Sadaloties elpvadam, bronhi veido tā tālāko turpinājumu, t. i., veidojums sākas ar diviem galvenajiem bronhiem – labo un kreiso. Vizuāli un funkcionāli šī sistēma atgādina otrādi apgrieztu bronhiālo koku, t. i., ieejot plaušās, galvenie bronhi pakāpeniski sadalās daivu bronhos (bronchi lobares), tālāk segmentu (bronchi segmentales) un subsegmentāros bronhos (bronchi subsegmentales), līdz tie kļūst par terminālajām bronhiolām (bronchioli terminales). No šīs vietas dalīšanās turpinās, un sākas alveolārais koks (arbor alveolaris), kas ir elpceļu noslēdzošā daļa. Tā sastāv no respiratorajām bronhiolām (bronchioli respiratorii) un alveolām, kurās notiek gāzu apmaiņa starp gaisu un asinīm. Mikroskopisku pūslīšu sistēma nodrošina organismu ar skābekli un izvada ogļskābo gāzi. 

Cilvēkam ieelpojot, gaiss nonāk elpvadā, kas krūškurvja rajonā sadalās divos lielos zaros – labajā un kreisajā galvenajā bronhā (bronchus principalis dexter et sinister). Šo dalīšanās vietu sauc par trahejas bifurkāciju (bifurcatio tracheae). No šī brīža dalīšanās process turpinās arvien sīkāk, atgādinot otrādi apgrieztu koku, t. i., sākas bronhiālā koka veidošanās, kur galvenie bronhi tālāk sadalās daivu bronhos, segmentu bronhos un subsegmentāros bronhos. Katrā nākamajā līmenī elpceļu diametrs samazinās, bet to skaits eksponenciāli pieaug, veidojot sarežģītu zaru tīklu un visbeidzot pavisam sīkas caurulītes jeb bronhiolas (bronchioli). Bronhiālajam kokam turpinot dalīties, elpceļu terminālais posms ir alveolārais koks, un tā funkcionāli morfoloģiskā pamatvienībā jeb plaušu acinusā gaisa vadīšanas funkciju pilnībā nomaina gāzu apmaiņas process.

Bronhi ir sarežģīta un pašregulējoša transporta sistēma, bez kuras efektīva skābekļa piegāde organismam nebūtu iespējama. Tiem ir sarežģīta uzbūve, lai iesaistītos gan gaisa transportēšanā un attīrīšanā, gan sildīšanā un mitrināšanā, gan aizsardzībā. Tas nozīmē, ka bronhu galvenais uzdevums ir ne tikai nodrošināt brīvu gaisa plūsmu uz plaušu dziļākajiem nostūriem, bet arī rūpēties par gaisa kvalitāti.

Bronha siena ir veidota no vairākiem specializētiem slāņiem. Iekšpusē atrodas gļotāda (tunica mucosa), ko klāj unikāls skropstiņepitēlijs, kas kopā ar gļotu dziedzeriem veido svarīgu aizsargmehānismu. Šis process nepārtraukti attīra ieelpoto gaisu no mikroorganismiem un svešām daļiņām, vienlaikus to optimāli sasildot un mitrinot, tādējādi uzturot plaušu homeostāzi un pasargājot organismu no infekcijām. Ja elpceļos nonāk kairinātājs, bronhi mēdz sašaurināties vai izraisīt klepu, lai organismu pasargātu. Zem iekšējā slāņa atrodas zemgļotāda (tunica submucosa), kurā izvietoti bronhu dziedzeri (glandulae bronchiales), kas ražo aizsargājošas gļotas. Svarīga nozīme ir arī muskuļslānim (tunica muscularis), kura gludā muskulatūra ļauj mainīt bronha diametru. Strukturālo stabilitāti lielākajos elpceļos nodrošina fibrozi skrimšļainais apvalks (tunica fibrocartilaginea), ko balsta skrimšļi (cartilagines), un tie lielo bronhu sieniņās veido stabilus gredzenus vai plātnītes, nodrošinot, ka spiediena maiņu ietekmē elpceļi neaizveras. Visu šo struktūru no ārpuses noslēdz adventīcija (tunica adventitia) – saistaudu slānis, kas integrē bronhus plaušu audos.

Elpceļiem kļūstot tievākiem par vienu milimetru, skrimslis pakāpeniski izzūd un veidojas bronhiolas. To stabilitāti nodrošina gludā muskulatūra un apkārtējo plaušu audu elastība. Bronhiālais koks beidzas ar terminālajām bronhiolām. Tas ir pēdējais posms, kurā notiek tikai gaisa transportēšana bez gāzu apmaiņas. Pāreja no transporta zonas uz elpošanas zonu notiek caur respiratorajām bronhiolām, kas iezīmē alveolārā koka sākumu.

Tas tālāk sazarojas alveolu ejās (ductuli alveolares), kas beidzas ar alveolu maisiņiem (sacculi alveolares) un tajos esošajām plaušu alveolām (alveoli pulmonis).

Alveolas ir visas elpošanas sistēmas funkcionālais mērķis. Tās ir izklātas ar ļoti plānu epitēliju, ko veido I tipa pneimocīti gāzu difūzijai un II tipa pneimocīti, kas izdala alveolu virsmas aktīvo vielu jeb surfaktantu. Viss alveolārais koks ir blīvi apvīts ar kapilāru tīklu, veidojot asins-gaisa barjeru. Tieši šeit, pateicoties milzīgajam alveolu skaitam un to plānajām sieniņām, skābeklis spēj acumirklī nonākt asinīs, bet ogļskābā gāze tiek izvadīta izelpā. Šī pāreja no mehāniskā bronhiālā koka, kura uzdevums ir attīrīt un sasildīt gaisu, uz alveolāro koku ir viens no efektīvākajiem anatomiskās uzbūves veidojumiem. 

Bronhu klīniskā nozīme ir ievērojama un būtiska, jo tie kalpo kā galvenā maģistrāle gaisa plūsmai. Jebkuri traucējumi šajā sistēmā tūlītēji ietekmē organismu, radot elpas trūkumu un samazinot skābekļa piegādi audiem. Klīniskajā praksē bronhi ir viens no problemātiskajiem objektiem un ierindojas biežāko izmeklējumu rindās, jo tie ir tieši pakļauti ārējās vides ietekmei (infekcijām, alergēniem un toksiskām vielām).

Viena no izplatītākajām problēmām ir bronhīts (bronchitis), kas ir bronhu gļotādas iekaisums. Akūtu bronhītu parasti izraisa vīrusu infekcijas, savukārt hronisks bronhīts bieži ir ilgstoša kairinājuma sekas, ko visbiežāk izraisa smēķēšana. Šādos gadījumos pastiprinās gļotu izdalīšanās, un tas izraisa produktīvu klepu (klepu ar krēpām) un apgrūtina elpošanu.

Cita nopietna diagnoze ir bronhiālā astma (asthma bronchiale). Tā ir hroniska slimība, kuras pamatā ir bronhu paaugstināta jutība. Saskaroties ar kairinātāju, notiek strauja gludās muskulatūras saraušanās jeb bronhospazmas, gļotādas tūska un pastiprināta biezu gļotu izdalīšanās, kas ievērojami sašaurina elpceļu lūmenu un izraisa smakšanas lēkmes.

Tāpat klīniski svarīga ir hroniska obstruktīva plaušu slimība jeb HOPS (morbus pulmonis obstructivus chronicus), kuras gaitā bronhi neatgriezeniski sašaurinās un zaudē elastību. Smagākos gadījumos var attīstīties bronhektāzes (bronchiectases). Tās ir neatgriezeniski bronhu sieniņu paplašinājumi, kas parasti rodas pēc atkārtotām, smagām infekcijām. Šajos paplašinājumos jeb kabatās uzkrājas krēpas, kas ir ideāla vide tam, lai vairotos baktērijas, radot apburto loku, t. i., infekcija – bojājums – vēl lielāks paplašinājums. Pacientiem tas izpaužas kā pastāvīgs, mokošs klepus ar lielu daudzumu krēpu.

Bērnu vecumā un reizēm arī pieaugušajiem aktuāla problēma ir svešķermeņu aspirācija. Tā kā labais galvenais bronhs ir platāks un stāvāks nekā kreisais, nejauši ieelpoti priekšmeti (piemēram, mazas detaļas) visbiežāk iestrēgst tieši tajā, izraisot tūlītēju bronha nosprostojumu, plaušu daļas saplakšanu jeb atelektāzi un smagu iekaisuma risku.

Medicīnā bieži saskaras arī ar jēdzienu “bronhu hiperreaktivitāte”. Tas nozīmē, ka bronhi pārspīlēti jutīgi reaģē uz tādiem kairinātājiem kā auksts gaiss, spēcīgas smaržas vai fiziska slodze. Šī parādība ir raksturīga ne tikai astmai, bet var saglabāties arī nedēļām ilgi pēc pārslimotas vīrusu infekcijas, izraisot tā saukto “pēcinfekcijas klepu”, kas pacientiem bieži rada bažas, lai gan pati infekcija jau ir uzvarēta.

Visspēcīgāk, radot neatgriezeniskas izmaiņas, bronhu sistēmas uzbūvi un funkcijas tieši ietekmē cistiskā fibroze (fibrosis cystica) jeb mukoviscidoze (mucoviscidosis) – pārmantota ģenētiska slimība, kuras pamatā ir mutācija gēnā, kas atbild par sāls un ūdens kustību šūnās. Tā rezultātā visi organisma sekrēti, īpaši bronhu gļotas, kļūst neparasti biezi, lipīgi un staipīgi. Normālos apstākļos bronhu skropstiņepitēlijs viegli izvada šķidras gļotas, taču cistiskās fibrozes gadījumā tās “iesprūst” bronhiālajā kokā. Gļotas ne tikai mehāniski nosprosto elpceļus, bet arī kļūst par ideālu vietu baktērijām, kuras parastā ceļā būtu izvadītas. Šis process rada hronisku, nepārejošu iekaisumu, kas pakāpeniski saēd bronhu sieniņas, izraisot jau pieminētās bronhektāzes jeb maisveida paplašinājumus, kuros infekcija uzkavējas pastāvīgi.

Runājot par onkoloģiju, lielākā daļa plaušu audzēju ir bronhogēna karcinoma (carcinoma bronchogenes). Tā kā bronhi ir bagāti ar asinsvadiem un limfvadiem, tas ir audzējs, kas sāk augt tieši no gļotādas šūnām un var salīdzinoši ātri izplatīties. Viens no pirmajiem simptomiem, kas var norādīt uz šādu procesu, ir asins stīdziņas krēpās, jo audzējs traumē bronha gļotādu.

Tā kā bronhu veselība ir cieši saistīta ar to spēju saglabāt elastību un tīrību, tad jebkura strukturāla vai funkcionāla novirze rada nopietnas sekas. 

Mūsdienu medicīnā bronhu diagnostika un ārstēšana ir vērsta uz maksimālu precizitāti, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu normālu gaisa plūsmu un gļotādas funkcijas. Viss sākas ar neinvazīvām metodēm, kur elpceļu izklausīšana jeb auskultācija (auscultatio) ar fonendoskopu sniedz pirmo priekšstatu par procesiem bronhos, piemēram, sausi trokšņi jeb sēkšana bieži norāda uz sašaurinājumu, bet mitri trokšņi liecina par šķidruma vai gļotu uzkrāšanos. Lai objektīvi novērtētu bronhu caurejamību, tiek izmantota spirometrija (spirometria). Šis tests mēra izelpas tilpumu un ātrumu un ļauj ārstam noteikt, vai elpceļos ir funkcionāli šķēršļi, kas raksturīgi bronhiālajai astmai vai HOPS. Ja nepieciešama tieša vizualizācija, talkā nāk bronhoskopija (bronchoscopia). Tā ir augsti tehnoloģiska procedūra, kurā caur degunu vai muti bronhos ievada tievu, lokanu endoskopu ar kameru. Šī metode ārstam ļauj ne tikai apskatīt gļotādu, bet arī veikt terapeitiskas darbības, t. i., izņemt svešķermeņus, atsūknēt liekās gļotas vai paņemt audu paraugus jeb biopsiju tālākai analīzei. Lai precīzi noteiktu, kura no problēmām skar pacientu, tiek izmantota arī bronhu skalošana (lavage bronchialis). Bronhoskopijas laikā ārsts ievada nelielu daudzumu fizioloģiskā šķīduma un pēc tam to atsūknē atpakaļ. Šis šķidrums satur šūnas un mikroorganismus no pašiem dziļākajiem bronhiem, ļaujot laboratorijā precīzi noteikt, vai pie vainas ir specifiska baktērija, sēnīte vai audzēja šūnas.

Radioloģiskajā diagnostikā būtiska ir datortomogrāfija (computed tomography, CT), kas sniedz detalizētu trīsdimensiju (3D) attēlu, ļaujot pamanīt pat vismazākās izmaiņas bronhu sieniņās vai to sazarojumos, ko parasts rentgens var nereģistrēt.

Ārstēšanas pieeja ir atkarīga no problēmas rakstura un bieži ietver mērķtiecīgu medikamentu piegādi tieši bronhiem. Paplašinātāji jeb bronhodilatatori palīdz atslābināt gludo muskulatūru lēkmju gadījumā, savukārt inhalējamie kortikosteroīdi mazina hronisku iekaisumu. Ja bronhos ir uzkrājies pārāk daudz staipīgu gļotu, tiek nozīmēti mukolītiķi, kas tās šķidrina, atvieglojot atkrēpošanu. Īpaša loma ir arī fizioterapijai un drenāžas vingrinājumiem, kas mehāniski palīdz attīrīt bronhiālo koku, izmantojot gravitāciju un specifiskas elpošanas tehnikas.

Līdzās jau minētajām metodēm medicīna piedāvā vēl vairākus specifiskus rīkus, kas ļauj iedziļināties bronhu veselības niansēs, īpaši gadījumos, kad standarta izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi. Viena no ļoti specifiskām metodēm ir bronhu provokācijas testi. Tos izmanto gadījumos, kad pacients sūdzas par elpas trūkumu, bet spirometrijas rādītāji miera stāvoklī ir normāli. Testa laikā pacients ieelpo dozētu kairinātāju vai veic fizisku slodzi, lai novērotu, vai bronhi nereaģē ar pārmērīgu sašaurināšanos. Tas palīdz diagnosticēt tā saukto “slēpto” astmu. Mūsdienās arvien plašāk izmanto arī izelpā esošā slāpekļa oksīda mērīšanu. Šī ir vienkārša, neinvazīva metode, kurā pacients pūš speciālā analizatorā. Paaugstināts slāpekļa oksīda līmenis izelpā tieši norāda uz alerģisku iekaisumu bronhos, kas palīdz ārstam izvēlēties pareizo terapiju, negaidot smagākas sekas. Ja parastā bronhoskopija nevar sasniegt ļoti dziļus vai mazus bronhu zarus, tiek pielietota elektromagnētiskā navigācijas bronhoskopija. Tā darbojas līdzīgi kā GPS sistēma, virzot ārsta instrumentu caur sarežģīto bronhu labirintu tieši pie aizdomīgā veidojuma, lai veiktu precīzu biopsiju.

Smagas astmas gadījumos, kad medikamenti vairs pietiekami nepalīdz, tiek izmantota bronhiālā termoplastika. Tā ir mazinvazīva procedūra, kuras laikā caur bronhoskopu uz bronhu sienām iedarbojas ar kontrolētu siltuma enerģiju. Rezultātā tiek samazināts pārmērīgi savairojušos gludo muskuļu daudzums, bronhi kļūst mazāk spējīgi “sarauties” spazmās, pacienta elpošana kļūst vieglāka. Nozīmīga ir arī pozicionālā drenāža un vibrācijas masāža. Šīs metodes ir neaizvietojamas pacientiem ar bronhektāzēm vai cistisko fibrozi. Izmantojot gravitāciju (novietojot ķermeni noteiktā leņķī) un ritmiskus uzsitienus pa krūškurvi, gļotas tiek mehāniski “atlipinātas” no bronhu sienām un pārvietotas uz lielajiem elpceļiem, no kurienes tās ir vieglāk izklepot. Tāpat mūsdienās tiek izmantotas speciālas pozitīvā ekspiratorā spiediena (PEP) ierīces, kurās pacients pūš, radot vibrāciju un pretspiedienu. Tas neļauj bronhiem saplakt un palīdz izvadīt krēpas.

Mūsdienās cistiskās fibrozes diagnozi apstiprina ar ģenētisko skrīningu, ko Latvijā veic jau jaundzimušajiem. Klīniski par slimību var liecināt arī “bungvālīšu pirksti” (paplašināti pirkstu gali) un “pulksteņstikla nagi”, kas rodas hroniska skābekļa trūkuma dēļ, ko izraisa ilgstoši bojātie bronhi. Ārstēšana ir komplicēts un nepārtraukts process, kura galvenais mērķis ir maksimāli aizkavēt bronhu bojājumus un nodrošināt pacientam pilnvērtīgu dzīves kvalitāti. Tā kā šī slimība padara bronhu sekrētu neparasti biezu, terapeitiskā pieeja balstās uz gļotu šķidrināšanu, to mehānisku izvadīšanu un hroniskas infekcijas kontroli. Mūsdienās šī joma piedzīvo pārmaiņas, pateicoties mērķterapijai (CFTR proteīna modulatoriem jeb medikamentiem), kas iedarbojas uz pašas šūnas līmeni, uzlabojot bojāto hlorīdu kanālu darbību un tādējādi padarot gļotas dabīgi šķidrākas jau to rašanās brīdī. Ikdienā neaizstājama ir intensīva elpceļu higiēna, kas sākas ar inhalācijām. Pacienti ieelpo spēcīgus mukolītiķus un hipertonisko sāls šķīdumu, kas piesaista ūdeni bronhu gļotām, palīdzot tām “atlipt” no sieniņām. Uzreiz pēc inhalācijām seko aktīvā kineziterapija jeb specifiski elpošanas vingrinājumi un krūškurvja drenāža. Bieži tiek izmantotas arī palīgierīces, piemēram, vibrējošas PEP ierīces vai īpašas vestes, kas ar mehānisku vibrāciju palīdz pārvietot biezās krēpas no mazajiem bronhu zariem uz lielajiem elpceļiem, lai tās varētu vieglāk izklepot. Tā kā bronhos iesprūdušās gļotas ir ideāla vide baktērijām, ārstēšanas plānā svarīga ir antibakteriālā terapija. Pacienti nereti lieto inhalējamās antibiotikas, kas nogādā zāles tieši mērķī (bronhu gļotādā), mazinot sistēmisko blakusparādību risku. Smagākos slimības posmos, kad bronhu destruktīvās izmaiņas sasniedz kritisko robežu, kā pēdējā iespēja tiek izskatīta plaušu transplantācija. Kopumā cistiskās fibrozes vadība pieprasa lielu pacienta un mediķu komandas darbu, taču inovatīvās metodes ļauj arvien vairāk pacientiem sasniegt brieduma gadus un dzīvot aktīvu dzīvi.

Lai noteiktu, vai bronhu audzējs (bronhogēna karcinoma) ir ieaudzis blakus esošajos asinsvados vai sirdī, būtiski ir magnētiskās rezonanses izmeklējumi (MRI). Tie sniedz daudz skaidrāku kontrastu starp dažādiem mīkstajiem audiem, kā arī ir prioritāra metode bērniem ar hroniskām bronhu problēmām (piemēram, cistisko fibrozi), kuriem nepieciešama regulāra kontrole, lai izvairītos no liekas radiācijas devas uzkrāšanās dzīves laikā. MRI palīdz ļoti precīzi noteikt izmaiņas krūškurvja limfmezglos, kas atrodas ap bronhiem, palīdzot onkoloģisko slimību stadijas noteikšanā. Lai gan MRI sniedz detalizētu informāciju par audu struktūru, tā parasti aizņem vairāk laika nekā CT, un pacienta elpošanas kustības var radīt attēla “izsmērēšanos”. Tāpēc klīniskajā praksē CT joprojām paliek kā pirmā izvēle bronhu sieniņu un gaisa telpu apskatei, bet MRI tiek izmantota sarežģītos gadījumos, kad nepieciešama audu diferenciācija vai asinsvadu analīze. 

Mūsdienās bronhu pētniecība ir dinamiska nozare, kurā klasiskā fizioloģija cieši savijas ar gēnu inženieriju un nanotehnoloģijām, tiecoties uz personalizētu pieeju katram pacientam. Viens no intriģējošākajiem virzieniem ir reģeneratīvā medicīna, kurā zinātnieki meklē veidus, kā atjaunot bojāto bronhu gļotādu, izmantojot pacienta paša cilmes šūnas. Lai paātrinātu jaunu medikamentu izstrādi, talkā nāk inovatīvā “plaušu-uz-mikročipa” (lung-on-a-chip) tehnoloģija. Tās ir mikropulsu ierīces, kurās tiek audzētas cilvēka elpceļu dzīvas šūnas, imitējot bronhu reakciju uz kairinātājiem vai medikamentiem reālā laikā un bez nepieciešamības veikt eksperimentus ar dzīvniekiem.

Latvijā bronhu pētniecība ir koncentrēta lielākajās akadēmiskajās un klīniskajās bāzēs. Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) un Latvijas Universitāte (LU) veic nozīmīgu darbu, pētot ģenētiskos faktorus, kas ietekmē bronhu veselību. Praktiskā un inovatīvā pacientu izpēte pamatā notiek Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) stacionārā Tuberkulozes un plaušu slimību centrs. Šeit vietējie pētnieki sadarbībā ar starptautiskiem partneriem meklē efektīvākas metodes hronisku obstruktīvu slimību un onkoloģisko procesu agrīnai atklāšanai. Starptautiskā sadarbība nodrošina, ka jaunākie sasniegumi, piemēram, bioloģiskie medikamenti smagas astmas ārstēšanai, ātri kļūst pieejami arī mūsu reģiona pacientiem.

Pasaules mērogā bronhu izpētes procesus vada un finansē vairākas prestižas iestādes. Eiropā vadošā autoritāte ir Eiropas Respiratorā biedrība (European Respiratory Society, ERS), kuras paspārnē tiek izstrādātas jaunākās diagnostikas vadlīnijas un organizēti starptautiski klīniskie pētījumi. Tā apvieno visu Eiropas pētniecības telpu ar galveno mītni Lozannā (Šveicē). ERS nav tikai pētniecības iestāde, bet organizācija, kas izstrādā vienotas ārstēšanas vadlīnijas visām Eiropas Savienības valstīm, tostarp Latvijai. Reizi gadā ERS rīko pasaulē lielāko elpceļu slimību kongresu, kurā tiek prezentēti visjaunākie atklājumi, piemēram, par bioloģiskajiem medikamentiem, kas mērķtiecīgi bloķē iekaisuma molekulas bronhos. Zviedrijā akadēmisko izcilību šajā jomā uztur Karolinskas institūts (Karolinska Institutet), kurā īpaša uzmanība tiek veltīta bronhu mikrobioma un iekaisuma procesu mijiedarbībai molekulārā līmenī. Eiropas nozīme bronhu pētniecībā ir fundamentāla, jo šeit atrodas vairāki vēsturiski nozīmīgi centri, kas nosaka globālos ārstēšanas standartus. Pētniecības struktūra izceļas ar ciešu sadarbību starp universitātēm un slimnīcām. Vācijā centrālo lomu ieņem Vācijas Plaušu pētniecības centrs (Deutsches Zentrum für Lungenforschung, DZL). Tas ir milzīgs tīkls, kas apvieno labākos speciālistus, lai pētītu visu, sākot no bronhu reģenerācijas līdz retām elpceļu saslimšanām. Īpaši izceļas Helmholca Minhenes centrs (Helmholtz Zentrum München), kurā tiek analizēta vides faktoru, piemēram, pilsētu smoga, ietekme uz bronhu epitēlija bojājumiem molekulārā līmenī. Lielbritānijā viena no pasaules autoritātēm ir Nacionālais sirds un plaušu institūts (National Heart and Lung Institute, NHLI), kas ir daļa no Londonas Imperiālās koledžas (Imperial College London). Šeit zinātnieku veiktie pētījumi par hronisku iekaisumu bronhos ir palīdzējuši izstrādāt daudzus no šobrīd lietotajiem astmas medikamentiem. Tāpat nozīmīga ir Karaliskā Bromptona slimnīca (Royal Brompton Hospital) Londonā, kas ir vadošais centrs Eiropā tieši cistiskās fibrozes ārstēšanas izpētē. Francijā aktīvu darbu veic Nacionālais veselības un medicīnisko pētījumu institūts (Institut National de la Santé et de la Recherche Médicale, INSERM). Pētnieku komandas īpaši fokusējas uz bronhu vēža agrīno diagnostiku un imūnterapijas efektivitāti, pētot, kā aktivizēt pacienta imūnsistēmu, lai tā pati cīnītos ar audzēja šūnām elpceļos. Nīderlandē Leidenes Universitātes Medicīnas centrs (Leids Universitair Medisch Centrum) ir vadošais pētījumos par bronhu “pašattīrīšanās” mehānismiem. Zinātnieki meklē, kā uzlabot skropstiņepitēlija darbību pacientiem ar hroniskām slimībām, lai novērstu krēpu uzkrāšanos.

Bronhu pētniecība Āzijā un citos pasaules reģionos pēdējos gados ir piedzīvojusi milzīgu izrāvienu, īpaši tehnoloģiju un gaisa piesārņojuma ietekmes izpētes jomā. Āzijas valstis, pateicoties lielajam iedzīvotāju skaitam un straujajai industrializācijai, ir kļuvušas par galvenajiem centriem pētījumiem, kas ir saistīti ar bronhu reakciju uz kairinātājiem un onkoloģiskajām saslimšanām. Vadošā loma ir Japānai un Ķīnai. Japānas Respiratorā biedrība (日本呼吸器学会, Nihon Kokyūki Gakkai) ir pasaulē atzīta līdere bronhu vizualizācijas tehnoloģiju izstrādē. Tieši šeit ir radītas daudzas modernās endoskopijas un bronhoskopijas metodes, kas ļauj ieraudzīt izmaiņas bronhos šūnu līmenī. Savukārt Ķīnas Valsts galvenajā respiratoro slimību laboratorijā (呼吸疾病国家重点实验室) Guandžou tiek veikti vērienīgi pētījumi par hronisku bronhītu un gaisa kvalitātes ilgtermiņa ietekmi uz bronhu epitēliju. Dienvidkorejā Asana Medicīnas centrs (서울아산병원) Seulā izceļas ar inovatīvu pieeju bronhu cilmes šūnu pētniecībā un plaušu transplantācijas tehniku uzlabošanā. Āzijas pētnieki arī aktīvi strādā pie mākslīgā intelekta (MI) algoritmiem, kas spēj analizēt bronhu CT attēlus un atpazīt agrīnas vēža pazīmes ātrāk nekā cilvēka acs.

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) centrālā loma ir Nacionālajam sirds, plaušu un asins institūtam (National Heart, Lung, and Blood Institute, NHLBI), kas koordinē fundamentālos pētījumus par elpceļu hroniskām saslimšanām. Monreālā (Kanādā) Mīkinsa-Kristi laboratorija (The Meakins-Christie Laboratories) Makgila Universitātē (McGill University) ir vēsturiski nozīmīgs centrs, kurā pēta bronhu mehāniku un gludās muskulatūras uzvedību elpceļu sašaurināšanās laikā.

Ārpus Eiropas un ASV nozīmīgu darbu veic arī Austrālijas un Jaunzēlandes Torakālā biedrība (The Thoracic Society of Australia and New Zealand, TSANZ), kas ir viena no vadošajām iestādēm astmas un bronhu saslimšanu izpētē bērniem. Te zinātnieki pastiprinātu uzmanību pievērš tam, kā vide dzīves pirmajos gados ietekmē bronhu attīstību līdz pieaugušo vecumam.