09.1903. kā savvaļnieks brīvprātīgi iestājās karadienestā Krievijas armijā (junkurskolā). Mācību laikā junkurskolā 12.1905. paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunāko unteroficieri). Pēc junkurskolas beigšanas no 06.04.1906. podporučiks 116. Malojaroslavļas kājnieku pulkā Rīgā. Poručiks (03.10.1909.), štābkapteinis (07.11.1913.). Sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc mācību pārtraukšanas akadēmijā 08.1914. komandēts uz savu 116. kājnieku pulku Rīgā, ieradās 05.08., bet jau no 08.08. pulka sastāvā piedalījās kaujās pret Vācijas armiju Austrumprūsijā, Vācijā, pēc tam Polijā; jaunākais virsnieks, pēc tam rotas komandieris. Kaujās Romintenes mežos Austrumprūsijā (tagad Krasnoļesjes apkārtne Kaļiņingradas apgabalā, Krievijā) 05.11.1914. nakts kaujā ievainots kājā, evakuēts uz hospitāli Petrogradā, 28.01.1915. pēc izveseļošanās atgriezās pulkā frontē un uzreiz piekomandēts 29. kājnieku divīzijas štābam ģenerālštāba virsnieka amata izpildīšanai. 19.02.1915. krita vācu gūstā pie Augustovas, 20. armijas korpusa atliekām mēģinot izlauzties no ielenkuma. Ievietots karagūstekņu nometnēs Vācijā. 02.1918. atbrīvots, aizbrauca pie ģimenes (sievas un dēla) uz Odesu, rudenī atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā. Uzzinājis par sievas slimību un dēla nāvi, devās atpakaļ uz Ukrainu. 28.11. ieradās Odesā, kur 01.1919. ievēlēts par Odesas Latviešu nacionālās padomes un tās Kara komisijas locekli, uzsāka latviešu karaspēka nodaļas organizācijas darbus Dienvidkrievijā, reģistrējot karavīrus. Pēc sievas nāves 02.1919. aizbrauca uz Krievijas dienvidiem, kur iestājās Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) Krievijas Dienvidu bruņoto spēku 1. Kaukāza kavalērijas divīzijā (05.1919. tā tika iekļauta 3. Kubaņas korpusā, ko vēlāk pārdēvēja par 4. kavalērijas korpusu), bija 1. kavalērijas divīzijas štāba vecākais adjutants (apstiprināts avotos), pēc tam, saskaņā ar paša apgalvojumu, štāba priekšnieks, vēlāk 3. un 4. kavalērijas arī korpusa štāba priekšnieks (nav apstiprinājuma avotos). Piedalījies kaujās ar Ziemeļkaukāza kalniešiem un Sarkano armiju. Paaugstināts par kapteini un apakšpulkvedi. 13.10.1919. atstāja dienestu Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos, 07.01.1920. ieradās Odesā, Odesas Latviešu nacionālās padomes un Latvijas Pagaidu valdības pārstāvja Aleksandra Kacena uzdevumā reģistrējis latviešus izbraukšanai uz Latviju. 02.02.1920. ar pirmo saformēto latviešu karavīru un sabiedrisko darbinieku dzelzceļa ešelonu devās uz Latviju cauri Rumānijai, Austrijai un Polijai.
13.03.1920. ieradās Latvijā, Daugavpilī, no turienes – Rīgā. 20.03.1920. brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā (kapteinis, pēc dažām dienām – pulkvedis-leitnants, skaitot no 26.03.1915, nezināmu apstākļu dēļ tika pieļauts izņēmums, jo paaugstināšanai par kapteini un apakšpulkvedi Krievijas armijā bija jānotiek saskaņā ar izdienu frontē, taču gūsta dēļ tā nenotika, turklāt K. Ramatu attiecīgajās pakāpēs paaugstināja tikai Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos 1919. gadā, ko Latvijas armijā nedrīkstēja atzīt), Armijas virspavēlnieka štāba sevišķu uzdevumu virsnieks, pēc Pētera Radziņa atkāpšanās no amata no 29.10.1920. bija štāba priekšnieka vietas izpildītājs. Kā militārais eksperts 04.–08.1920. darbojās Latvijas delegācijā miera sarunās ar Padomju Krieviju Rīgā, 08.–09.1920. piedalījās Baltijas valstu konferencē Bulduros u. c. Pēc štāba izformēšanas no 01.04.1921. Galvenā štāba priekšnieka pirmais palīgs. Vairākkārt bija Operatīvās daļas priekšnieka vietas izpildītājs. 07.04.1921. piešķirtas divīzijas komandiera tiesības saimnieciskos jautājumos Galvenā štāba Operatīvajā, Ģeodēzijas-topogrāfijas, Satiksmes daļās. 03.–11.1921. un 01.06.1924. arī Kara virstiesas pagaidu loceklis. 06.–22.06.1922. bija komandējumā Polijā, 30.07.–05.08. un 07.–10.10. – Tallinā, Igaunijā, 10.1922. – atbruņošanās konferencē Maskavā, Padomju Krievijā. 01.04.1924. iecelts par Ģeodēzijas-topogrāfijas daļas priekšnieku. Pulkvedis (19.04.1924.). 16.–29.03.1926. komandējumā “sevišķa uzdevuma izpildei” Jēnā un Minhenē, Vācijā. Ārpus dienesta darbojās organizācijā “Tēvijas sargi”. 22.07.1926. pēc paša vēlēšanās atvaļināts (faktiski – veselības stāvokļa dēļ), 28.03.1928. piešķirtas tiesības valkāt karavīra ietērpu. Bija savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” goda biedrs, Armijas sporta kluba goda biedrs, Latvijas Fotogrametrijas biedrības biedrs. Nodarbojās ar zivjkopību sev piešķirtajā dīķsaimniecībā Sieksātes pagastā, Kalnamuižā, Aizputes apriņķī. Rakstīja par militārās vēstures un citiem jautājumiem preses izdevumos. Nodarbojās ar makšķerēšanas sportu, rakstīja par to periodikā. 13.01.1931. darbā saslima ar gripu, kas pārauga plaušu iekaisumā un saasināja tuberkulozi. 02.1931. ievietots Rīgas pilsētas 2. slimnīcā, 06.1931. izrakstīts, atgriezās mājās, 08.1931. atkārtoti, saasinoties slimībai, ievietots Rīgas Kara slimnīcā, kur nomira. Izvadīts ar militāru godu.
