Dejas stilu un žanru klasifikācija nodrošina skaidru terminoloģiju, palīdz pētniecībā, pedagoģijā un profesionālajā praksē, kā arī ļauj noteikt katra dejas veida raksturīgās pazīmes un savstarpējās attiecības.

Dejas izpratne dažādos laikmetos un kultūrās ir mainījusies, līdz ar to mainījusies arī tās klasifikācija. Terminoloģija, kas apzīmē deju veidus, stilus un žanrus, nav viennozīmīga: jēdzienu saturs veidojies gan mākslinieciskajā praksē, gan teorētiskajā diskursā, un to lietojums atšķiras dažādās valodās un nacionālajās tradīcijās.

Deju klasifikācijā būtiski nošķirt trīs savstarpēji saistītus, bet teorētiski atšķirīgus jēdzienus – veidu, stilu un žanru.

Dejas veids apzīmē plašāku iedalījumu pēc funkcijas un pastāvēšanas formas. Šādā skatījumā iespējams runāt par skatuves deju kā profesionālu mākslas praksi un sociālo deju kā sabiedrībā funkcionējošu kustību tradīciju.

Stils raksturo noteiktu kustību kvalitāti, estētisko principu un izteiksmes līdzekļu kopumu. Tas var būt saistīts ar konkrētu laikmetu, mākslas virzienu vai tehnisko sistēmu (piemēram, klasiskā, modernā vai postmodernā deja). Stils atklājas ķermeņa organizācijā, kustību dinamikā, telpas lietojumā un attieksmē pret muzikālo materiālu.

Žanrs apzīmē relatīvi stabilu mākslas darba formu ar noteiktu strukturālu un dramaturģisku modeli. Dejas mākslā tas var attiekties uz konkrētu izrādes tipu vai kompozicionālu formu.

Dejas stila un žanra jēdzieni ir mainīgi un atkarīgi no konteksta, kā arī kultūras attieksmes pret dejas lomu un vērtību sabiedrībā. Kopumā visus skatuves dejas žanrus un stilus apvieno piederība konkrētai estētikas paradigmai, horeogrāfiskā teksta (valodas) moduļu specifikai, dejotāja audzināšanas sistēmai.

Dejas sistematizācija aizsākās līdz ar kustību pieraksta mēģinājumiem renesansē un nostiprinājās 17.–19. gs. akadēmiskā baleta attīstības gaitā.

20. gs. modernās un vēlāk postmodernās dejas ietekmē klasifikācijas sistēmas kļuva daudzdimensionālākas. Tika apšaubīta hierarhiska mākslas izpratne, un deju stili sāka savstarpēji mijiedarboties.

Deju stilu iedalījums balstās vairākos principos. Funkcionālais princips nosaka, vai deja ir mākslinieciska (skatuves) vai sociāla. Estētiskais princips raksturo kustību kvalitāti, ķermeņa organizāciju un stilistisko virzienu. Tehniskais princips balstīts kustību sistēmā, profesionālās sagatavošanas metodikā un normatīvos kritērijos. Kultūrvēsturiskais princips ietver dejas izcelsmi, ģeogrāfisko piederību un tradīciju ietekmi. Šie principi bieži tiek izmantoti, lai identificētu septiņus galvenos deju veidus – balets, modernā deja, laikmetīgā deja, tautas deja, džeza deja, hiphopa deja, sociālā deja.

Balets ir skatuves mākslas veids, kas apvieno horeogrāfiju, mūziku, dramaturģiju un vizuālo mākslu, un tas tiek klasificēts trīs galvenajos stilos: klasiskais, neoklasiskais un modernais (laikmetīgais) balets. Klasiskais balets ir vēsturiski senākais, akadēmiski noteikts stils ar precīzām pozīcijām, vertikālām līnijām un harmonisku kompozīciju, bieži balstīts sižetiskā dramaturģijā. Neoklasiskais balets saglabā klasisko tehniku, bet atsakās no stāstījuma, uzsverot abstraktu formu, asimetriju un kustības arhitektūru. Modernais (laikmetīgais) balets apvieno klasiskās un modernās dejas elementus, tam raksturīga brīvība, tuvums zemei, improvizācija un eksperimentāla pieeja. Visiem baleta veidi balstās kopīgā tehnikas pamata, bet atšķiras pēc izteiksmes, struktūras un attieksmes pret sižetu.

Modernā deja konceptuāli pievēršas idejai par atsacīšanos no klasiskās dejas kanoniem un saistās ar jaunas ķermeņa un dejas valodas meklējumiem. Tas ir salīdzinoši brīvs un ekspresīvs dejas žanrs, kurā tiek akcentēta nejaušība un dabiskums. Daļa no modernās dejas kompozīcijas paņēmieniem ir improvizācija un kontaktimprovizācija.

Termins “laikmetīgā deja” radās 20. gs. 80. gados, un to attiecina uz virzienu, kas apvieno dažādu deju stilus un žanrus. Laikmetīgajai dejai nav vienotas estētikas, tā apvieno gan postmodernās dejas idejas, gan abstrakto deju, deju teātra eksperimentus, avangarda kultūras pieredzi dejā. Tā vairāk ir dejas māksla, kuras pamatā ir brīvas kustības, kuras nav fiksētas, bet nepārtrauktas jaunu formu un dinamikas meklējumi. Laikmetīgajai dejai nepiemīt stila vienotība. Tās pamatā ir izpildītāja personība, un dominē neklasisks domāšanas veids, kas paredz metožu daudzveidību un robežu nojaukšanu starp sistēmām.

Džeza deja ir viens no populārākajiem 20. gs. deju žanriem. Tai raksturīga ritmiskā precizitāte, izolācijas, poliritmija un dinamiska ekspresija. 20. gs. 50. gados izveidojās jauns džeza dejas žanrs – modernā džeza deja –, kuras pamatā ir tradicionālās Karību dejas. Modernā džeza deja organiski savieno džeza tehniku, moderno deju, kā arī elementus no klasiskās dejas. Populārākie modernā džeza veidi mūsdienās ir liriskais džezs, mūsdienu džezs, džezfanks, ielu džeza, afrodžezs un citi.

Par senāko dejas žanru var uzskatīt tautas deju, kas ir tradicionālās kultūras sadzīves deja. Tautas dejai ir tradicionāla kustību forma, saistīta ar rituāliem, gadskārtu svētkiem un kolektīvo identitāti. Tautas deju sauc arī par etnogrāfisko, tradicionālo, folkloras, autentisko deju, un ļoti būtiski ir, ka to nav iestudējis horeogrāfs. Tautas deja attīstījās laukos, īpaši tautas svētku norises laikā, kas notika pilsētu laukumos. Raksturīgas kolektīvas struktūras, tradicionāla mūzika, atkārtojamība. No tautas dejas attīstījusies skatuviskā tautas deja, kas saglabā tradicionālās kustības stilizētā formā un kuru raksturo dažādu tautu tipisko horeogrāfisko izteiksmes līdzekļu izvietojums laikā un telpā autora interpretācijā.

Hiphop kultūras deju pamatā ir afrikāņu, amerikāņu un afroamerikāņu kultūru dejas. Hiphop deja nebalstās uz baleta vai modernās dejas bāzes. Tās pamatā ir urbanās kultūras kustību sistēma 20. gs. otrajā pusē Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Hiphopa dejas ietver breiku, lokingu (locking), popingu (popping), hausu (house), krumpu (krump) u. c. Raksturīga improvizācija, individuālais stils un sacensību princips. Mūsdienās arī profesionālā skatuves māksla.

Sociālā deja primāri ir paredzēta savstarpējai komunikācijai, sabiedriskai mijiedarbībai un kolektīvai izklaidei. Tā pastāv jau gadsimtiem ilgi dažādās kultūrās. Šī deja bieži tiek nodota mutiski vai caur dzīvu pieredzi, nevis formalizētu mācību sistēmu ietvaros, un tā var būt gan tradicionāla (piemēram, valša, polkas, mazurkas), gan mūsdienīga, urbāna vai klubdeju forma.

Sociālā deja saglabā īpašu nozīmi sabiedrībā, jo tā stiprina kolektīvo mijiedarbību, attīsta ritma izjūtu, koordināciju un estētisko uztveri, kā arī veicina indivīda radošo izpausmi. Daļa sociālo deju pārtop par skatuves vai sporta disciplīnām, demonstrējot to adaptēšanos profesionālajā mākslā, bet joprojām saglabājot savas saknes sabiedriskajā praksē.

Mūsdienās sociālā deja tiek plaši izmantotas pedagoģijā, piemēram, deju studijās un kultūras centros, lai attīstītu kustību kultūru, mācītu ritmu un ritmisku sadarbību, kā arī sekmētu interaktīvas mākslas formas pieejamību plašākai auditorijai. Tā bieži mijiedarbojas ar urbāno deju, džeza elementiem vai sporta deju tehniskajiem paņēmieniem, radot hibrīdas formas, kas apliecina deju žanru elastību un dinamiku. Sociālā deja var būt tradicionāla vai mūsdienīga.

Klasificēšanas grūtības rada stilu savstarpējā saplūšana, terminoloģijas atšķirības kultūrās, robežu nenoteiktība starp stilu un žanru, jaunu kustību prakšu strauja rašanās, sociālās un urbānās dejas iekļaušanas problēmas.

Mūsdienās deju klasifikācija ir dinamiska, elastīga sistēma. Profesionālajā izglītībā un pētniecībā saglabājas nepieciešamība pēc precīzas terminoloģijas. Skatuves, tradicionālās un urbānās dejas mijiedarbība rada jaunas hibrīdas formas, vienlaikus saglabājot tehnisko un estētisko kontinuitāti.