Baltacis ir vidēji liela pīle. Ligzdošanas areāls sniedzas no Eiropas dienvidrietumiem līdz Mongolijas rietumu daļai, atsevišķi fragmenti arī Ziemeļāfrikā, Turcijā, Tuvajos Austrumos un Ķīnā. Ziemošanas areāls – Vidusjūras reģionā, Sāhela zonā, Tuvajos Austrumos un Dienvidāzijā, arī Kazahstānas ziemeļu daļā. Gājputns. Ligzdošana Latvijā pēdējoreiz pierādīta 1992. gadā. Ligzdo seklos mitrājos ar blīvu veģetāciju. Latvijā lielākoties novērots ezeros un zivju dīķos. Pārtiek galvenokārt no ūdensaugiem un to sēklām, taču ēd arī bezmugurkaulniekus un sīkus mugurkaulniekus.

Johans Antons Gildenštets (Johann Anton Güldenstädt) 1770. gadā sugai deva nosaukumu Anas nyroca, taču mūsdienās baltača zinātniskais nosaukums ir Aythya nyroca. Ģints nosaukums atvasināts no grieķu valodas vārda αἴθυιᾰ, aithuia, ar ko apzīmēts neidentificēts jūras putns. Savukārt sugas apzīmējums balstīts uz krievu valodas vārdu нырок, nyrok, kas izmantots vairāku nirpīļu sugu, tostarp baltača, nosaukumos krievu valodā un atvasināts no vārda ‘nirt’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 38–42 cm, svars – 464–730 g. Vidēji liela pīle ar garu knābi. Raksturīga augsta piere un gandrīz trīsstūrveidīga galvas virsa. Lidojumā izceļas platas, baltas joslas uz spārniem. Tēviņam riesta tērpā viss tērps tumši kastaņbrūns, vistumšākais uz muguras, vienīgi zemaste un vēders balti. Baltas acis. Mātīte tumšbrūna ar sarkanīgu nokrāsu uz galvas. Acis tumšas.

Lidojumā sauciens “trrr trrr trrr”. Tēviņš riestojot izdod saucienu “vii-viv” un arī asu, nazālu “čk-čk-čk...”.

Gājputns, Latvijā novērots no marta beigām līdz septembra beigām.

Parasti ligzdo seklos mitrājos ar blīvu veģetāciju. Latvijā lielākoties novērots ezeros un zivju dīķos.

Pārtiek galvenokārt no ūdensaugiem un to sēklām, taču ēd arī bezmugurkaulniekus un sīkus mugurkaulniekus.

Ligzda – bedrīte biezā kārtā, kas izklāta ar tuvumā pieejamiem augiem un spalvām, – ir ūdens tuvumā, labi apslēpta augstā veģetācijā.

Olas dzeltenīgā krēmkrāsā, dzeltenbrūnas vai dzeltenpelēkas. Olu izmērs vidēji ir 52,3x38,2 mm. Dējumā parasti 7–11, bet reizēm līdz 14 olām. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 25–27 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos vadā tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst 56–60 dienu vecumā.

Ligzdošanas areāls sniedzas no Eiropas dienvidrietumiem līdz Mongolijas rietumu daļai, atsevišķi fragmenti arī Ziemeļāfrikā, Turcijā, Tuvajos Austrumos un Ķīnā. Ziemošanas areāls – Vidusjūras reģionā (kur pārklājas ar ligzdošanas areālu), Sāhela zonā, Tuvajos Austrumos un Dienvidāzijā, arī Kazahstānas ziemeļu daļā. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā samazinājusies areāla dienvidu daļā (Polijā, Ukrainā), bet pieaugusi Vidusjūras reģionā. Lai gan šīs pārmaiņas šķiet reālas, zināmu lomu varētu spēlēt mērķtiecīgāka sugas izplatības apzināšana un līdz ar to – uzlabotas zināšanas. Populācijas pārmaiņu tendence Eiropā nav zināma.

Latvijas teritorijā baltacis pirmoreiz reģistrēts 1911. gada septembrī, kad jauna mātīte nošauta Rīgas apkārtnē (precīza vieta nav zināma). Ferdinands Erdmans Štolls (Ferdinand Erdmann Stoll) to nopircis Daugavmalas tirgū Rīgā, un šobrīd putns atrodas Latvijas Nacionālajā dabas muzejā.

Kopumā līdz 2025. gadam Latvijā novērots 17 reizes.

Ligzdošana Latvijā pierādīta sešos gadījumos, visos – Engures ezerā. 1972. un 1973. gadā atrasts pa divām ligzdām, un uz tām noķertas mātītes. Viena ligzda sekmīgi izvesta arī 1975. gadā. Baltača mātīte uz ligzdas Engures ezerā noķerta arī 1992. gada 11. jūnijā (Ilmārs Bauga), bet pēc tam ligzdošana Latvijā vairs nav konstatēta.

Pasaulē suga atzīta par gandrīz apdraudētu, bet Eiropā tā nav apdraudēta. Latvijā, ņemot vērā, ka suga iepriekš ligzdojusi, bet pēdējās desmitgadēs vairs neligzdo, baltača ligzdojošā populācija klasificēta kā reģionāli izzudusi.

Sugu ietekmējošie faktori Latvijā nav pētīti. Eiropā sugu apdraud aizaugušu seklu dīķu un citu mitrāju dzīvotņu degradācija un iznīcināšana nosusināšanas un ūdens ieguves, eitrofikācijas, dambju būves, infrastruktūras izbūves palienēs un upju pārrakšanas rezultātā. Dzīvotņu degradācija notiek arī kūdras ieguves un naftas produktu piesārņojuma dēļ. Zemes apsaimniekošanas pārmaiņas, piemēram, niedru pļaušana un dedzināšana ligzdošanas laikā, slapjo pļavu pārganīšana vai nepietiekama noganīšana un pļaušana vai ekstensīvi apsaimniekotu zivju dīķu intensīvāka apsaimniekošana arī apdraud šo sugu. Dzīvotnes degradāciju izraisījusi arī svešzemju sugu introdukcija. Piemēram, baltā amūra (Ctenopharyngodon idella) apzināta vai neapzināta ielaišana ezeros ir samazinājusi makrofītu un ar tiem saistīto bezmugurkaulnieku biomasu. Daļā areāla sugu apdraud sausums klimata pārmaiņu dēļ. Zvejnieku un makšķernieku laivu radītais traucējums var izraisīt ligzdošanas vietu pamešanu. Nopietns drauds ir arī medības. Sugu apdraud arī saindēšanās ar svinu, niedrāju, purvu un mežu ugunsgrēki, sapīšanās un noslīkšana zvejnieku tīklos un hibridizācija ar citām vietējām sugām (piemēram, cekulpīli un brūnkakli).

Daudzviet baltacis tiek medīts. Lai gan Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, baltaču medības nav atļautas, tie tomēr tiek nošauti nelikumīgi, tai skaitā nejauši.

Baltacis iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas I un II pielikumā.

Latvijā baltacis iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.