Pleiras slimību diagnostika un ārstēšana ir komplicēts process, kas prasa precīzu vizualizāciju un bieži vien arī invazīvu iejaukšanos, lai atjaunotu normālu elpošanas mehāniku. Diagnostikas pamatā jau ir sākotnējā izmeklēšana, kurā ārsts ar fonendoskopu var saklausīt “pleiras berzes troksni”, t. i., skaņu, kas atgādina sniega gurkstēšanu. Tā rodas, kad iekaisušas pleiras lapas vairs neslīd gludi.
Radiogrāfija (radiographia) joprojām ir pirmā izvēles metode krūškurvja izmeklēšanā tās pieejamības un ātruma dēļ. Attēlā pleiras patoloģijas visbiežāk parādās kā šķidruma uzkrāšanās, kas aizsedz parasti smailo ribu-diafragmas sinusu, vai kā pneimotorakss, kurā redzama tumša, bezstruktūras zona bez plaušu zīmējuma. Tomēr šai metodei ir ierobežotas iespējas atšķirt šķidruma veidu vai pamanīt nelielus pleiras izaugumus. Par “zelta standartu” pleiras struktūras izvērtēšanai tiek uzskatīta datortomogrāfija (computed tomography, CT), kas ar kontrastvielu ļauj detalizēti redzēt pleiras lapu sabiezējumus, mezgliņus un kalcinātus, kas ir kritiski svarīgi onkoloģisko procesu (piemēram, mezoteliomas) diagnostikā. Tāpat CT palīdz precīzi noteikt, vai šķidrums ir brīvi plūstošs vai “iekapsulējies” starp saaugumiem, kas ir izšķirošs solis ārstēšanas plānošanai. Ultrasonogrāfija, USG (ultrasonographia) mūsdienās ir kļuvusi par neaizstājamu rīku “pie pacienta gultas”. Tā ir jutīgāka par rentgenu maza šķidruma daudzuma noteikšanā un ļauj ārstam reālajā laikā redzēt pleiras lapu kustību jeb slīdēšanu. USG ir obligāta procedūru laikā, t. i., punkcijas un drenāžas tiek veiktas tās kontrolē, lai precīzi ievadītu adatu un nebojātu plaušu audus vai asinsvadus. Ar adatu caur starpribu telpu tiek paņemts šķidruma paraugs, lai laboratorijā noteiktu, vai tas ir transudāts (saistīts ar spiediena izmaiņām, piemēram, sirds mazspēju) vai eksudāts (iekaisuma vai vēža sekas). Šī procedūra sniedz tūlītēju atvieglojumu pacientam, jo, evakuējot šķidrumu, plauša atkal var izplesties. Magnētiskās rezonanses izmeklējumi (MRI) pleiras diagnostikā netiek izmantoti kā rutīnas metode, taču tie sniedz unikālu informāciju specifiskos gadījumos. Pateicoties izcilajai mīksto audu izšķirtspējai, MRI palīdz precīzi novērtēt, vai audzējs no pleiras ir ieaudzis krūškurvja sienā, diafragmā vai mugurkaulā. Tāpat MRI var palīdzēt atšķirt labdabīgus pleiras sabiezējumus no ļaundabīgiem bez rentgenstarojuma, kas ir būtiski jauniem pacientiem vai atkārtotu izmeklējumu gadījumā. Pozitronu emisijas tomogrāfija (PET/CT) ir noslēdzošais posms onkoloģiskajā diagnostikā. Tā parāda ne tikai struktūru, bet arī audu vielmaiņas aktivitāti. Tā kā vēža šūnas patērē vairāk glikozes, tās PET attēlā “iedegas”, ļaujot atšķirt aktīvu audzēju no hroniskiem pleiras saaugumiem vai rētaudiem, kas palikuši pēc iekaisuma.
Ārstēšanas stratēģija ir tieši atkarīga no cēloņa. Ja pneimotorakss vai efūzija ir apjomīgi, tiek veikta pleiras drenāža (drainage pleurae), t. i., vakuumam vai speciālam vārstam, lai pastāvīgi izvadītu gaisu vai šķidrumu, ir pievienota caurulīte. Infekciju gadījumos, kad izveidojušās strutas, var būt nepieciešama fibrinolītisko līdzekļu ievadīšana tieši pleiras dobumā, lai izšķīdinātu saaugumus, kas traucē drenāžu. Ja konservatīvās metodes nepalīdz, tiek izmantota video-asistētā torakoskopija (VATS), kuras laikā ķirurgs var mehāniski iztīrīt pleiras telpu vai veikt pleirodēzi (pleurodesis) jeb mākslīgu pleiras lapu salīmēšanu, lai novērstu atkārtotu šķidruma uzkrāšanos.
Hronisku pleiras bojājumu gadījumos, kad izveidojies biezs rētaudu slānis, tiek veikta dekortikācija. Savukārt ļaundabīgu procesu gadījumā, piemēram, pie mezoteliomas, ārstēšana ietver multimodālu pieeju, t. i., ķīmijterapiju, staru terapiju un specifiskas operācijas, kas uzsver pleiras slimību diagnostikas un ārstēšanas augsto sarežģītību mūsdienu medicīnā.
Padziļinot pleiras slimību diagnostikas un ārstēšanas aspektus, mūsdienu medicīna arvien vairāk paļaujas uz minimāli invazīvām tehnoloģijām un molekulāro analīzi. Viena no modernākajām diagnostikas metodēm ir medicīniskā torakoskopija (thoracoscopia), ko veic vietējā anastēzijā. Atšķirībā no lielajām operācijām, šī procedūra ļauj speciālistam caur nelielu griezienu ievadīt kameru pleiras telpā, tiešā redzamībā apskatīt abas pleiras lapas un paņemt mērķtiecīgu audu paraugu (biopsiju) no aizdomīgām vietām. Tas ir īpaši būtiski mezoteliomas un tuberkulozā pleirīta agrīnai atklāšanai, kad šķidruma analīzes sniedz nepilnīgu informāciju.
Ārstēšanas jomā liels solis ir veikts hronisku pleiras efūziju pārvaldībā, īpaši onkoloģiskajiem pacientiem. Tā vietā, lai kairinātu pleiru ar atkārtotām punkcijām, mūsdienās izmanto pastāvīgo pleiras katetru. Šo nelielo ierīci pacients var nēsāt zem drēbēm, un šķidrumu no pleiras dobuma var izvadīt mājas apstākļos, izmantojot vakuuma pudeles. Tas ne tikai uzlabo pacienta dzīves kvalitāti, bet arī mazina infekciju risku, kas saistīts ar biežām slimnīcas apmeklējuma reizēm un invazīvām manipulācijām.
Specifiska un sarežģīta ārstēšanas metode ir intrapleirālā fibrinolīze (fibrinolysis intrapleuralis). Ja pleiras dobumā esošās strutas ir kļuvušas biezas un izveidojušas “kabatas”, parastā drenāža vairs nespēj šķidrumu evakuēt. Šādos gadījumos caur drenāžas caurulīti pleiras telpā ievada speciālus fermentus, kas burtiski sašķidrina fibrīna saaugumus un strutas, ļaujot tām izplūst. Šī metode bieži vien ļauj izvairīties no traumatiskas krūškurvja atvēršanas operācijas, kas ir būtiski novājinātiem pacientiem.
Līdz 2030. gadam pleiras slimību pārvaldība kļūs par attālinātas medicīnas paraugu. Pastāvīgie pleiras katetri būs aprīkoti ar automatizētām vārstu sistēmām, kuras pacients varēs kontrolēt ar viedtālruni, bet ārsts no attāluma sekos līdzi evakuētā šķidruma apjomam un kvalitātei. Tas ļaus lielāko daļu hronisko pacientu ārstēt mājas apstākļos, saglabājot augstu dzīves kvalitāti un izvairoties no ilgstošas atrašanās slimnīcā, kas ir īpaši būtiski onkoloģijas un paliatīvās aprūpes kontekstā.