Erbijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Er un atrodas 6. perioda f-blokā. Erbija relatīvā atommasa ir 167,259, un tā atoms sastāv no 68 protoniem un 68 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f¹²6s²). Erbijs pieder pie lantanīdu jeb retzemju elementu grupas. Tas ir mīksts, sudrabaini spīdīgs metāls. Erbijs ir 44. visizplatītākais elements Zemes garozā. Erbijs lēni reaģē ar gaisu un ūdeni un šķīst skābēs. Salīdzinot ar citiem retzemju metāliem, tas ir diezgan izturīgs pret koroziju. 

1787. gadā zviedru armijas leitnants Karls Aksels Arrēniuss (Carl Axel Arrhenius) netālu no Iterbijas (ciems Zviedrijā) atrada interesantu jaunu minerālu. Viņš domāja, ka ir atradis jaunu volframa minerālu, un iedeva to analizēt somu ķīmiķim Johanam Gadolinam (Johan Gadolin). Pēc padziļinātas izpētes J. Gadolins secināja, ka K. A. Arrēniusa atrastais minerāls satur jaunu elementu. Šim elementam vēlāk tika dots nosaukums “itrijs”. Apmēram 50 gadus kopš tā brīža nekas jauns par itriju netika noskaidrots. Jau vēlāk zviedru ķīmiķis Karls Gustavs Mūsanders (Carl Gustaf Mosander) atklāja, ka atrastais minerāls satur ne tikai itriju. Patiesībā tas bija triju jaunu vielu maisījums. Līdztekus itrijam K. G. Mūsanders atrada vēl divus jaunus elementus. Viņš šos elementus nosauca par terbiju un erbiju. Kā izrādījās, ne terbijs, ne erbijs nebija tīri elementi. Abi jaunatklātie elementi saturēja arī citus jaunus elementus. Savukārt šie jaunie elementi saturēja vēl citus jaunus elementus. Arī erbijs tika nosaukts pēc Iterbijas ciema, kura tuvumā tas tika atrasts. Pirmais tīrais erbija oksīda (Er₂O₃) paraugs tika iegūts tikai 1905. gadā. To ieguva franču ķīmiķis Žoržs Irbēns (Georges Urbain) un britu izcelsmes amerikāņu ķīmiķis Čārlzs Džeimss (Charles James). Tikai 1934. gadā tika iegūts pirmais erbija metāla paraugs. To paveica vācu ķīmiķi Vilhelms Klemms (Wilhelm Klemm) un Heinrihs Bommers (Heinrich Bommer), karsējot attīrītu erbija hlorīdu ar kāliju. 

Erbijs dabā nav sastopams metāla formā. Erbijs, tāpat kā visi citi retzemju elementi, pārsvarā tiek iegūts no minerāliem raktuvēs Ķīnā. Tas ir sastopams retzemju rūdās (monacītā un bastnazītā). Lai gan erbijs nav šo minerālu galvenā sastāvdaļa, tas ir pietiekamā daudzumā, lai to būtu komerciāli izdevīgi iegūt. Pasaules mērogā erbijs galvenokārt tiek ražots erbija oksīda veidā. To iegūst ar jonu apmaiņas un šķīdinātāju ekstrakcijas metodēm. Erbijs ieņem aptuveni 44. vietu pēc izplatības Zemes garozā. Vēl daži biežāk sastopamie erbija avoti ir ksenotīms, fergusonīts, gadolinīts un eiksenīts. 

Dabā sastopamais erbijs sastāv no sešiem stabiliem izotopiem. Tie ir: erbijs-162 (0,1 %), erbijs-164 (1,6 %), erbijs-166 (33,5 %), erbijs-167 (22,9 %), erbijs-168 (27,0 %) un erbijs-170 (14,9 %). Tāpat ir raksturoti vairāk nekā 20 radioizotopi no erbija-145 līdz erbijam-175 ar pussabrukšanas periodiem, kas ir īsāki par desmit dienām. Stabilākie no tiem ir erbijs-169 ar pussabrukšanas periodu deviņas dienas, erbijs-172 ar pussabrukšanas periodu divas dienas un erbijs-160 ar pussabrukšanas periodu 29 stundas. Visiem pārējiem radioaktīvajiem izotopiem pussabrukšanas periods ir īsāks par 10 stundām, un lielākajai daļai tas ir īsāks par dažām minūtēm. 

Erbijs ir sudrabaini spīdīgs metāls. Tas ir ļoti mīksts un kaļams. Erbijs ir paramagnētisks, tam ir raksturīga augsta elektriskā vadītspēja. Erbija viršanas temperatūra ir 2868 ºC, tā kušanas temperatūra ir 1529 ºC. Erbija blīvums ir 9,07 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Erbija atoma kovalentais rādiuss ir 177 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,24. 

Erbijs ir salīdzinoši stabils gaisā. Tas nereaģē ar skābekli tik ātri kā lielākā daļa citu lantanīdu. Erbija savienojumi parasti ir rozā vai sarkani. Erbijs savienojumos parasti ir ar oksidēšanās pakāpi +3. Erbija savienojumi ar oksidēšanās pakāpi +2 parasti ir nestabili. Erbijs lēni oksidējas gaisā, veidojot plānu erbija oksīda (Er₂O₃) slāni, kas padara to izturīgu pret koroziju. Erbijs reaģē ļoti lēni ar ūdeni, tas viegli šķīst minerālskābēs (piemēram, HCl, H₂SO₄), veidojot erbija sāļus. Tas reaģē ar halogēniem, veidojot erbija halogenīdus (ErCl₃, ErF₃, ErBr₃). Erbijs veido nitrātus, sulfātus un organometāliskos savienojumus, līdzīgi kā citi lantanīdi. 

Erbijam ir divas galvenās komerciālās pielietošanas jomas: medicīnas lāzeros un optiskās šķiedras kabeļos. Erbija lāzeri tiek izmantoti medicīnā un zobārstniecībā, jo tie spēj piegādāt enerģiju bez būtiskas siltuma uzkrāšanās cilvēka audos. Kosmētiskajās procedūrās lāzerus izmanto epidermas noņemšanai, jo tie piešķir ādai gludāku un jaunāku izskatu. Zobārstniecībā erbija lāzeri ir sevi pierādījuši kā droši un efektīvi kariesa noņemšanai un dobumu sagatavošanai. Otra galvenā erbija izmantošana ir datu pārraide optiskajās šķiedrās. Optiskā šķiedra ir plāns stikla vai plastmasas pavedienveida materiāls, pa kuru gaisma viegli ceļo. Gaisma pārraida ziņojumus gar šķiedru, līdzīgi kā elektrība pa vara telefona vadiem. Erbija optiskās šķiedras pārraida ziņojumus tālruņu un militārās sistēmās un tiek izmantotas, pārejot no vara vadiem uz šķiedru, kas uzlabo sakaru kvalitāti. Šķiedru kabeļos periodiski izvietotas ar erbiju dopētas šķiedras, kas darbojas kā lāzera pastiprinātāji. Tāpat erbija savienojumus izmanto stikla krāsošanai rozā krāsā, kodolenerģijas tehnoloģijās un vanādija sakausējumos. Erbija oksīds dažkārt tiek lietots infrasarkano staru absorbējošā stiklā, piemēram, metinātāju un citu strādnieku drošības brillēs. Erbiju izmanto arī saulesbrillēs, mākslīgajos dārgakmeņos.