Bērzu briežvabole ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams mežu zonā Eirāzijas rietumu daļā no Pireneju pussalas līdz Rietumsibīrijai un no Skandināvijas pussalas un Somijas līdz Itālijai. Suga apdzīvo jauktus un lapkoku mežus. Pieaugušās vaboles (imago) un arī kāpuri ir saistīti ar veciem mežiem un apdzīvo kritalu trupošo koksni. Imago ir vienkrāsaini melni, spīdīgi, 11–18 mm gari. Kāpuri ir nedaudz garāki par pieaugušajām vabolēm. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, briežvabolei ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Bērzu briežvaboles kāpuri pārtiek no trupošas koksnes īpašā sadalīšanās pakāpē un ar specifiskajām koksnes sēnēm.

Latvijā ir sastopamas sešas briežvaboļu dzimtas sugas.

Bērzu briežvabole pieder pie briežvaboļu Lucanidae dzimtas Syndesinae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par izcelsmi ir no krīta perioda vidus Birmas dzintara, kas liek secināt, ka briežvaboļu apakšdzimta ir radusies pirms aptuveni 125,77–89,8 miljoniem gadu. Ģints Ceruchus briežvaboļu fosilijas pagaidām nav atrastas.

Bērzu briežvabole ir 11–18 mm gara vabole, ķermenis vienkrāsaini spīdīgi melns virspusē un vēderpusē. Pieaugušo vaboļu (imago) galva un priekškrūšu vairogs lieli. Tēviņiem augšžokļi gari, spēcīgi, izvirzīti uz priekšu, mātītēm īsi un ar asiem galiem. Ķermeņa virspusē vidēji lieli, reti izvietoti punkti; sariņu nav. Segspārni ar 8–9 gareniskām rieviņām. Kājas spēcīgas, stilbu ārmalas ar vairākiem zobiņiem. Pieaudzis kāpurs ir burta “C” formā, līdz 20 mm garš, vidēji resns, balts vai bāli iedzeltens ar brūnu vai oranžu galvas kapsulu. Kāpuru attīstība ilgst 2–3 gadus.

Latvijā suga sastopama vecos vai dabiskos, ēnainos mežos ar lielu atmirušās koksnes daudzumu dažādās sadalīšanās pakāpēs. Labprāt izvēlas boreālus egļu un jauktus platlapju mežus ar egles piemistrojumu. Kāpuri attīstās egļu, alkšņu, ozolu kritalās, retāk arī bērzu, priežu, apšu, liepu vai dižskābaržu trupošā koksnē. Imago un kāpuri uzturas vidējas sadalīšanās pakāpes koksnē tuvāk pie tās iekšējiem, vēl cietajiem slāņiem. Svarīgi, lai kritalās būtu brūnā vai rudā trupe. Imago arī visu mūžu uzturas kritalās un tās pamet ļoti reti, piemēram, pārošanas laikā. Bērzu briežvabole ir dabisku mežu biotopu relikts un indikatorsuga. Sugas latviskais un krievu nosaukums, kas asociējas ar bērzu, nav veiksmīgs, jo bērza koksne parasti sadalās pēc baltās trupes parauga un reti ir piemērota briežvaboļu kāpuru attīstībai.

Bērzu briežvabole ir sastopama galvenokārt Eiropas mežu joslā, bet sasniedz arī Rietumsibīriju. Suga ir zināma visās Latvijas kaimiņvalstīs. Latvijā bērzu briežvabole nevienmērīgi izplatīta visā valsts teritorijā, biežāk ir sastopama Vidzemē, salīdzinoši retāk Kurzemē un Zemgalē. Atradņu skaits un briežvaboles dzīvotnes kvalitāte Latvijā nepārtraukti samazinās.

Eiropā bērzu briežvaboles populācija samazinās. Suga ir reti vai izklaidus sastopama gandrīz visā areālā, un Ziemeļeiropā sugas atradnes ir sadrumstalotas. Latvijā stabila apakšpopulācija sastopama Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Ņemot vērā dabisko mežu nelabvēlīgo stāvokli valstī, mežu vecuma struktūras izmaiņas un kritalu daudzuma mazināšanos, var prognozēt, ka arī Latvijas populācija turpinās samazināties. Bērzu briežvaboles apdzīvotās kritalas kailcirtēs saimnieciskajos mežos kļūst sugai nepiemērotas 1–2 gadu laikā, jo mainās mitruma režīms un noēnojuma pakāpe. 

Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Globāli un Eiropas mērogā sugai ir noteikta Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kategorija NT (Near Threatened jeb gandrīz apdraudēta suga). Eiropas populācija tiek vērtēta kā lēni lejupslīdoša. Savukārt Latvijas mērogā suga atbilst kategorijai EN (Endangered jeb ļoti apdraudēta suga). Tas nozīmē, ka sugai Latvijā draud izmiršana, ja vien neuzlabosies apstākļi, kuru pasliktināšanās dēļ tās izdzīvošana un vairošanās ir apdraudēta.