Pleiras galvenā funkcija ir uzturēt negatīvu spiedienu, kas neļauj plaušām saplakt un mehāniski nodrošina to izplešanos elpošanas kustību laikā.

Pleira ir plāna, gluda un caurspīdīga seroza membrāna, kas anatomiski un funkcionāli ir neatdalāma no plaušu darbības. Tā veido noslēgtu maisu ap katru plaušu, nodrošinot to mehānisko aizsardzību un kustību brīvību elpošanas procesā. Pleiras dobumā nav gaisa, bet ir neliels daudzums seroza šķidruma, kas darbojas kā smērviela, maksimāli samazinot berzi starp plaušām un krūškurvja sienu katras ieelpas un izelpas laikā. Svarīgākais pleiras dobuma aspekts ir tajā esošais negatīvais spiediens. Tas darbojas kā savdabīga “līme”, kas liek elastīgajiem plaušu audiem pastāvīgi sekot krūškurvja tilpuma izmaiņām. Kad krūškurvis paplašinās, pleiras negatīvais spiediens mehāniski pavelk plaušas līdzi, ļaujot tām uzpildīties ar gaisu. 

Pleira sastāv no divām lapām, t. i., viscerālās jeb plaušu pleiras (pleura visceralis), kas cieši pieguļ plaušu virsmai un iesniedzas arī starpdaivu spraugās, un parietālās jeb sienu pleiras (pleura parietalis), kas izklāj krūškurvja iekšējo virsmu, diafragmu un telpu starp pleiras maisiem jeb videni (mediastinum). Starp abām pleiras lapām atrodas spraugveida telpa, t. i., pleiras dobums (cavitas pleuralis). Anatomiski parietālā pleira veido arī specifiskas kabatas jeb pleiras sinusus (recessus pleurales). Tās ir vietas, kur plaušu audi pat maksimālas ieelpas laikā pilnībā neaizpilda pleiras dobumu, t. i., visbiežāk tur, kur diafragma satiekas ar krūškurvja sienu. Šiem sinusiem ir liela klīniskā nozīme, jo patoloģisku procesu gadījumā, piemēram, pie pleirīta vai sirds mazspējas, tajos šķidrums sāk uzkrāties vispirms. Ja pleira tiek bojāta un dobumā iekļūst gaiss vai asinis, negatīvais spiediens pazūd, un plauša sava dabiskā elastīguma dēļ saplok, zaudējot spēju piedalīties elpošanā.

Pleiras pamatfunkcija ir mehāniski un bioloģiski nodrošināt elpošanas procesa nepārtrauktību, kalpojot par vitāli svarīgu saiti starp krūškurvja kustībām un plaušu audiem. Tās būtiskākais uzdevums ir negatīvā intrapleirālā spiediena uzturēšana. Tā kā spiediens pleiras dobumā ir zemāks par atmosfēras spiedienu, tas darbojas kā fizikāls spēks, kas neļauj plaušu elastīgajai struktūrai sarauties un liek tām pasīvi sekot krūškurvja tilpuma palielinājumam katras ieelpas laikā. Bez šī mehānisma plaušas nespētu patstāvīgi izplesties, lai uzņemtu gaisu. Līdztekus mehāniskajam atbalstam pleira pilda svarīgu aizsardzības un lubrikācijas funkciju. Pleiras dobumā esošais serozais šķidrums darbojas kā augstvērtīga smērviela, kas ļauj viscerālajai un parietālajai lapai gludi slīdēt vienai gar otru, novēršot audu berzi un kairinājumu elpošanas laikā. Tajā pašā laikā pleira kalpo kā anatomiska barjera, kas hermētiski izolē katru plaušu savā telpā. Šī izolācija ir svarīga infekciju vai traumatisku bojājumu gadījumos, jo tā palīdz lokalizēt patoloģisko procesu un pasargāt otru plaušu, kā arī videnes orgānus no tūlītējas apdraudējuma izplatīšanās.

Tāpat pleira aktīvi piedalās šķidruma un vielu apmaiņas procesos krūšu dobumā. Caur parietālās pleiras mikroskopiskajām porām tiek nodrošināta pastāvīga šķidruma drenāža uz limfātisko sistēmu, kas uztur precīzu šķidruma līdzsvaru un novērš tā patoloģisku uzkrāšanos. Jebkurš traucējums šajās funkcijās, piemēram, šķidruma drenāžas apstāšanās vai spiediena izlīdzināšanās ar atmosfēru, veicina smagus elpošanas traucējumus, izceļot pleiras neaizstājamo lomu elpošanas mehānikā.

Padziļinot izpratni par pleiras funkcijām, jāuzsver tās nozīme ne tikai mehānikā, bet arī sensorajā uztverē un imūnajā aizsardzībā. Atšķirībā no plaušu audiem, kuros nav sāpju receptoru, parietālā pleira ir bagātīgi inervēta. Tas nozīmē, ka pleira kalpo kā organisma “trauksmes sistēma”, kur jebkurš iekaisums vai kairinājums pleiras lapās izraisa asas, durošas sāpes, kas cilvēkam liek elpot seklāk un meklēt medicīnisko palīdzību, tādējādi netieši pasargājot plaušas no tālākiem bojājumiem.

Vēl viena būtiska funkcija ir homeostāzes uzturēšana caur uzsūkšanu. Pleiras virsma darbojas kā puscaurlaidīga membrāna, kas spēj absorbēt ne tikai šķidrumu, bet arī gāzes un sīkas daļiņas, kas nonākušas pleiras dobumā. Šis process ir cieši saistīts ar limfostāzi. Ja šķidruma produkcija (filtrācija no kapilāriem) pārsniedz tā uzsūkšanos caur limfvadiem, veidojas pleiras šķidruma uzkrāšanās. Šī funkcija nodrošina, ka pleiras dobums paliek “sauss” un funkcionāls pat nelielu fizioloģisku slodžu vai iekaisumu gadījumos.

Pleirai piemīt arī mehāniskā ierobežotāja loma, kas novērš plaušu pārmērīgu izplešanos. Lai gan plaušu audi ir ļoti elastīgi, pleiras strukturālā izturība palīdz noteikt anatomiskās robežas, neļaujot alveolām tikt pārmērīgi iestieptām pie ļoti dziļām ieelpām vai spēcīga klepus. Tādējādi pleira vienlaikus atvieglo kustību, pasargā pret infekciju izplatīšanos un nodrošina precīzu atgriezenisko saiti par elpošanas sistēmas stāvokli. 

Pleiras klīniskā nozīme ir ievērojama, jo šī membrāna kalpo kā jutīgs indikators gan lokāliem plaušu bojājumiem, gan sistēmiskām organisma saslimšanām. Tā kā pašos plaušu audos nav sāpju receptoru, tieši asās, durošās sāpes krūškurvī, kas pastiprinās ieelpas vai klepus laikā, klīniski norāda uz pleiras lapu kairinājumu jeb pleirītu (pleuritis). Šis simptoms bieži vien ir pirmais signāls par pneimoniju (pneumonia), plaušu infarktu (infarctus pulmonis) vai audzēju (cancer), un tas liek ārstam veikt padziļinātu izmeklēšanu. Būtiska klīniskā problēma ir pleiras dobuma integritātes zudums, kas var izpausties kā patoloģiska šķidruma vai gaisa uzkrāšanās. Šķidrums dobumā jeb pleiras efūzija (effusio pleuralis) var liecināt par sirds mazspēju, nieru slimībām vai onkoloģiskiem procesiem, un tās rakstura noteikšanai bieži nepieciešama pleiras punkcija jeb torakocentēze (thoracocentesis). Savukārt pneimotoraksa (pneumothorax) gadījumā, kad dobumā iekļūst gaiss, negatīvais spiediens pazūd, un plauša sava elastīguma dēļ saplok. Tā ir akūta medicīniska ārkārtas situācija, jo saplakusī plauša vairs nepiedalās gāzu apmaiņā, bet pieaugošais spiediens var mehāniski ietekmēt arī sirdsdarbību.

Diagnostikā un terapeitiskajās manipulācijās pleira kalpo par piekļuves ceļu plaušu atveseļošanai. Caur pleiras telpu tiek ievadītas drenāžas sistēmas, lai evakuētu strutas empiēmas (empyema) gadījumā vai gaisu, tādējādi atjaunojot plaušu dabisko tilpumu. Onkoloģijā pleira ir nozīmīga saistībā ar mezoteliomu (mesothelioma), t. i., specifisku audzēju, ko izraisa azbesta šķiedru iedarbība. Tā ir arī bieža vieta krūts vai plaušu vēža metastāžu attīstībai. Tādējādi pleiras stāvokļa izvērtēšana ar radioloģiskām metodēm ir neatņemama mūsdienu diagnostikas sastāvdaļa, kas ļauj laikus pamanīt procesus, kuri pašā plaušu parenhīmā var būt asimptomātiski.

Padziļinot pleiras klīnisko nozīmi, jāmin tās bioloģiskā filtra un metastāžu barjeras loma. Pleiras limfātiskā sistēma ir tik blīva, ka tā spēj ilgstoši absorbēt nelielus šķidruma daudzumus, saglabājot elpošanas efektivitāti pat pie nelielām iekaisuma reakcijām. Tomēr onkoloģijā šis pats limfātiskais tīkls kļūst par ceļu ļaundabīgo šūnu izplatībai. Pleiras biopsija bieži ir vienīgais veids, kā apstiprināt diagnozi gadījumos, kad audzējs nav saredzams pašos plaušu audos vai bronhos.

Klīniski ļoti specifiska ir arī pleiras spēja pārkaļķoties. Ilgstošu, neārstētu iekaisumu vai azbesta ietekmē pleiras lapas var kļūt biezas un neelastīgas. Šādos gadījumos izveidojas rētaudu “bruņu plauša” jeb fibroze (fibrothorax). Tad pleira vairs nevis palīdz elpot, bet burtiski ieslēdz plaušu nekustīgā apvalkā, krasi samazinot tās tilpumu. Šī stāvokļa ķirurģiska ārstēšana ir pleiras “nomizošana” jeb dekortikācija (decorticatio), t. i., viena no sarežģītākajām operācijām, kas norāda, cik normālai dzīvībai ir nozīmīga vesela un elastīga pleira.

Pleiras klīniskā nozīme izpaužas arī ar tās reaktīvo dabu un spēju norobežot patoloģiskos procesus, ko medicīnā dēvē par pleiras “adhēzijas spēju”. Kad plaušās rodas smags iekaisums, pleiras lapas izdala fibrīnu, t. i., olbaltumvielu, kas darbojas kā bioloģiska līme. Šī procesa rezultātā abas pleiras lapas var saaugt kopā, izveidojot saaugumus jeb adhēzijas (adhaesiones). No vienas puses, tas vēlāk var apgrūtināt ķirurģisku piekļuvi, bet, no otras puses, tas ir dabisks organisma aizsargmehānisms, kas burtiski “aizzīmogo” infekcijas perēkli, neļaujot tam izplatīties pa visu pleiras dobumu un izraisīt dzīvībai bīstamu strutainu iekaisumu.

Pleiras klīniskā loma ir cieši saistīta ar farmakoloģisko darbību. Tā kā pleiras dobums ir noslēgta telpa ar labu uzsūkšanas spēju, noteiktos gadījumos (piemēram, pie ļaundabīgiem audzējiem) ķīmijterapijas līdzekļus vai antibiotikas var ievadīt tieši pleiras telpā. Tas ļauj sasniegt augstu medikamenta koncentrāciju tieši bojājuma vietā, mazinot sistēmisko toksicitāti uz visu organismu. Šāda lokāla pieeja uzsver pleiras nozīmi ne tikai kā apvalkam, bet arī kā terapeitiskai zonai, kuras stāvoklis tiešā veidā nosaka pacienta atveseļošanās prognozi. 

Pleiras slimību diagnostika un ārstēšana ir komplicēts process, kas prasa precīzu vizualizāciju un bieži vien arī invazīvu iejaukšanos, lai atjaunotu normālu elpošanas mehāniku. Diagnostikas pamatā jau ir sākotnējā izmeklēšana, kurā ārsts ar fonendoskopu var saklausīt “pleiras berzes troksni”, t. i., skaņu, kas atgādina sniega gurkstēšanu. Tā rodas, kad iekaisušas pleiras lapas vairs neslīd gludi.

Radiogrāfija (radiographia) joprojām ir pirmā izvēles metode krūškurvja izmeklēšanā tās pieejamības un ātruma dēļ. Attēlā pleiras patoloģijas visbiežāk parādās kā šķidruma uzkrāšanās, kas aizsedz parasti smailo ribu-diafragmas sinusu, vai kā pneimotorakss, kurā redzama tumša, bezstruktūras zona bez plaušu zīmējuma. Tomēr šai metodei ir ierobežotas iespējas atšķirt šķidruma veidu vai pamanīt nelielus pleiras izaugumus. Par “zelta standartu” pleiras struktūras izvērtēšanai tiek uzskatīta datortomogrāfija (computed tomography, CT), kas ar kontrastvielu ļauj detalizēti redzēt pleiras lapu sabiezējumus, mezgliņus un kalcinātus, kas ir kritiski svarīgi onkoloģisko procesu (piemēram, mezoteliomas) diagnostikā. Tāpat CT palīdz precīzi noteikt, vai šķidrums ir brīvi plūstošs vai “iekapsulējies” starp saaugumiem, kas ir izšķirošs solis ārstēšanas plānošanai. Ultrasonogrāfija, USG (ultrasonographia) mūsdienās ir kļuvusi par neaizstājamu rīku “pie pacienta gultas”. Tā ir jutīgāka par rentgenu maza šķidruma daudzuma noteikšanā un ļauj ārstam reālajā laikā redzēt pleiras lapu kustību jeb slīdēšanu. USG ir obligāta procedūru laikā, t. i., punkcijas un drenāžas tiek veiktas tās kontrolē, lai precīzi ievadītu adatu un nebojātu plaušu audus vai asinsvadus. Ar adatu caur starpribu telpu tiek paņemts šķidruma paraugs, lai laboratorijā noteiktu, vai tas ir transudāts (saistīts ar spiediena izmaiņām, piemēram, sirds mazspēju) vai eksudāts (iekaisuma vai vēža sekas). Šī procedūra sniedz tūlītēju atvieglojumu pacientam, jo, evakuējot šķidrumu, plauša atkal var izplesties. Magnētiskās rezonanses izmeklējumi (MRI) pleiras diagnostikā netiek izmantoti kā rutīnas metode, taču tie sniedz unikālu informāciju specifiskos gadījumos. Pateicoties izcilajai mīksto audu izšķirtspējai, MRI palīdz precīzi novērtēt, vai audzējs no pleiras ir ieaudzis krūškurvja sienā, diafragmā vai mugurkaulā. Tāpat MRI var palīdzēt atšķirt labdabīgus pleiras sabiezējumus no ļaundabīgiem bez rentgenstarojuma, kas ir būtiski jauniem pacientiem vai atkārtotu izmeklējumu gadījumā. Pozitronu emisijas tomogrāfija (PET/CT) ir noslēdzošais posms onkoloģiskajā diagnostikā. Tā parāda ne tikai struktūru, bet arī audu vielmaiņas aktivitāti. Tā kā vēža šūnas patērē vairāk glikozes, tās PET attēlā “iedegas”, ļaujot atšķirt aktīvu audzēju no hroniskiem pleiras saaugumiem vai rētaudiem, kas palikuši pēc iekaisuma.

Ārstēšanas stratēģija ir tieši atkarīga no cēloņa. Ja pneimotorakss vai efūzija ir apjomīgi, tiek veikta pleiras drenāža (drainage pleurae), t. i., vakuumam vai speciālam vārstam, lai pastāvīgi izvadītu gaisu vai šķidrumu, ir pievienota caurulīte. Infekciju gadījumos, kad izveidojušās strutas, var būt nepieciešama fibrinolītisko līdzekļu ievadīšana tieši pleiras dobumā, lai izšķīdinātu saaugumus, kas traucē drenāžu. Ja konservatīvās metodes nepalīdz, tiek izmantota video-asistētā torakoskopija (VATS), kuras laikā ķirurgs var mehāniski iztīrīt pleiras telpu vai veikt pleirodēzi (pleurodesis) jeb mākslīgu pleiras lapu salīmēšanu, lai novērstu atkārtotu šķidruma uzkrāšanos.

Hronisku pleiras bojājumu gadījumos, kad izveidojies biezs rētaudu slānis, tiek veikta dekortikācija. Savukārt ļaundabīgu procesu gadījumā, piemēram, pie mezoteliomas, ārstēšana ietver multimodālu pieeju, t. i., ķīmijterapiju, staru terapiju un specifiskas operācijas, kas uzsver pleiras slimību diagnostikas un ārstēšanas augsto sarežģītību mūsdienu medicīnā.

Padziļinot pleiras slimību diagnostikas un ārstēšanas aspektus, mūsdienu medicīna arvien vairāk paļaujas uz minimāli invazīvām tehnoloģijām un molekulāro analīzi. Viena no modernākajām diagnostikas metodēm ir medicīniskā torakoskopija (thoracoscopia), ko veic vietējā anastēzijā. Atšķirībā no lielajām operācijām, šī procedūra ļauj speciālistam caur nelielu griezienu ievadīt kameru pleiras telpā, tiešā redzamībā apskatīt abas pleiras lapas un paņemt mērķtiecīgu audu paraugu (biopsiju) no aizdomīgām vietām. Tas ir īpaši būtiski mezoteliomas un tuberkulozā pleirīta agrīnai atklāšanai, kad šķidruma analīzes sniedz nepilnīgu informāciju.

Ārstēšanas jomā liels solis ir veikts hronisku pleiras efūziju pārvaldībā, īpaši onkoloģiskajiem pacientiem. Tā vietā, lai kairinātu pleiru ar atkārtotām punkcijām, mūsdienās izmanto pastāvīgo pleiras katetru. Šo nelielo ierīci pacients var nēsāt zem drēbēm, un šķidrumu no pleiras dobuma var izvadīt mājas apstākļos, izmantojot vakuuma pudeles. Tas ne tikai uzlabo pacienta dzīves kvalitāti, bet arī mazina infekciju risku, kas saistīts ar biežām slimnīcas apmeklējuma reizēm un invazīvām manipulācijām.

Specifiska un sarežģīta ārstēšanas metode ir intrapleirālā fibrinolīze (fibrinolysis intrapleuralis). Ja pleiras dobumā esošās strutas ir kļuvušas biezas un izveidojušas “kabatas”, parastā drenāža vairs nespēj šķidrumu evakuēt. Šādos gadījumos caur drenāžas caurulīti pleiras telpā ievada speciālus fermentus, kas burtiski sašķidrina fibrīna saaugumus un strutas, ļaujot tām izplūst. Šī metode bieži vien ļauj izvairīties no traumatiskas krūškurvja atvēršanas operācijas, kas ir būtiski novājinātiem pacientiem.

Līdz 2030. gadam pleiras slimību pārvaldība kļūs par attālinātas medicīnas paraugu. Pastāvīgie pleiras katetri būs aprīkoti ar automatizētām vārstu sistēmām, kuras pacients varēs kontrolēt ar viedtālruni, bet ārsts no attāluma sekos līdzi evakuētā šķidruma apjomam un kvalitātei. Tas ļaus lielāko daļu hronisko pacientu ārstēt mājas apstākļos, saglabājot augstu dzīves kvalitāti un izvairoties no ilgstošas atrašanās slimnīcā, kas ir īpaši būtiski onkoloģijas un paliatīvās aprūpes kontekstā. 

Mūsdienu pleiras pētniecība Latvijā un pasaulē ir kļuvusi par augsti tehnoloģisku nozari, kurā būtiska loma ir molekulārajai bioloģijai un mākslīgajam intelektam (MI). Latvijā galvenā zinātniskā darbība koncentrējas lielajās universitātes slimnīcās, kur Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) pēta pleiras šķidruma biomarķierus. Īpaša loma ir Tuberkulozes un plaušu slimību centram, kur zinātnieki meklē efektīvākas metodes pleiras empiēmas un tuberkulozā pleirīta diagnostikai, izmantojot pacientu datus, lai pilnveidotu starptautiskās ārstēšanas vadlīnijas.

Eiropas mērogā pētniecības virzienus gan Briselē (Beļģijā), gan Lozannā (Šveicē) nosaka Eiropas Respiratorā biedrība (European Respiratory Society, ERS), kas apvieno zinātniekus, lai standartizētu pleiras efūziju pārvaldību. Šī starptautiskā sadarbība, kurā piedalās arī Latvijas speciālisti biedrības ietvaros, ļauj ātrāk ieviest personalizētās medicīnas principus, kur ārstēšanas plāns tiek pielāgots katra pacienta pleiras šķidruma unikālajam molekulārajam profilam. Viens no ietekmīgākajiem centriem ir Oksfordas Respiratorās medicīnas centrs (Oxford Centre for Respiratory Medicine) Apvienotajā Karalistē, kur specializētā Oksfordas Pleiras nodaļa (Oxford Pleural Unit) ir veikusi apjomīgus klīniskos pētījumus par fibrinolītisko līdzekļu efektivitāti un pastāvīgo katetru lietošanu. Turpat arī Eiropas Torakālo ķirurgu biedrība (European Society of Thoracic Surgeons, ESTS) fokusējas uz inovācijām operatīvajā tehnikā, pētot, kā minimāli invazīvā ķirurģija ietekmē pleiras imūno atbildi un pacienta atveseļošanos. Īpaši izceļas Vācijas zinātnes centri, piemēram, Heidelbergas Universitātes slimnīcas Torakālā klīnika (Thoraxklinik am Universitätsklinikum Heidelberg). Šeit pētniecība ir cieši saistīta ar robotizēto ķirurģiju un tās ietekmi uz pleiras integritātes saglabāšanu sarežģītu plaušu operāciju laikā. Vācu zinātnieki pēta pleiras reģeneratīvās spējas, izmantojot bioinženierijas metodes, lai radītu membrānas, kas pēc operācijām palīdzētu ātrāk atjaunot negatīvo spiedienu krūškurvī. Gistava Rusī institūts (Institut Gustave Roussy) Parīzē koncentrējas uz “lokālo imūnterapiju”, kurā pleiras telpa tiek izmantota kā rezervuārs tiešai medikamentu ievadīšanai, lai cīnītos ar ļaundabīgām efūzijām, mazinot blakusparādības pārējam organismam. Ziemeļvalstīs, īpaši Zviedrijas Karolinskas institūtā (Karolinska Institutet), pētniecība ir vērsta uz apjomīgu epidemioloģisko datu analīzi, pētot vides piesārņojuma un darba vides ietekmi uz pleiras veselību ilgtermiņā. Šī pasaules pētniecība nodrošina, ka pleira vairs netiek uzskatīta tikai par pasīvu plaušu apvalku, bet gan par sarežģītu, bioloģiski aktīvu sistēmu.

Pasaules līmenī pētniecības priekšgalā atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) bāzētais Nacionālais sirds, plaušu un asins institūts (National Heart, Lung, and Blood Institute, NHLBI). Tas finansē fundamentālos pētījumus par pleiras mezoteliomas ģenētisko izcelsmi. ASV šī specifiskā audzēja izpētē globāli vadošā loma ir Starptautiskajai Mezoteliomas interešu grupai (International Mesothelioma Interest Group, iMig). Tā koordinē starptautiskus imūnterapijas pētījumus. Savukārt tādas iestādes kā Meijo klīnika (Mayo Clinic) gan ASV, gan dažādās pārstāvniecībās citur pasaulē ievieš praksē digitālās tehnoloģijas, izstrādājot algoritmus, kas ar MI palīdzību analizē pleiras ultrasonogrāfijas attēlus, tādējādi padarot diagnostiku ātrāku un precīzāku nekā jebkad agrāk.

Pleiras pētniecība Āzijā šobrīd piedzīvo dinamisku attīstību, pateicoties reģionālajām medicīnas tradīcijām un atšķirīgajiem epidemioloģiskajiem izaicinājumiem. Guandžou Elpošanas veselības institūts (广州呼吸健康研究院) Ķīnā ir kļuvis par vienu no pasaules līderiem, kas velta uzmanību pleiras infekciju un strutainu iekaisumu pārvaldībai. Pētnieku zinātniskie darbi ir vērsti uz jaunu, minimāli invazīvu torakoskopijas instrumentu izstrādi, kas ļauj efektīvāk drenēt un ārstēt smagas empiēmas, kas šajā reģionā joprojām ir bieža patoloģija. Japānā Nacionālais vēža centrs (国立がん研究センター, Kokuritsu Gan Kenkyū Sentā) veic pasaules līmeņa pētījumus par pleiras mezoteliomas ģenētisko profilēšanu, meklējot agrīnus asins biomarķierus audzēja noteikšanai, pirms tas ir kļuvis redzams rentgenā. Savukārt Dienvidkorejas zinātnieki Seulas Nacionālās universitātes slimnīcā (서울대학교병원, Seoul Daehakgyo Byeongwon) ir priekšgalā MI integrēšanā, izstrādājot algoritmus, kas pēc CT attēla spēj precīzi diferencēt pleiras šķidruma raksturu, tādējādi mazinot nepieciešamību pēc invazīvām biopsijām.

Pasaules pētnieki arvien vairāk publicē rezultātus un datus par to, ka līdz 2030. gadam pleiras slimību diagnostika un ārstēšana piedzīvos fundamentālas izmaiņas, pārejot no reaktīvas medicīnas uz proaktīvu un personalizētu pieeju. Galvenā prognoze ir saistīta ar digitālo dvīņu (Digital Twins) tehnoloģijas ieviešanu, kurā ārsti varēs izveidot pacienta krūškurvja un pleiras dobuma precīzu trīsdimensiju (3D) digitālo modeli. Tas ļaus pirms operācijas vai drenāžas uzstādīšanas virtuāli simulēt gaisa un šķidruma plūsmas, izvēloties optimālāko punkcijas vietu un prognozējot plaušas izplešanās spēju, tādējādi līdz minimumam samazinot komplikāciju risku. Diagnostikā dominēs nanosensori un “viedās” drenāžas. Paredzams, ka standarta pleiras drenāžas caurules tiks aizstātas ar sistēmām, kas aprīkotas ar iebūvētiem biosensoriem. Šie sensori reālajā laikā analizēs pleiras šķidruma bioķīmisko sastāvu, pH līmeni un baktēriju klātbūtni, nosūtot datus tieši uz ārsta viedierīci. Tas ļaus diagnosticēt infekcijas vai audzēja recidīvus dienām pirms pirmo klīnisko simptomu parādīšanās. Savukārt attēldiagnostikā MI kļūs par standartu, jo tas spēj pamanīt pleiras mezgliņus, kas ir mazāki par vienu milimetru un kurus cilvēka acs rentgenā vai CT attēlā vēl nespēj identificēt.

Ārstēšanas jomā lielākais izrāviens gaidāms reģeneratīvajā medicīnā un gēnu terapijā. Tā vietā, lai veiktu traumatisku dekortikāciju, zinātnieki plāno izmantot intrapleirāli ievadāmus enzīmus un cilmes šūnas, kas spēs dabiski “izšķīdināt” rētaudus un atjaunot pleiras lapu elastību. Onkoloģijā pleira kalpos kā galvenais poligons “uz vietas” (in situ) vakcinācijai, kur pacienta pleiras dobumā tiks ievadīti specifiski vīrusi vai nanodaļiņas, kas “apmācīs” imūnsistēmu atpazīt un iznīcināt mezoteliomas šūnas ne tikai krūškurvī, bet visā organismā.