Rozācijai ir raksturīgs plašs pazīmju spektrs. Minimālas rozācijas izpausmes sejas ādā ir lielai daļai gaišādaino cilvēku vecumā pēc 30 gadiem. Sākotnējās pazīmes bieži ir uzskatāmas par kosmētisku defektu. Daudziem cilvēkiem ar rozāciju ir ievērojami ietekmēta dzīves kvalitāte un pašnovērtējums. Slimības ārstēšana prasa laiku, pacietību un dažādu metožu un medikamentu lietošanu.

Slimība rodas sarežģītas mijiedarbības rezultātā. Iesaistīta ir cilvēka organisma iedzimtība, tā imūnsistēmas regulācijas traucējumi, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un dažādi ārējās vides faktori.

Jāņem vērā, ka rozācijai ir raksturīgi periodiski paasinājumi un remisijas, savukārt sejas ādas stāvokļa kopējā attīstība bieži ir hroniska (atkārtoti uzliesmojumi) un progresējoša (ar nākamo paasinājumu stāvoklis vēl vairāk pasliktinās). Lielai daļai cilvēku ar rozāciju klīniskajā ainā vienlaikus novērojamas vairākas rozācijas izpausmes: apsārtums, izteikti kapilāri (teleangiektāzijas), piepaceltas pumpas, strutainas pumpas, dažādas acu problēmas vai fimatozas izmaiņas, tādēļ fenotipu pārklāšanās praksē ir bieža.

Sejas ādas stāvoklis ievērojami ietekmē īpašnieka dzīves kvalitāti.

Rozācija pieder pie hroniskām un iekaisīgām ādas slimībām. Tā skar galvenokārt sejas centrālo daļu. Nav infekcioza un alerģiska slimība.

Starptautiskā slimību klasifikācija (International Statistical Classification of Diseases and Related Health Problems 10th Revision, ICD-10) nosaka: kods L71 – rozācija ar četrām biežākajām formām. Šai grupai vēl pieder periorāls dermatīts, rinofīma.

Rozācijas pieder pie neirovaskulārām un iekaisīgām slimībām.

Rozācijas klīniskās formas:

• eritematotelangiektātiskā rozācija (pastāvīgs vai pārejošs sejas apsārtums, visbiežāk skar vaigus, degunu, pieri, zodu; sākumā parādās kā pēkšņs pietvīkums);
• papulopustulārā rozācija (papulas – sarkani mezgliņi; pustulas – strutaini izsitumi);
• okulārā rozācija (plakstiņu un konjunktīvas iekaisums);
• fimatozā rozācija (ādas sabiezējums, tauku dziedzeru hiperplāzija, visbiežāk sabiezē deguns).

Visām formām var būt sensorie simptomi: dedzināšana, tirpšana, sāpes vai paaugstināta ādas jutība.

• Neirovaskulārā teorija (centrālā loma) – rozāciju uzskata par asinsvadu regulācijas traucējumu.
• Iedzimtās imunitātes disfunkcijas teorija – rozācijā novēro pārmērīgu ādas imūno atbildi.
• Mikroorganismu teorija (sejas ērcītes Demodex un baktērijas) – nevis infekcija, bet disbalanss.
• Ādas barjeras disfunkcijas teorija – rozācijas āda ir strukturāli vājāka.
• Oksidatīvā stresa teorija – āda tiek pakļauta paaugstinātam oksidatīvam stresam.
• Gastrointestinālā teorija (zarnu–ādas ass) – rozācija saistīta ar kuņģa-zarnu trakta traucējumiem.
• Ģenētiskās predispozīcijas teorija – rozācija nav tieši iedzimta, bet dažiem cilvēkiem uz to pastāv ģenētiska nosliece.

1.      Klīniskās pētniecības metodes – slimības smaguma skalas, provocējošo faktoru analīze.

2.      Visplašāk tiek pielietotas terapeitiskās pētniecības metodes, meklējot jaunas terapijas iespējas nejaušinātos (randomizētos) dubultaklos pētījumos, tiek izvērtēta medikamentu efektivitāte. Šajā grupā notiek arī dažādu medicīnisko ierīču (lāzera un intensīvi pulsējošās gaismas iekārtas) izpēte.

3.      Ādas barjeras un biofizikālās metodes – transepidermālā ūdens zuduma (transepidermal water loss) mērījumi. Korneometrija – ādas mitruma līmeņa noteikšana. Sebometrija – tauku sekrēcijas mērīšana.

4.       Histoloģiskās un šūnu metodes – īpaši imūnhistoķīmiskās metodes iekaisuma mediatoru noteikšanai.

5.       Molekulārās un bioķīmiskās metodes – gēnu ekspresijas metodes.

6.       Mikrobioloģiskās metodes – sejas ērcītes (Demodex folliculorum) kvantifikācija un mikrobioma analīze, īpaši ādas un zarnu mikrobioma analīze.

7.       Neirovaskulāro mehānismu izpēte – lāzera doplera plūsmas mērīšana, termogrāfijas metode.

8.       Epidemioloģiskās un populācijas metodes – kohortu pētījumi un gadījuma–kontroles pētījumi.

Senatnē sejas apsārtums un t. s. “vīna deguns” tika aprakstīts jau Hipokrata (Ἱπποκράτης) un Galēna (Γαλήνος) darbos. Slimību un tās attīstību saistīja ar četriem temperamenta tipiem, alkohola lietošanu un “karstām asinīm”. Viduslaikos rozācija nereti tika jaukta ar lepru vai citām hroniskām ādas kaitēm. Rinofīma kļuva par sociālu stigmu, īpaši vīriešiem. 18.–19. gs. rozāciju sāka nošķirt no aknes, to jau uzskatīja par atsevišķu saslimšanu. Termins acne rosacea tad tika plaši lietots (tas uzsver sejas ādas sarkano krāsu). Šajā periodā atrodami pirmie klīniskie apraksti par asinsvadu paplašinājumu nozīmi. 20. gs. sākumā rozācija tika atzīta par hronisku, neinfekciozu ādas slimību. Tika pētīta asinsvadu nozīme un iekaisuma mehānismi. 20. gs. otrajā pusē rozācija tika nošķirta no parastās aknes. Aprakstīta okulārā rozācija un pirmais efektīvais medikaments – metronidazols.

Dažas ievērojamas iestādes: Nacionālā rozācijas biedrība (The National Rosacea Society); ROSCO panelis (Rosacea Consensus Group) – starptautiska ekspertu apvienība; Amerikas Dermatologu akadēmija (American Academy of Dermatology); Eiropas Dermatoloģijas un veneroloģijas akadēmija (European Academy of Dermatology and Venereology).

Daži izdevumi: Journal of the American Academy of Dermatology; British Journal of Dermatology; Journal of Investigative Dermatology; Clinical and Experimental Dermatology; Dermatology.

Ričards Gallo (Richard Gallo) – amerikāņu profesors, dermatologs un mikrobiologs; Martins Šteinhofs (Martin Steinhoff) – vācu profesors, dermatologs; Tomass Bībers (Thomas Bieber) – vācu profesors, dermatologs un alergologs; Aleksanders Īdijs (Alexander Eady) – britu dermatologs. ROSCO klasifikācijas galvenie autori: Džonatans Tans (Jonathan Tan) – kanādiešu dermatologs; Verners Kempfs (Werner Kempf) – šveiciešu dermatologs; Endrū Aleksiss (Andrew Alexis) – amerikāņu dermatologs. Okulārās rozācijas vadošie pētnieki: Maikls Lemps (Michael Lemp) – amerikāņu oftalmologs; Kellija Nikolsa (Kelly Nichols) – amerikāņu optometriste, pētījusi rozācijas saikni ar sausās acs sindromu.