Karls Hugo Hāns bija Reinas/Barmenas misijas (Rheinischen/Barmen Missionsgesellschaft) sūtīts kristīgais misionārs. Pirmais Vidzemē dzimušais vācbaltiešu luterāņu misionārs, valodnieks, pētnieks un sabiedriskais darbinieks, kurš darbojās galvenokārt mūsdienu Namībijas teritorijā. K. H. Hāns bija herero misijas pamatlicējs, pirmais herero valodas, etnogrāfijas un ģeogrāfijas zinātniskais pētnieks un luterāņu baznīcas pamatlicējs šajā reģionā.

No 1842. līdz 1873. gadam K. H. Hāns darbojās kā Reinas misijas biedrības misionārs Namalandē un Damaralandē (mūsdienu Namībijas teritorija). Dibināja misijas stacijas Otjikango un Otjimbingvē. 1866. gadā nodibināja pirmo skolotāju sagatavošanas un amatniecības skolu reģionā – Augustineum. Pēc aiziešanas no misijas 1873. gadā kļuva par vācu luterāņu draudzes mācītāju Keiptaunā (1874–1884).

K. H. Hāns piedzima vācbaltiešu Karla Pētera Hāna (Carl Peter Hahn) un Annas Helēnas Karolīnes Majusas (Anna Helena Caroline Majus) ģimenē. Viņa tēvs bija muižas pārvaldnieks un rentnieks. K. H. Hāns uzauga reliģiski mērenā vidē, bet jaunībā pastiprināti pievērsās reliģiskajiem jautājumiem, kas mainīja viņa dzīves ceļu.

K. H. Hāns mācījās Rīgas Doma skolā un Rīgas pilsētas ģimnāzijā. 1834. gadā nokārtoja iestājeksāmenus Krievijas armijas inženieru skolā, taču vēlāk izvēlējās misionāra darbu un no 1838. līdz 1841. gadam studēja Reinas misijas biedrības seminārā Barmenā (Reinzemē).

1843. gadā apprecējās ar Emmu Sāru Hounu (Emma Sarah Hone) no Londonas, ģimenē piedzima trīs dēli un divas meitas.

K. H. Hāna darba dzīve bija ļoti dinamiska, un to var iedalīt vairākos posmos, kuros viņš no jauna misionāra kļuva par ietekmīgu baznīcas vadītāju, valodnieku un diplomātu.

Pēc pastiprinātas pievēršanai reliģijai K. H. Hāns 1837. gadā devās uz Barmenu, lai iestātos Reinas misijas biedrībā. Pēc mācībām tika ordinēts par luterāņu mācītāju un 1841. gadā nosūtīts uz Dienvidāfriku. 1842. gadā K. H. Hāns ieradās Vindhukā, kur uzsāka darbu kopā ar vācu misionāru Francu Heinrihu Kleinšmitu (Franz Heinrich Kleinschmidt). Šis posms bija sarežģīts, jo radās konflikti ar metodistu misionāriem. K. H. Hānam pēc diviem gadiem Vindhuka bija jāpamet.

1844. gada oktobrī K. H. Hāns nodibināja misijas staciju Otjikango, ko nosauca (vai pārdēvēja) par Grosbarmenu. Šajā laikā viņš sāka apgūt herero valodu, lai varētu tajā sludināt. Šis posms bija emocionāli smags, jo desmit gadu laikā netika nokristīts neviens herero cilšu loceklis. Misionārs bieži jutās vīlies par rezultātu trūkumu. 1853. gadā viņš devās uz Eiropu, lai skaidrotu situāciju un gūtu atbalstu turpmākajam darbam.

Atgriežoties Āfrikā, K. H. Hāns 1856. gadā atsāka darbu Otjikango. 1857. gadā misionārs devās savā pirmajā ceļojumā uz ziemeļiem – Ovambolandi. Tā laikā viņš un pavadoņi gandrīz gāja bojā vietējo iedzīvotāju uzbrukumā. Šajā laikā tika publicēta K. H. Hāna herero valodas gramatika un vārdnīca, kas bija liels ieguldījums afrikānistikā. Tomēr, turpinoties cilšu kariem, misijas darbs atkal tika apturēts. 1859. gadā K. H. Hāns vēlreiz devās uz Eiropu.

Šis bija K. H. Hāna darbības ražīgākais laiks. Viņš pārliecināja misijas vadību par jaunu pieeju – “Misijas kolonijas” izveidi. Tā apvienotu evaņģēlija sludināšanu ar praktisku palīdzību (amatniecību, tirdzniecību, lauksaimniecību). 1864. gadā K. H. Hāns apmetās Otjimbingvē, kur drīz nodibināja Augustineum – pirmo skolotāju un mācītāju palīgu sagatavošanas skolu – un misijas tirdzniecības uzņēmumu, kas nodrošinātu stacijas pašpietiekamību. K. H. Hāns iesaistījās vietējā politiskajā darbībā. 1870. gadā viņš bija starpnieks miera līguma noslēgšanā starp herero un namu ciltīm. Viņš arī uzaicināja Somijas Luterāņu misijas biedrību (Suomen Lähetysseura) sākt darbu Ovambolandē.

1872.–1873. gadā K. H. Hāna attiecības ar Reinas/Barmenas misijas biedrību kļuva saspīlētas teoloģisku nesaskaņu dēļ. Viņš bija konservatīvs luterānis, bet biedrība bija konfesionāli jaukta. Pastāvēja arī iebildumi pret misijas pārlieku komercializāciju. K. H. Hāns atkāpās no amata un kļuva par vācu luterāņu draudzes mācītāju Keiptaunā (1874–1884). Arī šajā laikā saglabāja ietekmi, 1882. gadā britu valdības uzdevumā darbojoties kā īpašais komisārs miera atjaunošanai herero teritorijās.

Pēc aiziešanas pensijā K. H. Hāns kādu laiku dzīvoja Vācu Impērijā, apmeklēja savus Baltijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) dzīvojošos bērnus, bet vēlāk atgriezās Dienvidāfrikā. Līdz mūža galam turpināja interesēties par pētniecību un kalpoja kā padomdevējs jaunajiem misionāriem, piemēram, Marti Rautanenam (Martti Rautanen).

Visu šo posmu garumā K. H. Hāna darbā neatsveramu atbalstu sniedza sieva Emma un herero sieviete Johanna Uerieta Gerce (Johanna Uerieta Gertze), kura bija misionāra galvenā palīdze valodas pētījumos un tulkošanā, lai gan viņas ieguldījums bieži netika oficiāli atzīts.

K. H. Hāns centās atrisināt ilggadējos karus starp namu un herero ciltīm, darbojoties kā miera starpnieks (piemēram, 1842. un 1870. gada miera līgumi).

K. H. Hāns sastādīja pirmo herero valodas gramatiku un vārdnīcu (Grundzüge der Grammatik des Herero nebst einem Wörterbuch, 1857), tulkoja reliģiskos tekstus.

K. H. Hāns ieviesa “misijas kolonijas” konceptu, integrējot kristīgo vēsti ar praktisko palīdzību un amatniecības apmācību.

Viņa darbs nodrošināja luterāņu konfesijas nostiprināšanos Dienvidrietumāfrikā (mūsdienu Namībijas teritorijā) un Eiropas zinātniekiem sniedza pirmās padziļinātās ziņas par herero valodu un kultūru. Misionārs tiek uzskatīts par mūsdienu izglītības un vadības (leadership) pamatlicēju šajā valstī.

1873./1874. gadā K. H. Hāns par lingvistiskajiem pētījumiem saņēma goda doktora grādu no Leipcigas (Universität Leipzig) un Berlīnes Universitātes (Universität Berlin), 1882. gadā britu Keiptaunas valdība viņu iecēla par speciālo komisāru Volfišbeja teritorijā.

K. H. Hāna publicētās piecu sējumu dienasgrāmatas (1837–1860) tiek uzskatītas par izcilu vēstures avotu 19. gs. Dienvidrietumāfrikas pētniecībā.