Rīcībpolitika ir politisko stratēģiju, procesu vadību, rīcības piesardzīguma, prasmju un rīcības formālo apstiprinājumu u. c. nozīmīgu rīcībpolitikas aspektu kopums. Pētnieki Braians V. Hogvuds (Brian W. Hogwood) un Lūiss Ganns (Lewis Gunn) piedāvā vairākas rīcībpolitikas jēdziena nozīmes mūsdienu izpratnē: kā rīcības jomas apzīmējumu, vispārējā mērķa vai vēlamās situācijas izteiksmes veidu, konkrētus priekšlikumus, valdības lēmumus, formālas rīcības pilnvaras, programmu, iznākumu, rezultātu, modeļa teoriju un procesu.

Rīcībpolitikas attiecas uz skaidri noteiktām idejām par to, kas būtu jāpaveic noteiktajā jomā. Šīs idejas tiek izklāstītas rakstiski, un formāli tās pieņem attiecīgā lēmumu pieņemšanas institūcija. Rīcībpolitika atšķirībā no plāna, kurā jābūt minētiem noteiktiem punktiem, kā būtu jāsasniedz mērķi, pārsvarā tiek formulēta vispārīgi, norādot mērķus un vēlamo vai paredzamo izmaiņu virzienu. Akadēmiskajā kontekstā izpratne par rīcībpolitiku parasti ir plašāka – tie ir ne tikai formāli pieņemti mērķi, vēlamais vai paredzamais izmaiņu virziens, bet arī bezdarbība vai pašreizējā stāvokļa (status quo) turpinājums.

Rīcībpolitika atspoguļo politiskās sistēmas darbību kopumā, jo ietver politiskās sistēmas dažādus aspektus, jautājumus un konceptus. Rīcībpolitikā ir svarīgi šādi aspekti: kā jautājums nonāk dienas kārtībā, kā rīcībpolitika tiek formulēta, kas pieņem būtiskākos lēmumus un kā tie tiek īstenoti, kādēļ dažas rīcībpolitikas neizdodas, tiek attīstītas vai pārveidotas. Rīcībpolitika ietver trīs pamata procesus: politisko aktieru un citu nozīmīgāko iesaistīto pušu nodomu procesu; lēmumu pieņemšanas vai nepieņemšanas procesu un veidu; lēmumu sekas.

Rīcībpolitika ir viena no būtiskākajām politikas zinātnes sabiedrības pārvaldes apakšnozares daļām, kas nodrošina izpratni par rīcībpolitikas procesu un tajā iesaistītajām pusēm. 1972. gadā amerikāņu politologs Hjū Heklo (Hugh Heclo) mēģināja noteikt rīcībpolitikas robežas un norādīja, ka rīcībpolitika nav pašsaprotama, jo, piemēram, tā var ietvert iesaistīto pušu darbību un bezdarbību. Saskaņā ar amerikāņu filozofu Ričardu Rouzu (Richard Rose) rīcībpolitika atspoguļo savstarpēji saistītas aktivitātes. Izraēliešu sociologs Amitajs Etcioni (Amitai Etzioni) uzskata, ka rīcībpolitika ir lēmumu pieņemšanā ģeneralizēta sistēma, kurā lēmumi un konteksts tiek pārskatīti. Izraēliešu politikas zinātnes profesors Jezkels Drors (יחזקאלדרור; Yehezkel Dror) rīcībpolitikas jēdzienu saista ar politikas veidošanas procesu, kurā notiek apzināta izvēle starp alternatīvām sabiedrības pārvaldē. Amerikāņu politologi Čārlzs Lindbloms (Charles Edward Lindblom) un Deivids Breibrūks (David Braybrooke) izmantoja šo jēdzienu, norādot uz apzināti pieņemtiem lēmumiem, un rīcībpolitikas virziens tika skaidrots kā rezultāts lēmumu savstarpējai saistībai. Rīcībpolitika ietver procesu, kurā politikas veidotāji mēģina risināt problēmu, nosakot iespējas, pieņemot lēmumus un īstenojot iespējamos risinājumus.

Rīcībpolitikā ir nepārtraukts process un rezultāts, kur problēmas tiek aizstātas vai identificētas no jauna. Rīcībpolitikas rezultāti ir procesu ietekmējošo cilvēku gan tiešas, gan netiešas ietekmes rezultāts. Rīcībpolitikas process veidojas no vairākiem posmiem posmi ciklā. Rīcībpolitikas cikls un tā posmi raksturo racionālu rīcībpolitikas procesu (1. attēls). 

Rīcībpolitikas cikls izceļ procesa dinamisko dabu, nepārtrauktību, kā arī informācijas un iesaistīto pušu nozīmīgumu katrā posmā. Piemēram, papildu iegūta informācija, vai papildu iesaistītā puse var likt atgriezties, kādā no iepriekšējiem rīcībpolitikas posmiem un rīcībpolitikas procesa nepārtrauktība turpinās, bet citā virzienā. Pirmsākumos šo rīcībpolitikas posmu modeli izstrādāja B. Hogvuds un L. Gans kā lēmumu pieņemšanas pamatu. Lēmumu pieņemšanas analīzē ietver izpratnes veidošanu par to, kā fakti (informācija, realitāte) un vērtības (uzskati, idejas, intereses) mijiedarbojas lēmumu pieņemšanas procesā. Nepastāv viens noteikts lēmumu pieņemšanas skaidrojums, tieši tādēļ rīcībpolitikas analīzes mērķis ir kontekstualizēt pieejas un skaidrot vērtības un uzskatus, kas raksturo katru teoriju, nonākot līdz pieejai vai pieejām, kas visprecīzāk un visticamāk spēj skaidrot pieņemto vai pieņemamo lēmumu.

Rīcībpolitikas analīze attīstījās 20. gs. 60. gados, kad valdība tika uztverta kā problēmu risinātājs un politiskā sistēma – kā problēmu radītājs. Līdz ar to sākotnēji rīcībpolitikas izpētes pamata mērķis bija problēmu analīze un alternatīvu radīšana, kas varētu uzlabot situāciju vai atrisināt problēmu, padarot rīcībpolitikas un lēmumu pieņemšanas procesu pēc iespējas efektīvāku. A. Etcioni piedāvāja paplašināt rīcībpolitikas analīzi, skatoties uz to ne tikai no problēmorientētās perspektīvas, bet arī kā uz iespēju un iespējamo risinājumu ģenerēšanas procesu. Otrs rīcībpolitikas procesa analīzes virziens saistāms ar konstitūciju, likumdevēju, interešu grupu un sabiedrības pārvaldes izpēti. Par rīcībpolitikas procesa analīzes nozīmīgākajiem teorētiķiem tiek uzskatīti Harolds Lasvels (Harold Dwight Laswell), amerikāņu politologs Herberts Saimons (Herbert Alexander Simon), Č. Lindbloms, amerikāņu politologs Deivids Īstons(David Easton), A. Etcioni. Rīcībpolitikas analīze ir politoloģijas apakšnozare, kuras robežas nav skaidri nosakāmas, jo saturs ir saistīts ar priekšnoteikumiem, laiku un problēmas būtību.

Pastāv vairākas rīcībpolitikas analīzes pieejas, un katra no tām ir balstīta uz konkrētu skatījumu par politisko kontekstu un rīcībpolitikas izstrādes procesu. Rīcībpolitikas posmu pieejām būtiskākā nozīme ir tās veidošanas procesam, posmiem un to secībai. Šīs pieejas analizē rīcībpolitikas procesu, sākot no problēmas identificēšanas posma līdz rīcībpolitiku novērtēšanas posmam. Plurālistu un elitistu pieejās liela uzmanība tiek pievērsta varai un tās dalījumam rīcībpolitikas veidošanā starp grupām un elitēm, grupu un elites lomai rīcībpolitikas procesā un veidam kā tās veido rīcībpolitikas. Neomarksisma pieejas saistītas ar marksisma ideju piemērošanu rīcībpolitikas veidošanas analīzē kapitālistiskā sabiedrībā. Apakšsistēmu pieejā uzmanība tiek pievērsta jauniem rīcībpolitikas aspektiem, piemēram, iesaistīto pušu tīkliem, kopienām vai apakšsistēmām. Diskursa pieejās analizē rīcībpolitikas procesu, koncentrējoties uz valodu un komunikāciju, piemēram, publisko runu analīze, rīcībpolitikas plānošanas dokumentu analīze. Institucionālisma pieeja attiecas un institūcijām un normatīviem, kas darbojas rīcībpolitikas procesa labā. Šajā pieejā tiek apgalvots, ka rīcībpolitika biežāk ietekmē un ir atkarīga no vides apstākļiem, iespējām, ierobežojumiem un resursiem. Šajās pieejās tiek uzsvērta valsts un sociālo institūciju loma rīcībpolitiku noteikšanas un īstenošanas procesā. Sociālekonomiskās pieejās uzmanība tiek pievērsta rīcībpolitikai kā sociālo un ekonomisko faktoru ietekmes rezultātam. Katrā pieejā tiek uzsvērts konkrēts skatījums par rīcībpolitikas procesu. Taču skatījums uz rīcībpolitikas analīzes dažādību var būt saistīts ar analīzes radītām zināšanām vai pievienoto vērtību rīcībpolitikā.

Rīcībpolitikas pētniecībā šķir divus pamata pētniecības virzienus: rīcībpolitiku pētniecība un pētniecība rīcībpolitikām. Rīcībpolitiku pētniecība paredz analītisku un aprakstošu metožu izmantošanu, skaidrojot rīcībpolitikas un to rašanos. Pētniecība rīcībpolitikām paredz analītisku metožu izmantošanu, jaunu rīcībpolitiku formulēšanai vai rīcībpolitiku uzlabošanas priekšlikumu formulēšanai. H. Lasvels piedāvāja nošķīrumu balstīt uz zināšanām par procesu, kas notiek rīcībpolitikā (rīcībpolitikas analīze) un uz zināšanām par rīcībpolitikas procesu (rīcībpolitikas procesa analīze). Rīcībpolitikas analīze ietver izpēti par rīcībpolitikas procesu un izpēti rīcībpolitikas procesam. Rīcībpolitikas procesa analīze ietver izpēti par rīcībpolitikas formulēšanu un īstenošanu.

Var izšķirt vairākas analīzes pieejas, piemēram, mikro līmeņa pieeja pievēršas individuālām problēmām un to novēršanas iespējām; mezo līmeņa pieejā uzsvars ir uz rīcībpolitikas procesa un iesaistīto pušu analīzi, kur skatījums uz problēmām ir caur rīcībpolitikas prizmu; makro līmeņa pieejā uzsvars ir uz sistēmas un rīcībpolitikas konteksta analīzi, problēmu raksturojums parasti ir strukturāls, skaidrojot rīcībpolitikas procesa konteksta faktorus.

Rīcībpolitikas pētniecībā tiek izmantotas gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās metodes. Kvalitatīvā pētniecība ietver gadījumu izpēti un intervijas. Kvantitatīvā pētniecība ietver aptaujas, datu analīzi un modelēšanu. Tradicionālā rīcībpolitikas pētniecības prakse ietver problēmas identificēšanu, novērtēšanas kritēriju noteikšanu, alternatīvu apzināšanu un novērtēšanu, un ieteikumu izstrādi. Rīcībpolitikas analīzes attīstība tiek saistīta ar politikas un valsts racionalizācijas procesu kā lēmumu pieņemšanas aktivitāti.

Rīcībpolitikas analīze rada zināšanas un pievienoto vērtību rīcībpolitikas procesā, rīcībpolitikas procesam un par rīcībpolitikas procesu. Rīcībpolitikas analīzē ietilpst rīcībpolitikas noteikšanas un satura analīze. Noteikšanas analīzes fokuss ir attiecība uz to kā, kāpēc, kad un kam rīcībpolitika ir noteikta. Satura analīzē uzmanība tiek pievērsta noteiktam rīcībpolitikas aprakstam, kā tā iekļaujas kontekstā ar iepriekš īstenoto rīcībpolitiku praksi, vai, balstoties uz vērtībām, tiek analizēts rīcībpolitikas saturs, kritizējot un izsakot, priekšlikumus satura uzlabošanai. Rīcībpolitikas uzraudzība un novērtēšana ir ne tikai rīcībpolitikas procesa neatņemama daļa, bet arī analīze, kas var radīt zināšanas un pievienoto vērtību gan rīcībpolitikas procesā, gan procesam par rīcībpolitikas procesu un tā saturu. Šādas analīzes fokuss ir attiecībā uz rīcībpolitikas novērtēšanu, kā/cik lielā mērā ir sasniegti iepriekš formulētie mērķi un kādu ietekmi ir radījusi rīcībpolitika attiecībā uz iepriekš identificētu problēmu.

Analīze rīcībpolitikai ietver divus pamata aspektus: rīcībpolitikas attaisnošanu un informāciju rīcībpolitikām. Analīze rīcībpolitikas attaisnošanai paredz argumentu un pamatojuma radīšanu, kas ir paredzēts rīcībpolitikas dienas kārtības ietekmēšanai. Analīze tiek veikta, lai identificētu un pamatotu ko, kā, kad, kāpēc, ar kādu mērķi ir vēlams īstenot. Analīze rīcībpolitiku informācijas ieguvei paredz informatīvā atbalsta un informatīvās kapacitātes veicināšanu rīcībpolitikas procesā. Analīze var tikt īstenota kā detalizēta iekšējā/ārējā izpēte, var būt par pamatu rīcībpolitiku alternatīvu novērtēšanai vai alternatīvu identificēšanai.

Rīcībpolitikas analīze ietver dažādas tehnikas, metodes un skatījumus, kas padara rīcībpolitikas un lēmumu pieņemšanas procesu pēc iespējas racionālu un kvalitatīvu. Mūsdienu rīcībpolitikas analizē dominējošā pieeja ir izmaksu un ieguvumu analīze (cost-benefit analysis). Tā ir sistemātiska analīzes pieeja, kurā tiek novērtētas rīcībpolitikas alternatīvu stiprās un vājās puses, savstarpēji salīdzinātas izmaksas un ieguvumi, nosakot samērīgumu un piemērotāko rīcībpolitikas alternatīvu. Mūsdienās rīcībpolitiku analīzes aktualitāte ir metožu, tehniku, pieeju uzlabošana, kas varētu nodrošināt vēl kvalitatīvāku un racionālāku gan rīcībpolitiku analīzi, gan rīcībpolitikas dažādos aspektos: problēmu noteikšana un identificēšana, mērķu definēšana un noteikšana, alternatīvu novērtēšana un izvēle, rezultātu novērtēšana. Tā ir uz zināšanām balstīta iejaukšanās rīcībpolitikas procesā.

Rīcībpolitikas pētniecība aizsākās 20. gs. 60. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). 1951. gadā amerikāņu politologs H. Lasvels aicināja pievērsties rīcībpolitikai kā politikas pētniecības virzienam. Rīcībpolitikas pētniecības prakse sākotnēji tika aizgūta no dažādām disciplīnām, piemēram, vadības pētniecības, organizatoriskās analīzes, lēmumu pieņemšanas tehnikām un vairākiem teorētiskiem pētījumiem par vērtībām.

Rīcībpolitika kā pētniecības joma un kā praktiskās darbības sfēra tiek pielāgota mūsdienu problēmām, vides un izpratnes pārmaiņām. Mūsdienās ir paplašinājusies izpratne par rīcībpolitiku dažādību, piemēram, katastrofu un krīžu vadība, izpratne par rīcībpolitikas procesā iesaistītajām pusēm, to tīkliem, kur aizvien lielāka ietekme ir starptautiskajām organizācijām, nevalstiskajām organizācijām, pētniecības organizācijām u. c. Būtisks jautājums mūsdienās ir ne tikai šo iesaistīto pušu ietekme un iesaistes pārmaiņas, bet arī savstarpējās sadarbības un ietekmes tīklu nozīme rīcībpolitikas procesā. Aizvien biežāk rodas diskusijas par rīcībpolitiku pamatotību un racionalitāti, par ko liecina viena no mūsdienu ļoti būtiskām rīcībpolitikas pieejām – evidencēs balstīta rīcībpolitika. Ar to tiek saprasts diskurss vai metožu komplekss, kas sniedz informāciju rīcībpolitikas procesā, nevis tieši ietekmē rīcībpolitikas rezultātus. Tā ir pieeja, kas iekļauj evidenču racionālu analīzi un palīdz pieņemt labi pamatotus lēmumus. Pieeja rada izpratni par rīcībpolitikas vidi, tās izmaiņām; palīdz izvērtēt iespējamo rīcībpolitiku ietekmi, nodrošinot labākās stratēģijas izvēles iespējas saskaņā ar paredzamajām sekām un rezultātiem u. c. Nereti rīcībpolitiku praksē tiek lietots jēdziens “pierādījums”, taču ir būtiski nošķirt jēdzienu “evidence” (angļu evidence) un jēdzienu “pierādījums” (angļu proof). Evidences ir fakti, kas atspoguļo pieņēmuma patiesumu. Evidence nozīmē, ka pieņēmuma atbilstība patiesībai ir pamatota. Pierādījums ir pamatojums, kas norāda uz kaut kā atbilstību patiesībai un pierādīšanas veids, kas pārbauda pieņēmuma atbilstību patiesībai. Evidence pamato, un pierādījums apliecina to, vai izteiksme ir, vai nav pierādīta.

Galvenās organizācijas, kas veic pētījumus rīcībpolitikas jomā var klasificēt dažādi, piemēram, praktiskās darbības jomas izpētes organizācijas un pētnieciskie institūti, universitātes; organizācijas ģeogrāfiski dažādās vietās; organizācijas ar dažādām rīcībpolitikas pētniecības jomām (veselības, sociālās, vides, zinātnes un tehnoloģiju, drošības, starptautisko attiecību, labas pārvaldības un citu rīcībpolitiku jomas); organizācijas ar dažādiem īpašiem sasniegumiem vai mērķiem (būtiska ietekme uz rīcībpolitiku, inovatīvas idejas, efektīva sadarbība ar medijiem, mazbudžeta organizācijas u. c.). Lielākā daļa no galvenajām pētniecības iestādēm rīcībpolitikas jomā ir ASV organizācijas.

Par būtiskākajām un ietekmīgākajām pētniecības iestādēm tiek uzskatītas šādas: Hārvarda Kenedija skola (Harvard Kennedy School, 1936) ASV; Brūkingsa Institūts (Brookings Institution, 1916) ASV, kurā tiek izstrādātas rīcībpolitiku rekomendācijas; Karaliskais Starptautisko attiecību institūts Chatham House (Chatham House, The Royal Institute of International Affairs, 1920) Lielbritānija, neatkarīgs rīcībpolitikas institūts, kurā notiek dažāda veida starptautiska mēroga pasākumi rīcībpolitikas jautājumu analīzei; Kārnegija Starptautiskais Miera fonds (Carnegie Endowment for International Peace, 1910) ASV, kurā notiek dažādi projekti par rīcībpolitikas jautājumiem un sadarbība arī ar rīcībpolitiku praktiķiem; RAND korporācija (RAND Corporation, 1948) ASV, starptautisks rīcībpolitikas pētniecības tīkls, Pītersona Starptautiskās ekonomikas institūts (Peterson Institute for International Economics, 1981) ASV, kurā tiek veikta regulāra pētniecība par ekonomikas aspektiem rīcībpolitiku kontekstā.

Dažas no būtiskākajām un ietekmīgākajām pētniecības iestādēm rīcībpolitikas jomā Eiropas Savienībā (ES) tiek uzskatītas šādas: Praktiskās rīcībpolitikas pētniecības centrs (Das Centrum für angewandte Politikforschung, CAP, 1995) Vācijā, kurā tiek veidota savstarpējā sadarbība starp pētniekiem un rīcībpolitiku praktiķiem; Eiropas rīcībpolitikas pētījumu centrs (Centre for European Policy Studies, CEPS, 1983) Beļģijā, tiek nodrošināts pasaules sadarbības tīkls par ES rīcībpolitikas jautājumiem; Starptautiskais rīcībpolitikas tīkls (International Policy Network, IPN, 1971) Lielbritānijā, kas ir starptautisks rīcībpolitikas pētniecības un sadarbības tīkls, kurā notiek pētniecība un sadarbība par rīcībpolitikas jautājumiem, īpašu nozīmi piešķirot progresīvai un inovatīvai pētniecībai, atbilstoši 21. gs. izaicinājumiem; Eiropas rīcībpolitikas centrs (European Policy Centre, EPC, 1997) Beļģijā, tiek nodrošināts sadarbības tīkls iesaistītajām pusēm par ES rīcībpolitikas jautājumiem.

Par vēsturiski ietekmīgākajiem žurnāliem rīcībpolitikas jomā tiek uzskatīti Public Administration (kopš 1923, izdevējs Wiley-Blackwell,) un Public Administration Review (kopš 1940, izdevējs Wiley-Blackwell). Taču par mūsdienu ietekmīgākajiem žurnāliem rīcībpolitikas jomā, saskaņā ar citējamības indeksu tiek uzskatīti: Administrative Science Quarterly (kopš 1956, izdevējs SAGE Publications), Public Administration Review (kopš 1940, izdevējs Wiley-Blackwell), Journal of European Public Policy (kopš 1994, izdevējs Taylor and Francis), Journal of Public Administration Research and Theory (kopš 1991, Oxford University Press), Public Administration (kopš 1923, Wiley-Blackwell), Journal of Policy Analysis and Management (kopš 1981, Wiley-Blackwell).