Ekokritika sākotnēji izveidojās literatūrzinātnes paspārnē, taču mūsdienās ekokritikā darbojas ar plašu kultūras un vides izpratni. Tā pēta visdažādākās kultūras formas no literatūras un mākslas līdz komercreklāmai vai kultūras blakusproduktam – atkritumiem. Savukārt sākotnējo fokusu uz kultūrā lolotu neskartās dabas un savvaļas ideālu nomainījis paplašināts vides nojēgums, aptverot ne tikai cilvēka pārveidoto dabu, bet arī urbāno, tehnoloģizēto un mediēto vidi. Ekokritikas uzmanības lokā  ir dažāda mēroga izpētes jautājumi no konkrētu dabas tēlu izmantojuma atsevišķā tekstā līdz globālajām vides bažām antropocēna kultūrā ar tai raksturīgo refleksiju par cilvēces lomu planētas pastāvēšanā.

Terminu “ekokritika” pirmoreiz lietoja amerikāņu literatūrpedagogs Viljams Rukerts (William Rueckert) 1978. gada rakstā “Literatūra un ekoloģija: eksperiments ekokritikā” (Literature and Ecology: An Experiment in Ecocriticism), lai apzīmētu literatūrzinātnes un ekoloģijas mijiedarbē attīstāmu pētniecisku virzienu. Gan pirms, gan pēc termina ieviešanas pastāvējuši arī citi virziena nosaukumi, īpaši ārpus anglofonās vides, piemēram, literārā ekoloģija, ekopoētika, ekoloģiski orientēta literatūrzinātne, vides kritika, kultūrekoloģija, zaļās kultūras studijas un tamlīdzīgi. 

Ekokritika ir ideoloģiski un politiski pozicionēts pētniecisks virziens, tā ir humanitāro zinātņu atbilde uz pasaules ekoloģisko situāciju pārliecībā, ka rūpes par vidi būs efektīvas vien tad, ja skars arī kultūrā sakņotas attieksmes, vērtības un nostādnes. Epistemoloģiski ekokritika veido saikni starp humanitārajām un dabas zinātnēm, kritiskā kultūras parādību analīzē iesaistot zinātniskus atzinumus par dabu un materiālo pasauli. Pārkāpjot ierasto barjeru starp divām zināšanu jomām, ekokritikas misija ir arī pārskatīt modernitātes iedibināto domāšanu duālisma kategorijās, īpaši revidējot dabas un kultūras nošķīrumu, kura sekas ir vidi degradējošs antropocentrisms – dabas pielīdzināšana cilvēka interesēs izmantojamam resursam. No šāda skatpunkta ekokritika pārlūko cilvēces kultūras mantojumu un seko mūsdienu tendencēm, lai atklātu kultūras saknes cilvēka ārkārtējības pieņēmumam un lai pasaules kultūrās rastu lavbēlīgākus cilvēka un dabas attiecību paraugus.

Ekokritika ir viens no 20. un 21. gs. sociopolitiski orientētajiem humanitāro zinātņu virzieniem (līdzās postkoloniālismam, kritiskajām rases studijām, feminismam, dzimtes un kvīru studijām u. c.), kas kultūru uzlūko no taisnīguma un līdzvērtīgas pārstāvniecības viedokļa. Atšķirībā no virzieniem, kuri pievēršas dažādiem sociālās dominances aspektiem kultūrā, ekokritika uzņemas dabas pārstāvniecību, saskatot cilvēka attiecībās ar dabu un materiālo pasauli līdzīgas pakļaušanas, izmantošanas, marginalizēšanas un noklusēšanas shēmas. Kopš 21. gs. sākumā ir izveidojusies jauna pētniecības nozare – vides humanitārās zinātnes (environmental humanities) –, ekokritika uzlūkojama par daļu no šīs plašākās jomas, kuras ietvarā tās disciplināro identitāti nosaka fokuss uz konkrētu kultūras parādību analīzi. Ekokritika nav izteikti strukturēta nozare, tomēr nereti tiek šķirta literārā un kultūras ekokritika. Pētnieciskās intereses koncentrēšanās ap atsevišķiem teorētiskiem konceptiem un mijiedarbe ar citām kultūrkritikas teorijām 21. gs. sākumā ir radījušas vairākus nozares apakšvirzienus, piemēram, materiālā ekokritika (material ecocriticism), afektu ekokritika (affective ecocriticism), postkoloniālā ekokritika, feministiskā ekokritika un ekonaratoloģija (econarratology). Ekokritikas robežas nereti saplūst ar ekofeminismu un ekofenomenoloģiju.

Ekokritika ir daudzveidīgs kultūrpētniecības lauks, uz ko nav attiecināma vienota vai pastāvīga teorētiski metodoloģiska paradigma. Nozares konceptuālais pamats sākotnēji veidojās kā atsvars konstrukcionisma nostādnēs balstītai sabiedrības un kultūras izpratnei, koriģējot humanitāro zinātņu novēršanos no cilvēka fiziskas eksistences materiālajā pasaulē kā pētnieciskas tēmas. Ekokritikas specifisko pieeju iezīmēja vides un dzīvības zinātņu perspektīvu iesaiste kultūras interpretācijā. 21. gs. trešajā desmitgadē ekokritika konceptuāli smeļas no plaša teorētiskās domas lauka ar posthumānistisku un postantropocentrisku orientāciju. Tas nozīmē jaunu subjekta koncepciju, kas cilvēka izpratnē, pirmkārt, atsakās no miesas un gara, jutekliskuma un racionālisma pretstata, atzīstot kognitīvo un sensoro procesu vienotību. Otrkārt, tā iestājās pret hierarhisku redzējumu, kas cilvēkam piešķir  pārākumu iepretim citām dabas sugām un novieto to ārpus pasaules materialitātes. Atsakoties no ārkārtējības mīta, šī koncepcija uzsver, ka cilvēks ir miesiska būtne, vidē ķermeniski nomitināts, racionāli un emocionāli mijiedarbīgs ar to. Ekokritikas teorētiskajā ietvarā būtisks ir saikņotības jeb relāciju ontoloģijas princips, kas tai kopīgs ar ekoloģiju (viss ir saistīts ar visu citu), aktoru tīklu teoriju un asamblāžu teoriju. Interese par materialitāti, dabas radošumu un aģenci ekokritiku sarado ar jauno materiālismu, vitālo materiālismu un aģences reālismu. Pievēršoties cilvēka un vides attiecību jutekliskajai un emocionālajai pusei, ekokritika ietiecas afektu teorijas konceptuālajā laukā.

Nozares metodoloģisks kopsaucējs ir kritisks kultūras tekstu lasījums un procesu analīze. Balstoties starpdisciplinārā teorētiskajā bāzē (tostarp izmantojot dabas zinātņu nostādnes), ekokritika interpretē kultūras parādības no cilvēka un vides attiecību perspektīvas. Tas nozīmē vērtēt, vai un kā kultūra veicina ekocentrisku pasaules redzējumu (dabas un citbūtņu skatpunktus un intereses ietverošu), vai, tieši pretēji, sekmē antropocentrisku domāšanu.

Interese par cilvēka un dabas attiecībām ir senāka nekā ekokritikas izveidošanās patstāvīgas pētnieciskas jomas kārtā. Nozares pirmsākumu meklējumos nereti notiek atkāpšanās ekoloģiskās domas priekšvēsturē, izceļot atsevišķus domātājus vai kultūrvēsturiskos virzienus, piemēram, franču renesanses filozofiju un naturālisma skolu, britu romantisma dzeju, amerikāņu transcendentālismu. Tiešāka pēctecība ekokritiku saista ar 20. gs. vidus un otrās puses ekoloģiskajām idejām un vides aktīvismu, kas modās laikposmā pēc Otrā pasaules kara starptautisku organizāciju un sabiedrisku kustību ietekmē. Būtiska bija amerikāņu naturālista Aldo Leopolda (Aldo Leopold) 1949. gadā formulētā zemes ētika, kas iestājās par ekoloģisko pavērsienu cilvēces vērtīborientācijā. Par nozīmīgu pavērsiena punktu zaļajā domāšanā tiek uzskatīts amerikāņu bioloģes Reičelas Kārsones (Rachel Carson) darbs “Klusais pavasaris” (Silent Spring, 1962), kas pievērsa uzmanību pesticīdu postošajai ietekmei uz dzīvības formām un lika aizdomāties par industrializācijas ekoloģiskajām sekām. Taču vides pavērsiens literatūrzinātnē atpalika gan no zaļās domāšanas politiski ideoloģiskajām formām, gan no citiem 20. gs. otrās puses kultūrkritikas virzieniem, kuri izveidojās, samērā strauji adaptējot koloniālisma, rases, dzimtes, kvīru diskursa nostādnes. Tas skaidrojams ar laikmeta intelektuālo kontekstu – ar postmodernisma un konstruktīvisma nostāju pret sociālo un kultūras parādību naturalizēšanu un noslieci padziļināt plaisu starp cilvēkzinātnēm un dabas zinātnēm, kamēr ekokritikas pamatā  bija pretēja virzība – saiknes veidošana abu jomu starpā.

Ekokritika sākotnēji izveidojās Ziemeļamerikā un Lielbritānijā, kur par nozares priekšvēstnešiem tiek uzlūkoti divi darbi, kas modernizācijas kritikas garā pievērsās dabas un urbānās, tehnoloģizētās vides pretstatam: Leo Marksa (Leo Marx) “Mašīna dārzā: tehnoloģija un pastorālais ideāls amerikāņu kultūrā” (Machine in the Garden: Technology and the Pastoral Ideal in American Culture, 1964) un Reimonda Viljamsa (Raymond Williams) “Lauki un pilsēta” (The Country and the City, 1973). Pirmie pētījumi, kas kultūrā un literatūrā lūkojās pēc vides apziņas un iezīmēja ekokritikas dzimšanu, radās 20. gs. 80. gados. Nākamajā desmitgadē jau tika dibinātas akadēmiskas organizācijas, tika izdoti profesionālie žurnāli, bet 1996. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) klajā nāca pirmais izdevums, kas apkopoja līdzšinējos pētnieciskos centienus un apliecināja nozares nodibināšanos, – “Ekokritikas antoloģija: literārās ekoloģijas robežzīmes” (The Ecocriticism Reader: Landmarks of Literary Ecology) Šerilas Glotfeltijas (Cheryll Glotfelty) un Harolda Fromma (Harold Fromm) redakcijā.  Ap 20. un 21. gs. miju nozare piedzīvoja ģeogrāfisku paplašināšanos uz angloamerikāniskās ekokritikas paradigmas bāzes, kad pētnieciskas organizācijas un izdevumi veidojās arī citviet.

Konceptuāli ekokritikas vēsturē tiek saskatīti trīs posmi (viļņi), starp kuriem gan nav krasu hronoloģisku robežu, galvenajām pētnieciskajām līnijām turpinoties kopš pirmsākuma. Tomēr nozarē notikusi pakāpeniska tvēruma paplašināšanās un padziļināšanās, ko iespējams periodizēt. Sākumposmu raksturo pētnieku orientācija uz neskartās dabas ideālu, tā klātbūtni amerikāņu un britu literatūras žanros, kā arī interese par cilvēka savvaļas pieredzes atspoguļojumu ārpus daiļliteratūras – t. s. dabas rakstniecībā (nature writing). 20. gs. 90. gados nozarē parādījās jaunas tendences – paplašinājās pētīto žanru spektrs, pārkāpjot literatūras robežas, aizsākās zaļo kultūras studiju attīstība, paplašinājās vides izpratne, pievēršoties cilvēka vides pieredzei arī pilsētā un citviet. Ietekmējoties no vismaz desmitgadi jau aktīvā ekofeminisma, radās interese par dažādu grupu atšķirīgajām attiecībām ar vidi, iedibinot postkoloniālās ekokritikas un vides taisnīguma (environmental justice) virzienu. Jaunākajā posmā šī tendence paplašinās ārpus cilvēka perspektīvas, taisnīguma ietvaru attiecinot arī uz citām sugām, īpaši dzīvniekiem. Ekokritika tiecas pēc salīdzinoša starpkultūru skatījuma un plašākas nacionālo un reģionālo ekokritikas skolu pārstāvniecības, vienlaikus uzturot apziņu par ekoloģisko jautājumu globālo raksturu un nepieciešamību pēc postnacionālas, postetniskas pieejas. Notiek dažādu pētniecisko virzienu “zaļināšanās”, vides problemātikai attīstoties dzimtes, maskulīnisma un kvīru studiju paspārnē un citviet. Rodas jauni virzieni nozares iekšienē, piemēram, materiālā ekokritika un afektu ekokritika.

21. gs. trešajā desmitgadē ekokritika ir teorētiski un metodoloģiski starpdisciplināra, ģeogrāfiski izvērsta nozare ar pieaugošu ietekmi sociokulturālās pētniecības jomā. Kopsolī ar vides humanitārajām zinātnēm ekokritika var sniegt atbildi uz vajadzību pēc pastiprinātas vides apziņas progresējošas ekoloģiskās krīzes apstākļos, ko mēdz dēvēt par antropocēna laikmetu. Nepazaudējot no redzesloka plašu cilvēka un vides attiecību tematiku, šis konteksts noteicis ekokritikas pastiprinātu interesi par ekoloģiskās apokalipses tēmu kultūrā, klimata fantastiku (climate fiction, cli-fi) un citiem žanriem, kuri apcer bioloģiskās daudzveidības sarukumu, piemēram, par t. s. zudības literatūru (extinction literature). Afektu ekokritika pievēršas kultūras formām, kuras atspoguļo iepriekš nepieredzētus emocionālos stāvokļus (klimata bažas, vides nemieru u. tml.), ko raisa saasināta apziņa par cilvēka darbības negatīvo ietekmi uz planētas veselību. Turpinot noturīgo antropocentrisma kritikas līniju, pēdējā laikā vairāk uzmanības tiek pievērsts materiālās pasaules, dabas, citbūtņu aģences reprezentācijai kultūrā.

ASV un Lielbritānija joprojām ir galvenie ekokritiskās domas centri. Tur nozares pētniekus apvieno Literatūras un vides pētniecības asociācija (Asssociation for the Study of Literature and Environment, ASLE), kas 1992. gadā tika nodibināta ASV un kam kopš 1994. gada pievienojušies atzari vairākās valstīs, tostarp Lielbritānijā un Īrijā (ASLE-UKI). Asociācijā mūsdienās ietilpst pētnieki no vairāk nekā 30 valstīm, kas sastopas starptautiskās konferencēs reizi divos gados. ASV kopš 1993. gada tiek izdots asociācijas žurnāls ISLE: International Studies in Literature and Environment, bet Lielbritānijā kopš 2000. gada – Green Letters: Studies in Ecocriticism. Mūsdienās ekokritika attīstījusies lielākajā daļā Eiropas valstu, kur 2004. gadā tika nodibināta Eiropas asociācija literatūras, kultūras un vides pētniecībai (European Association for the Study of Literature, Culture and Environment,  EASLCE), kas rīko konferences reizi divos gados un kopš 2010. gada izdod žurnālu Ecozon@: European Journal of Literature, Culture and Environment. Paralēli starptautiskām pastāv arī nacionālas un reģionālas nozares asociācijas; Baltijas valstu ekokritiķi (ar aktīvāko atzaru Igaunijā) nav izveidojuši atsevišķu organizāciju, bet ir pievienojušies Baltijas vides humanitāro un sociālo zinātņu tīklam (Baltic Environmental Humanities and Social Sciences, BALTEHUMS), kas konferences rīko katru otro gadu.

Ievērojams devums ekokritikas attīstībā pieder nozares aizsācējam amerikāņu ekokritiķim Lorensam Bjuelam (Lawrence Buell) un viņa pētījumiem par dabu amerikāņu transcendentālisma rakstniecībā, kā arī ar nozares vēsturei un attīstības izredzēm veltītiem darbiem. Nozares definēšanai un pamatnostādnēm pievērsušies arī ekokritiķi Timotijs Klārks (Timothy Clark) un Gregs Garards (Greg Garrard) – ekokritikas autoritātes Lielbritānijā. Ekokritiķe Urzula Heize (Ursula Heise) publicējusi būtiskus pētījumus par lokālā un globālā attiecībām vides tvērumā, par sugu zudības reprezentācijām kultūrā. Vācu literatūrzinātnieks Huberts Capfs (Hubert Zapf) atkārtoti nodevies ekoloģiskās domas apkopošanai un  attīstījis ideju par literatūru kā kultūrekoloģijas formu.