Žurnāls “Pa Dejas Ceļu” iznāca Austrālijā no 1971. līdz 1985. gadam. To izdeva Austrālijas latviešu tautas deju kopas (ALTDK), žurnāla izveidotājs bija Juris Ruņģis. Izdevuma mērķis bija informēt tautas deju kopu pārstāvjus un citus latviešu jauniešus par notiekošo trimdas latviešu jauniešu sabiedrībā, koncentrējoties uz to, kas saistīts ar tautas dejām, etnogrāfiju un jauniešu ikdienu. Tāpat svarīgi bija radīt saturu latviešu valodā, lai lasītāji trimdā varētu uzlabot latviešu valodas prasmes.

Žurnāla izdevējs bija ALTDK, to veidoja redaktori ar pieaicinātiem brīvprātīgajiem. No 1979. gada bija plānots, ka izdošanu pārņems Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) tautas un mākslas deju nozares žurnāls, taču reālu ietekmi un izmaiņas tas neradīja, žurnāla ievadlapā arī pēc tam norādīts, ka to izdod ALTDK. Žurnālu izdeva latviešu trimdas kopienas pārstāvji galvenā redaktora pārraudzībā. Bieži žurnālā lasāmi aicinājumi iesaistīties arī citus – sūtīt jaunumus par dažādām norisēm, koncertiem, pasākumiem, kas saistīti ar deju, informāciju par tautas deju kopām un to dejotājiem, iesaistīties diskusijās par nozarē aktuālajiem jautājumiem.

15 gadu laikā tika izdoti 74 žurnāla numuri. Pamatā bija plānots, ka žurnāls iznāk sešas reizes gadā – februārī, aprīlī, jūnijā, augustā, oktobrī un decembrī, taču līdz ar redaktoru nomaiņu atšķīrās arī izdošanas mēneši. Pirmā gada izskaņā tika izdoti divi numuri, bet pēdējos trīs gados izdots mazāks skaits numuru (attiecīgi – četri, divi un viens), tāpat izņēmums ir 1979. gads, kad tika izdoti četri numuri.

Pirmie žurnāla numuri bija pieejami bez maksas, bet no 7. numura tos saņēma abonenti un deju kopas, kuras bija samaksājušas ALTDK biedra naudu. 13. numurā pirmo reizi uzrādīta žurnāla tirāža – tautas deju kopām paredzēti 316 žurnāli, abonentiem – 9, kā arī 15 bija pieejami citiem interesentiem. Turpmāk katra numura tirāža varēja atšķirties, pēdējos žurnāla izdošanas gados tā sasniedza 550 eksemplārus vienā izdošanas reizē.

Pirmo žurnāla numuru veidoja neliela komanda – J. Ruņģis, Jānis Dūšelis un Andris Kariks, bet turpmāk redakcijas sastāvs papildinājās. Vēlme bija izveidot žurnālu par platformu tautas deju dejotājiem, kur iepazīties savā starpā, kā arī iegūt informāciju par dejām, tautas tērpiem, pasākumiem.

Izdevuma pamatprincips bija, ka tas tiek veidots, līdzdarbojoties sabiedrībai, īpaši dejotājiem, tāpēc tam nebija striktas struktūras, jo plānots, ka tas balstīts lasītāju ieteiktajos un rakstītajos rakstos. Lielāko daļu numuru ievada redaktora sleja vai tematiska karikatūra, izceļot aktualitātes, nelielu atskatu uz iepriekšējo numuru. Tāpat tika publicēti teorētiskie, zinātniskie vai problēmraksti, kas saistīti ir tautas dejām, kādu horeogrāfu darbu vai jaunāko nozares literatūru, intervijas, kritikas par pasākumiem un izrādēm, informācija par gaidāmajiem vai notikušajiem pasākumiem, tostarp kultūras dienām, dziesmu svētkiem, jaunatnes dienām, nometnēm, kursiem, kongresiem, plaši personiski ieskati kultūras norisēs – nereti dienasgrāmatas formā. Būtiska ir sadaļa “Profili”, kur deju kopas iesūtīja ziņas par sevi un iepazīstināja ar dejotājiem. Šajā tematiskajā lokā iekļaujas arī rubrika “Kopu ziņas” – īsi vēstījumi par Austrālijas deju kopu aizvadītajiem pasākumiem, gaidāmajiem notikumiem, interesantiem faktiem. Žurnāls izmantots arī kā informācijas kanāls, lai deju kopas informētu par gaidāmo pasākumu norisi, dejām, kas jāapgūst, kas jāvelk mugurā un līdzīgiem jautājumiem. Deju kopas žurnālu izmantoja, lai reklamētu savus koncertus un aicinātu skatītājus.

“Lasītāju vēstules” ir sadaļa, kas tika iekļauta lielākajā daļā žurnāla numuru, jo jau no pirmsākumiem redakcijas pārstāvji aicināja sazināties un diskutēt. Svarīgi, ka tajā publicētas ne tikai atbalsta vēstules, bet arī kritiskas pārdomas par iepriekšējiem numuriem, kā arī rakstiem, kas savukārt ļāva padziļināt diskusijas par apskatītajām tēmām.

Jau no pirmsākumiem būtiska sadaļa bija dažāda veida izklaidējošs saturs, kas mijās ar izglītojošiem faktiem – krustvārdu mīklas, mīklas, joki, karikatūras, komiski dzejoļi par deju kopu dalībniekiem, dažādi interesanti fakti, folklora, – īsā un interesantā formā izglītojot lasītājus. Šajā sadaļā iekļaujamas arī dažādu ēdienu receptes, jo tās tika aprakstītas vai ilustrētas komiskā veidā. Šo rubriku sauca “Latviskais pavards”, bet vēlāk Jura Skābes vadības laikā rubrikas autors bija ar pseidonīmu Frik. A. Dels.

Visu žurnāla izdošanas laiku katrs numurs tika noslēgts ar sadaļu “Kalendārs” (dažos numuros to sauca “Kas, kad, kur”), kur ievietoti dažādi pasākumi, kongresi, koncerti, nometnes, t. i, pārskats par gaidāmajām norisēm.

Informāciju žurnāla saturam radīja ne tikai redakcijas pārstāvji un dejotāji, bet tajā iekļauti arī pārpublicējumi no citiem izdevumiem (piemēram, “Laiks”, “Labietis”, “Literatūra un Māksla”, “Latvju Zeltenes”, “Dzimtenes Balss”). No 36. numura radīta sadaļa “Lasīts”, kur tika pārpublicētas īsas informatīvas un komiskas ziņas no citiem žurnāliem vai avīzēm.

J. Skābes vadības laikā aktivizējās lasītāji un tika iesūtīts vairāk viedokļu. Tāpat tika papildināta izklaides sadaļa ar joku testiem (piemēram, “Vai tu esi apzinīgs dejotājs, imitācijas latvietis jeb cittautiešu spiegs”, “Tautas dejotāju pašanalīze”, “Nederīga studija”), kā arī rubrika par makšķerēšanu, kur lasāmi gan noderīgi padomi, gan makšķernieku stāsti.

No 1977. gada, kad galvenais redaktors atkal bija J. Ruņģis, arvien lielāka uzmanība pievērsta arī citu valstu dejotājiem un latviešu tautas deju kopām, lai gan daļā numuru jau šādas ziņas bija, tomēr no šī gada nolūks bija izplatīt žurnālu arī citur trimdas latviešiem, saņemt ziņas no viņiem. Tāpat arvien biežāk tika rakstīts par tautas deju un folkloras norisēm okupētās Latvijas teritorijā. Šajā periodā regulārāk tika pārpublicēti raksti no citiem izdevumiem, kā arī iekļauta dzeja.

Māri Bruzguli kā galveno redaktoru ievēlēja ALTDK. Viņa vadīšanas laikā būtisku izmaiņu žurnāla darbībā nebija, taču numuros iekļāva vairāk fotogrāfiju.

Pirmo numuru vāki vizuālā noformējuma ziņā bija līdzīgi vai vienādi, taču turpmāk tie atšķīrās, un tos ilustrēja dažādi mākslinieki, tostarp paši dejotāji, lai vāks iezīmētu žurnāla tematiku vai kalendāros svētkus. No 10. numura sāka iekļaut fotogrāfijas. Turpmāk žurnāla dizains tika mainīts, izkārtojums kļuva strukturētāks, vēlāk pārveidots uz A4 formātu.

Žurnālam vairākkārt mainījās galvenie redaktori: J. Ruņģis (1971–1974, 1977–1983), J. Skābe (1975–1976), M. Bruzgulis (1984–1985). Nozīmīgi redakcijā bija arī pirmie žurnāla veidotāji, kuri dažādos amatos darbojās visu žurnāla iznākšanas laiku – J. Dūšelis (sākotnēji veica visu tehnisko darbu un redaktūru, vēlāk – sekretārs, tehniskais redaktors), A. Kariks (redaktors, Latviešu jauniešu apvienības Austrālijā pārstāvis, saimnieciskās daļas vadītājs). Žurnālam rakstus iesūtīja dažādu jomu autori. Regulāri publicējās: par tautas tērpiem un etnogrāfiskajiem priekšmetiem – Anna Apine, Edīte Apše, Dace Garuta, Māra Siksna, Velta Liepiņa-Slavtere; par folkloru un tradīcijām – Lilija Baumane, Vēra Rulliņa, Osvalds Kravalis, Emma Ozoliņa, Māra Rozīte, Velta Liepiņa-Slavtere, Jadviga Svirska, Vaira Vīķe-Freiberga; par tautas deju teorētiskajiem un vēsturiskajiem jautājumiem, kā arī horeogrāfiem un dejas pētniekiem – Arnolds Bāliņš, Imants Bičevskis, Ilga Beka (Ilga Beck), Elvīra Bruna, Skaidrīte Darius, Aleksandrs Grimms, Velta Liepiņa-Slavtere, J. Ruņģis, Jadviga Svirska; publicēti deju apraksti, horeogrāfijas, kuru autori bija S. Darius, A. Grimms, Zigurds Miezītis, J. Ruņģis, Ēriks Zvirbulis un Ileana Zvirbule.

“Pa Dejas Ceļu” bija pirmais dejai veltītais periodiskais izdevums trimdā. Tas sabiedrībā raisīja diskusijas par tautas dejām un to iestudēšanu, aktualizēja tautas tērpu valkāšanas un gatavošanas jautājumus, tāpat radīja iespēju dejotājiem Austrālijā un citās valstīs sazināties un apmainīties viedokļiem. Būtiski, ka laika gaitā izdevums atpazīstamību guva arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Kanādas un Eiropas valstu dejotāju vidū, tādējādi nodrošinot plašāku informētību un nozares spēcināšanu.