Suecas kanāla krīzi izraisīja Ēģiptes prezidenta Gamāla Abdela Nāsera (جمال عبد الناصرحسين‎, Gamāl ‘Abd an-Nāṣir Husayn) lēmums nacionalizēt Suecas kanālu un Lielbritānijas, Francijas un Izraēlas reakcija uz to ar iebrukumu Suecas kanāla zonā, cerot atjaunot kontroli pār kanālu un gāzt G. A. Nāsera režīmu. Konflikts bija neveiksmīgs no Lielbritānijas un Francijas interešu viedokļa, panākums Ēģiptei un Izraēlas pozīciju nostiprināšanās. Krīzē bija iesaistīta pārējā starptautiskā sabiedrība, īpaši Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Suecas krīze saistīta ar tādām norisēm kā Aukstais karš, Tuvo Austrumu konflikts, kas sākās pēc Izraēlas izveidošanās, un Lielbritānijas un Francijas koloniālo impēriju noriets.

Procesa galvenie dalībnieki bija G. A. Nāsera vadītā Ēģiptes Arābu Republika no vienas puses un Izraēla kopā ar Lielbritāniju un Franciju no otras puses. Lielbritānijas un Francijas intereses bija atjaunot kontroli pār Suecas kanālu un gāzt G. A. Nāsera režīmu Ēģiptē. Lielbritānijas nolūks bija arī saglabāt ietekmi Tuvo Austrumu reģionā. Izraēlas mērķis bija nostiprināt savas pozīcijas reģionā militāri un politiski. Izraēlu satrauca Ēģiptes tuvināšanās ar padomju bloka valstīm, tostarp ieroču iegāde no Čehoslovākijas 1955. gada rudenī.

Trīs gadu laikā kopš Ēģiptes monarhijas krišanas 1953. gadā jaunais arābu nacionālistu režīms ieņēma arvien antirietumieciskākas pozīcijas un tuvinājās padomju blokam. 26.07.1956. Ēģiptes prezidents G. A. Nāsers paziņoja par Suecas kanāla nacionalizāciju. Ēģiptes armija iegāja Suecas kanāla zonā. 19. gs. uzbūvētais Suecas kanāls piederēja Rietumu akcionāru kontrolētajai Suecas kanāla kompānijai. Centieni diplomātiskā ceļā noregulēt situāciju beidzās bez panākumiem. Lielbritānijas valdība uzskatīja G. A. Nāsera rīcību par nepieļaujamu pārdrošību un saskatīja izdevību gāzt viņa režīmu. Francijas valdību Gija Molē (Guy Mollet) vadībā satrauca G. A. Nāsera režīma atbalsts Alžīrijas nemierniekiem.

Sarunās ar Izraēlu 22.–24.10. Sēvrā, Francijā, Lielbritānija un Francija panāca vienošanos, ka Izraēla iebruks Ēģiptes Sīnāja pussalā, bet abas lielvalstis uzņemsies fiktīvu miera uzturēšanas misiju (Sēvras protokols, Protocole de Sèvres). 29.10. Izraēla iebruka Sīnāja pussalā, 30.10. Lielbritānija un Francija pieprasīja abām pusēm izbeigt karadarbību un uzsāka gaisa triecienus pret Ēģiptes militārajiem objektiem. Dažas dienas vēlāk, 05.11., britu un franču spēki izcēlās Portsaīdā, pilsētā pie Suecas kanāla savienojuma ar Vidusjūru. Ēģiptes valdība slēdza Suecas kanālu kuģniecībai līdz 1957. gada aprīlim, apgrūtinot Eiropas apgādi ar naftu. Lielbritānijā nācās racionēt degvielas patēriņu, Rietumeiropā kāpa pārtikas preču cenas.

ASV prezidenta Dvaita Eizenhauera (Dwight Eisenhower) administrācija neatbalstīja Lielbritānijas un Francijas politiku. Tā uzlūkoja Ēģipti kā potenciālu sabiedroto Tuvo Austrumu vidē. Prezidents D. Eizenhauers baidījās sabojāt attiecības ar arābu pasauli un vērtēja notiekošo kā koloniālisma recidīvu. ASV izdarīja politisku un ekonomisku spiedienu uz Lielbritāniju. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Ģenerālā asambleja 02.11. pieņēma rezolūciju, kas aicināja izvest spēkus un atjaunot kuģniecību Suecas kanālā.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pozīcija bija radikāla. Maskava draudēja lietot kodolieročus pret Lielbritāniju un Franciju. 05.11. PSRS valdības vadītājs Nikolajs Bulgaņins (Николай Александрович Булганин) griezās pie ASV prezidenta D. Eizenhauera ar lielā mērā kuriozu vēstījumu, aicinot kopīgi vērsties pret Lielbritānijas un Francijas akcijām pret Ēģipti. Vispārējo starptautisko situāciju saasināja vienlaikus notiekošā Ungārijas pretpadomju sacelšanās un tās apspiešana.

Kopumā akciju vērtē kā triju valstu militārus panākumus, bet Lielbritānijas un Francijas politisku neveiksmi. Lielbritānija un Francija bija spiesta atkāpties no Suecas kanāla līdz gada beigām, Izraēla aizgāja no Sīnāja pussalas līdz 1957. gada aprīlim. Tika atjaunota Izraēlas pieeja Sarkanajai jūrai caur Tīrānas šaurumu, kas bija slēgta jau vairākus gadus. Suecas kanāla zonā un Sīnāja pussalā kopš 1956. gada beigām tika izvietoti ANO ārkārtas situāciju spēki (United Nations Emergency Force) no neitrālām valstīm.

Suecas kanāla krīze noveda pie Entonija Īdena (Anthony Eden) valdības krišanas Lielbritānijā 1957. gada janvārī. Lielbritānija un Francija bija piedzīvojusi pazemojumu. Nostiprinājās PSRS starptautiskais prestižs un reputācija arābu pasaulē, G. A. Nāsers izteica pateicību Ņikitam Hruščovam (Никита Сергеевич Хрущёв).

Lielbritānija un Francija turpmāk bija spiestas apzināties to lomas samazināšanos pasaulē un atturēties no plaša mēroga militārām akcijām bez ASV atbalsta. G. A. Nāsera pozīcijas arābu pasaulē nostiprinājās.

Izraēlas militārie panākumi nostabilizēja Izraēlas pozīcijas, bet saspīlējums starp Izraēlu un arābu valstīm saglabājās un noveda pie turpmākiem kariem un konfliktiem. Ēģiptes ebreji jaunajā naidīgajā atmosfērā bija spiesti pamest Ēģipti un emigrēt uz Izraēlu.

Suecas krīze ir režisora Tonija Ričardsona (Tony Richardson) spēlfilmas “Komediants” (The Entertainer, 1960) notikumu fonā, kuras viens no galvenajiem varoņiem ir Lorensa Olivjē (Laurence Olivier) atveidotais provinces teātra aktieris. Suecas krīze attēlota Pītera Morgana (Peter Morgan) seriāla “Kronis” (The Crown, 2016–2023) otrajā sezonā, atspoguļojot premjera E. Īdena darbību. Krīze no Ēģiptes patriota pozīcijām attēlota Ēģiptes režisora Muhammada Fadela (محمد فاضل, Mohammed Fadel) vēsturiskajā spēlfilmā “Nāsers 56” (Nasser 56, 1996).

Krīzei veltīts arī režisores Luīzes Hūperas (Louise Hooper) BBC dokumentārais seriāls trīs sērijās “Sueca: tipiska britu krīze” (Suez: A Very British Crisis, 2006).