties prettiesiskai aizturēšanai un ieslodzījumam. Akts nosaka virkni prasību, kuras nodrošina personas tiesību uz brīvību un tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu kriminālprocesā:

1. Personas brīvību nedrīkst ierobežot citādi kā tikai likumīgi. Apcietinājums ir likumīgs tikai tad, ja to par tādu ir atzinusi tiesa.

2. Personai ir tiesības uzzināt, par ko tā tiek apsūdzēta (7. pants).

3. Apsūdzības uzrādīšanai un apcietinājumam, pirms par to ir lēmusi tiesa, ir noteikti stingri, īsi termiņi. Ja termiņi netiek ievēroti, aizturēšana ir nelikumīga (2., 3., 7. pants u.c.).

4. Personu nedrīkst atkārtoti apcietināt, izvirzot to pašu apsūdzību, ja tā pirms tam tikusi atbrīvota saskaņā ar tiesas lēmumu (6. pants).

5. Kriminālprocesā ir augstākas prasības personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanai nekā civilprocesā (8. pants).

6. Smagi noziegumi tiek nošķirti no “nelieliem pārkāpumiem” (22. pants).

7. Aktā noteiktās tiesības tiek nodrošinātas visiem pavalstniekiem pēc vienām prasībām, neatkarīgi no tā, kurā valsts daļā tie atrodas, pat ja konkrētajā teritorijā, piemēram, Velsā, Skotijā, Īrijā, ir spēkā citi likumi vai privilēģijas. Aktā minēta šo tiesību nodrošināšana arī pavalstniekiem “aizjūras teritorijās”, “ārzemju plantācijās” (11., 12., 16. pants u. c.).

8. Personas tiesību uz brīvību pārkāpums, ja tā tiek prettiesiski turēta apcietinājumā, tiek atlīdzināts. Atbildīgās amatpersonas maksā aktā noteiktu soda naudu (5. pants).

Habeas Corpus akts kļuva par daļu no Lielbritānijas konstitūcijas. Tā prasības tika ievērotas un vēlāk papildinātas ar papildu garantijām personas tiesību ievērošanai kriminālprocesā. Lielbritānijas parlaments pieņēma habeas corpus tiesības noteicošus likumus arī 1803., 1804., 1816. un 1862. gadā, taču tieši 1679. gada akts tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem likumiem Anglijas konstitucionālajā vēsturē. Lai gan grozīts, tas joprojām ir spēkā.

Tas stājās spēkā arī Anglijas “aizjūras teritorijās” – kolonijās –, kur licis pamatus personas tiesību ievērošanai kriminālprocesā ASV, Austrālijā, Jaunzēlandē un citās angloamerikāņu tiesību saimes valstīs.

Ar 1679. gada Habeas corpus aktu likti pamati personas pamattiesību standartiem kriminālprocesā, kuri vēlāk iestrādāti gan citu valstu personas pamattiesību aizsardzības prasībās, gan starptautiski – cilvēktiesībās. Piemēram, personai ir tiesības zināt, par ko tā tiek apsūdzēta, pirmstiesas apcietinājuma laiks tiek ierobežots, kriminālprocesā personas pamattiesību aizsardzības garantijas ir visaugstākajā līmenī u. c.